18. marts vēsturē un senās avīzēs. Kalēja dēls – latviešu glezniecības klasiķis

1866. gada 18. martā. Pirms 160 gadiem Saldus apkaimes "Bebros" kalēja ģimenē piedzima viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas pamatlicējiem, portretists, ainavists un altārgleznu autors, arī mākslas teorētiķis Janis Rozentāls.

Šķiet, tautā pazīstamākais viņa darbs ir Saldus aina "No baznīcas" ("Pēc dievkalpojuma"), kas iekļauts Latvijas Kultūras kanonā – glezna, kas 1894. gadā tapa kā Pēterburgas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas diplomdarbs un ar kuru Rozentāls, pēc nostāstiem, vēlējies saviem studiju biedriem un pasniedzējiem parādīt, kādi ir latvieši. Kā zināms, ainā redzamie ir reāli 19. gadsimta beigu saldenieki, arī pats mākslinieks. Priekšplānā iegleznoti viņa vecāki Lavīze un Miķelis Rozentāli. Bet daudzi droši vien būs ievērojuši Jaņa Rozentāla radīto fresku Rīgas Latviešu biedrības nama fasādē, un slavena ir arī viņa 1913. gadā jūgendstilā ieturētā "Princese ar pērtiķi".

Laikabiedri atzīmējuši, ka Rozentāls bijis ne tikai spilgts mākslinieks, kura stilam gan nebija tiešu sekotāju, bet arī spilgta personība, kas spējusi jauno latviešu glezniecību nostādīt vienā līmenī ar "vecās" Eiropas mākslu. Gleznotājs pratis vācu, somu, zviedru, krievu un franču valodu. Būdams savā darbībā vispusīgs un finansiāli veiksmīgs, atbalstījis arī citus sava laika latviešu kultūras dižgarus – Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi, Emīlu Dārziņu. Viņa Rīgas dzīvoklis Alberta ielā 12 – 9 kalpoja par latviešu inteliģences pulcēšanās vietu. Tajā pašā laikā Rozentāls bija pārliecināts, ka panākumi sasniedzami tikai ar darbu, vingrināšanos, iespaidu vākšanu. Pēc nostāstiem, viņš, pa ielu iedams, mēdzis vērot gājēju sejas, gaitas, kustības, meklējis potenciālos modeļus. Nereti tas darīts kopā ar draugu, rakstnieku Blaumani, tikai šajā ziņā katram, protams, bija savas intereses.

Pirmā pasaules kara laikā mākslinieks kopā ar sievu, somu dziedātāju Elliju Forsellu un bērniem dzīvoja Helsinkos. Viņa nāve bija negaidīta, un, iespējams, tās bija 1915. gada nogalē pārciestā plaušu karsoņa sekas. Gleznotāja dzīvesbiedre šķirsta galvgalī likusi ierakstīt: "Janis Rozentāls, miris darbā un domās par dzimteni." 1920. gadā mākslinieku no Helsinkiem pārapbedīja Rīgas II Meža kapos.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Jaunais Zemgalietis", 1926. gada 18. martā

Jocīga telefona centrāle. Rīgas laikraksti ar katru dienu sniedz uztraucošākas ziņas par jauno automātisko telefona centrāli. Izrādās, ka jauniekārta nespēj attaisnot uz viņu liktās cerības. Ja agrāki uz savienošanu bij jāgaida daža minūte, tad tagad tā velkas stundām. Neskatoties uz to, ka tiek ievēroti visi savienošanas noteikumi, nav iespējams savienoties. Daudzi abonenti jau nolēmuši no telefona pilnīgi atteikties. Neapskaužamā stāvoklī nonākuši tirgotāji, rūpnieki un finansisti, kuriem katrs acumirklis no svara. Tas pats sakāms arī par dažādām iestādēm, kuras tagad nevar izlietot telefona satiksmi un nākas ziņojumus nosūtīt rakstiski ar kurjeru. Vēl bēdīgāks stāvoklis ir ugunsgrēku un nelaimes gadījumos. Vairāki telefonu abonenti jau piedraudējuši pasta un telefona virsvaldei ar tiesu iestāžu iejaukšanos, ja defekti netiktu novērsti.