20. martā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Lūsēna muzikālā izrāde bērniem "Runcis zābakos" aktiera Mārtiņa Meiera režijā, kurš uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves iestudē pirmo reizi.
Nevar teikt, ka režijā aktieris Mārtiņš Meiers būtu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Valmierā iestudējis koncertus, Valmieras teātra vasaras festivālā kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani un orķestri "Rīga" veidojis muzikālu iestudējumu "Citu dziesmu svētki" ar dziesmām, ko dzied nevis kopkorī, bet klusām viens otram, ir režisējis arī "īsto" Dziesmu svētku atklāšanas koncertu, pērn kopā ar režisora un pedagoga Kultūras akadēmijā Elmāra Seņkova studentiem režisējis koncertu "Izlaiduma gads" un bijis režisors arī vairākām "Spēlmaņu nakts" ceremonijām, tajā skaitā vienai arī uz Dailes teātra Lielās skatuves. "Tā šī profesija pie manis atnāca…" saka Mārtiņš Meiers.
… Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāca bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstīt pasaku, kurā viņš spēlē galveno lomu! Tas būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopā būšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atcerēsies, kā tur bija… Reiz sensenos laikos dzīvoja… Tēvs… Nē, māte! Trīs brāļi… Nē taču, kaķis! Un tu būsi princese, bet tu – trešais tēva dēls, un tu – briesmonis, un tu būsi karalis! Auj zābakus un sākam! Tā izrādi "Runcis zābakos" piesaka Dailes teātris.
Bet ar režisoru Mārtiņu Meieru sarunu sākam ar nelielu atkāpi.
Nāk prātā, kā jūs, Mārtiņ, pirms trim gadiem šķiroties no Valmieras teātra, kur bijāt spēlējis ilgu laiku, stāstījāt, ka esat raudājuši abi ar Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi, kura beigās teikusi, ka jums pienācis laiks dziļākiem ūdeņiem… Vai gaidītais piepildījies?
M. Meiers: Es drīzāk metos iekšā nekā gaidu. Aizvadītie trīs gadi Dailē bijuši ļoti intensīvi, piepildīti ar daudzām skaistām izrādēm un lomām. Man ļoti patika sadarbība ar igauņu režisoriem un horeogrāfiem, kas iestudēja Mihaila Bulgakova "Meistaru un Margaritu". (Mārtiņš Meiers atveidoja galveno – Meistara Ješua Ha-Noori – lomu. – V. K.) Bijusi iespēja satikties un sastrādāties ar daudziem interesantiem cilvēkiem, radošām personībām, kaut, protams, tāda iespēja ir jebkurā teātrī. Bet vispār aktieris ir jaunības profesija. Tāpēc jāņem, kamēr var. Mans tēvs par Dailes teātri gan apvaicājas – vai no jums tur virves sien? Mājās bieži vien pārnāc kā izspiests citrons. Bet tāda ir tā aktiera profesija.
Bet laikam tikai Dailē šobrīd ir iespēja Latvijā iestudētai izrādei pasaules pirmizrādi piedzīvot Vācijā, kā tas bija Dīsburgā ar slavenā Lukaša Tvarkovska režisēto "Orākulu".
Jā, tieši Rūras triennālē tika piedzīvota pasaules pirmizrāde. Ļoti aizraujoša pieredze. Laikam tikai vienreiz dzīvē var ko tādu piedzīvot – spēlēt teātrī, kas iekārtots milzīgā angārā, kur kādreiz atradušās metāllietuves, varbūt Otrā pasaules kara laikā pat tanki būvēti. Šī neparastā vide arī ļoti palīdzēja ilustrēt izrādes tēmu par nākotnes tehnoloģiju attīstības aizkulisēm, manis atveidotā angļu matemātiķa un loģiķa Alana Tjūringa – mākslīgā intelekta testa radītāja – dzīvi un likteni Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Man vienmēr nedaudz aizsitās elpa, ieejot Dīsburgas teātra milzu telpā. Bija gan brīdis, kad teātrī šaubījāmies, vai cilvēkiem Vācijā būs interese dzirdēt izrādi latviešu un arī mūsu kolēģu lietuviešu aktieru mēlē, vai nenogurs auss no klausīšanās svešā valodā, kuras kodus nezini. Izrādē vēl skan arī pa kādai frāzei angliski. Atzīšos, šī dažādu valodu klātesamība man bija viens no būtiskākajiem pārdomu brīžiem. Bet atcerējos, kā bērnībā man patika skatīties vācu filmas un ieklausīties vācu valodā. Arī titrus lasot, toreiz daudz ko nesapratu, bet, klausoties man svešajā valodā, tas izraisīja fantāzijas par to, kā šī valoda veidojusies, kā cilvēki ikdienā tajā pauž savas emocijas, risina savstarpējās attiecības un attiecības ar citām valodām un tajās runājošiem cilvēkiem. Bet, par laimi, "Orākula" kontekstā bailēm netikt saprastiem valodas dēļ nebija pamata. Tevi uztver arī caur pateiktā vārda intonāciju, aktiera ķermeņa valodu. Un caur svešu valodu tu sagaršo no tās vides nākušo cilvēku mentalitāti, kas ļoti bagātina tevi pašu.
Otrā viesizrāžu tūre "Orākulam" bija uz Šveici.
Izrādi vairākus vakarus spēlējām Ženēvas Komēdijas teātrī. Tā kā Latvijā pēdējā laikā vairāki teātri piedzīvojuši rekonstrukciju – gan Jaunais Rīgas teātris ļoti interesantā arhitektes Zaigas Gailes redzējumā, gan Valmieras teātris, gan arī Leļļu teātris –, tad bija ļoti interesanti redzēt, kā izbūvēts teātris Šveicē. Tā ir samērā jauna un pievilcīgi veidota ēka. Pie mums teātri klasiski būvēti tā, ka aktieri staigā pa saviem koridoriem, bet izrādes būvētāji – scenogrāfi, dekoratori, mākslinieki – pa saviem "gaņģiem". Bet
11.1 °C



















































































































































































































































