Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Par vienu sapni

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par martā kultūrā pieredzēto, kas mainījis izjūtas un priekšstatus.

Jau piecus mēnešus Tukuma muzejs skaisti, vērienīgi, ar atskatu vēsturē un muzeja izveidotāja, gleznotāja Leonīda Āriņa (1907–1991) godināšanu svin savu deviņdesmit gadu jubileju. Ievērojams notikums ne tikai pilsētas, bet visas Latvijas kultūras dzīvē. Kāpēc? Šoreiz minēšu divus argumentus. Pirmkārt, katrs mākslas speciālists zina, aplūko un izmanto savās izstāžu ekspozīcijās, monogrāfiju publikācijās Tukuma muzeja krājuma glezniecības, grafikas darbus. Otrkārt, plašu atpazīstamību guvis muzeja ilggadējās vadītājas Agritas Ozolas pētījums "Sibīrijas vēstules". Šajā grāmatā ievietotas 52 vēstules, kuras izsūtītie rakstījuši uz bērza tāsīm. Ar komentāriem, fotogrāfijām, zīmējumiem bagātais apkopojums aizvien no jauna iepazīstams. Iespējams, tieši martā, kad Māras dienā pieminam komunistiskā genocīda upurus.

Prieks acīm un ieviļņojums prātam

Nozīmīgo jubilejas atceri Tukuma muzejs aizsāk ar atskatu uz 1936. gada pirmajām mākslas darbu skatēm, Leonīda Āriņa (muzeja direktors 1935–1953) vākumu rādot ekspozīcijā "Sākums" (2025. gada 1. novembris–2026. gada 1. marts). No senākiem laikiem zināms, ka nepārvērtējami dārgā (visādās nozīmēs – vēsturiski, gleznieciski, emocionāli, materiāli) gleznu kolekcija ir gleznotāja Leonīda Āriņa sapnis, mākslas vētījums, mākslinieku uzrunājums, pat pierunājums kolēģus dāvināt Tukuma pilsētai darbus, lai izveidotu pirmo muzeju Latvijas mazpilsētā.

Leonīds Āriņš. "Vecais mākslinieks". 1990, p., tuša, zīm., akv., 64 x 49,5

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma

Otra jubilejas izstāde "Pilsētas. Lielas un mazas" (7. marts–19. jūlijs) jau apskatāma un tiešām savā darbu kvalitātē, izvēlē un sakārtojumā telpā – pārsteidzoša. Un, kaut arī visi gleznojumi savulaik redzēti, pat atkārtoti, tomēr Tukuma muzeja stāstā, vēstījumā, dramaturģijā par atšķirīgo un kopīgo, kas izaug no dažādu paaudžu mākslinieku lūkojumiem uz pilsētas ēnām un gaismām, krāsām un skaņām, detaļām un debesu iešvīkājumiem atkal un atkal pārliecinos, ka teicami mākslas darbi aizvien atklājami no jauna un ar savu meistarību, garīgās enerģijas uzlādētību pārsteidz un iedvesmo aizvien citādi, atšķirīgi, it kā trāpīgāk, emocionālāk.

Izstādi ievada Leonīda Āriņa pirmskara laika tuvākā drauga Kārļa Neiļa zili sarkanā pretstati ielogojumā – "Dārzā. Tukums" (ap 1940, kart., eļļa, 73 x 92 cm). Darbs gleznots īsi pirms došanās trimdā un tūlīt jādomā arī par okupācijas gadiem Zalcburgā, kuri mainīja mākslinieka izteiksmes veidu, teorētiskos uzskatus, mākslas vēstures pētījumus un izklāstus. Viņa grāmatā "Tie trakie gleznotāju gadi" (Nebraska: "Vaidava", 1986) arī aculiecinieka stāstījums, kā Āriņš savācis pirmos 50 darbus muzejam. Izstādes ekspozīcijā katrs var atrast prieku savām acīm un ieviļņojumu prātam, dvēselei. Gan pie Vilhelma Purvīša un Leo Svempa, gan Eduarda Kalniņa un Ārija Skrides, gan Jāņa Liepiņa un Pētera Upīša meistarības liecinājumiem.

Leo Svemps. "Vasarnīca". Ap 1940, a., e., 73 x 92, TMNM-M 195.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma

Muzeja Lielajā zālē koncentrēta glezniecība. Vidējā un Mazā zāle pārsvarā atklāj mākslinieku tvērumus ar tušu, sēpiju, akvareli, grafītu vai oforta tehnikā. Šajās kolekcijās vispārinātas, piesātinātas, ekspresīvas, laiskas kompozīcijas. Kopskati, detaļas, norises, ēkas, cilvēki pilsētvidē – Parīzē (Anšlavs Eglītis) un Jelgavā (Miervaldis Ķemers), Lielupē (Leonīds Āriņš) un Florencē (Niklāvs Strunke), Rēzeknē (Miervaldis Ķemers) un Monte-Pinčio (Janis Rozentāls). Izstādes kuratore Gunta Čivle pārdomāti un argumentēti no muzeja pūralādēm izcēlusi Vilhelma Purvīša talantīgā audzēkņa Miervalža Ķemera (1902–1980) desmit zīmējumus, kuri tapuši 1969. gadā pēc 1936. gada skicēm. Melnbaltā tonalitāte un detaļu dokumentalitāte īpaši pamanāma ne tikai māksliniecisko kvalitāšu dēļ, bet arī savas kultūrvēsturiskās vērtības ziņā. Jā, tā ir vecā Jelgava, kuras vairs nav pēc Otrā pasaules kara bumbošanas. Cikls eksponēts pirmo reizi. Tik bagātinošs satura un formas dimensijās, ka vēl pie zīmējumiem apņemos atkārtoti izpētīt Ojāra Spārīša, Signes Irbes lieldarbu "Miervaldis Ķemers. Dievam un Purvītim pateicīgs" (R., "Zinātne", 2022), lai padziļināti saprastu lapu tapšanas un vēstures apstākļus, kontekstus.

"Viņš zīmēja, kā runāja"

Grafikas darbu ekspozīciju "Citādais Āriņš. Tušas zīmējumi un akvareļi" (2025. gada 8. aprīlis–2026. gada 29. marts) noteikti vērts aplūkot muzeja otrajā stāvā. Atkārtoti satiekoties ar Meistara 24 zīmējumu un akvareļu lapām (šajā kārtojumā arī viens ļoti skaists, gleznieciskām vērtībām piesātināts eļļas tvērums – "Klusā daba", līdz 1949, a., e., 35 x 41 cm), kas ir Tukuma muzeja atvērtā krājuma daļa, atcerējos to milzīgo darbu, kuru veicām ar mākslinieku Valdi Villerušu. Mākslinieka meitas Monikas Bērzs-Bērziņas aicināti, no tūkstošiem zīmējumu atlasījām 77 daudzveidīgākos, raksturīgākos, pārsteidzošākos, motīvos emocionālākos zīmuļa, tušas, otas līniju un klājienu kārtojumus uz papīra.

Mapes "Zīmējumi" (R., PREMO, 2007) ievadījumā lūdzu māksliniecei Džemmai Skulmei (1925–2019) atklāt savu redzējumu par Meistaru. Viņas vārdi par Leonīdu Āriņu ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāki: "Mūs saistīja garīga tuvība, māksla un īstums. Mani fascinēja viņa cilvēciskais šarms, viņa mākslas spriedumu nekļūdīgums, valodas izkoptība un patiesas izrunāšanās prasme. Un tik dabiska, tik brīva no virspusības, jebkādiem tukšiem jokiem un manierības, kas dažkārt ir diezgan raksturīga pat lieliem meistariem. Viņš ar reizi zināja, ar kuru var būt tāds, kāds viņš ir. Nebija jau mūsu starpā tik daudzu, kuri patiesi bija iekšēji brīvi. Brīvība jau ir atbildība. Leonīda Āriņa atbildība pret mākslu bija tik liela, ka viņš neveica neko, pilnīgi neko, kas viņam varētu radīt kādu ētisku konfliktu.

Zīmējumos viņš runāja savā valodā, viņš zīmēja, kā runāja. Viņš runāja telpā, runāja ar priekšmetiem. Tā ir viņa valoda, tas ir viņa raksts, tā ir viņa vēsts. Un mēs ikkatrā Āriņa nelielajā zīmējumā jūtam viņu un, ja mīlam šo valodu, tad sarunājamies ar viņu.

Oļģerts Jaunarājs. "Pagalms (Iebraucamā sēta)". 1943. k., e., 41 x 51, TMNM-M 238.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas informācijas centra krājuma

Man viņš tāds ir vienīgs. Savējais. Tuvais."

Nenodzēšams dzīves dāvinājums, ka iepriekšējā gadsimta astoņdesmitajos gados vai ik nedēļu varēju klausīties Mākslinieka stāstos, sarunāties par Rīgas braucienā redzētajām izstādēm, kad viņš uzkāpa Latvijas Mākslas akadēmijas materiālu krātuvē iedzert tēju pirms atgriešanās Tukumā. Patiesas sarunas par mākslas būtību. Tāpat kā aizvien, iegriežoties Āriņa istabā Tukuma muzejā, kurā viņa darbi, izdevumi par mākslinieku, memoriālie priekšmeti. Vienīgā piemiņas telpa muzeja dibinātājam Latvijas muzejos. Par šo smalkjūtīgo žestu īpaša pateicība gan Tukuma muzeja direktorei Agritai Ozolai, gan citiem ikdienas darba veicējiem.

Leonīdam Āriņam bija Sapnis. Visiem izsūtītajiem, visiem trimdiniekiem, visiem leģionāriem, visiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem bija sapnis par Dzimteni. Marts nāk ar atmodu dabā. Un cerībām, ka spēsim atmodināt sevi lieliem sapņiem un to īstenošanai.