Lielāko daļu dienas 2024. gada 3. februārī Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" filmu skate "Splendid Palace" telpās – vispirms kino augstākais mērķis un piepildījums, citiem vārdiem sakot, animācijas māksla (šajā gadījumā Daces Rīdūzes "Kājām gaisā" un Jāņa Cimmermaņa "Lielais Indriķis"), pēc tam Ināras Kolmanes "Mātes piens" un Ilzes Kungas-Melgailes "Mana brīvība" (ar absolūti autentisku Ēriku Egliju-Grāveli Itai Kozakevičai veltītajā darbā).

Turpretī vakarā – starptautiski pazīstamā klarnetista, diriģenta un komponista Jērga Vidmaņa, ne mazāk labi zināmās dziedātājas Ingas Kalnas un Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncerts Lielajā ģildē. Iespējams, ka šāda notikumu gaita arī noteica manu skeptisko viedokli par mūziķu uzstāšanos, jo jau pirms tam mākslinieciskā informācija tika uzņemta lielā daudzumā, tostarp audiālā veidā (galu galā iepriekšminētajām filmām skaņu celiņu bija radījuši šajā žanrā teicami profesionāļi Jēkabs Nīmanis, Kārlis Auzāns, Raimonds Tiguls un lietuvietis Doms Strupinsks). Iespējams, ka tas tomēr saistīts ar repertuāra izvēli – un ne jau tādēļ, ka pietrūka otra kinomākslas augstākā piepildījuma, tas ir, mēmās filmas simfoniskā orķestra pavadījumā, kura tikpat diez vai būtu latviešu autora darbs. Lai gan – kā tur palika ar Platona Buravicka vai Jēkaba Jančevska partitūru Aleksandra Rusteiķa kinoeposam "Lāčplēsis"? Agri vai vēlu tas tikpat būs jāīsteno.

3. februāra programma uzlūkojama kā diezgan kontraversāla – sākumā Fēliksa Mendelszona sonātes klarnetei un klavierēm otrā daļa "Andante", kam Jērgs Vidmanis bija piešķīris orķestrālas faktūras kopā ar pāris laikmetīgākām harmonijām un tembru tvērumiem, pēc tam paša Vidmaņa radītais skaņdarbs "Fūgas māksla" soprānam, obojai un kamerorķestrim, bet koncerta otrajā daļā – atgriešanās pie Mendelszona ar Piekto jeb Reformācijas simfoniju. Un bīstamība te slēpās vairākos aspektos. Pirmkārt, Mendelszons un atkal Mendelszons. Kurš gan spēlē no visa opusa izrautu atsevišķu fragmentu? Par pamatojumu te varētu saukt Lielajā ģildē dzirdamā skaņuraksta konceptuālo tuvību Gidona Krēmera un kamerorķestra "Kremerata Baltica" inspirētajiem transkripciju un parafrāžu cikliem, taču arī tie dažbrīd sliecās uz izklaides mūzikas un otršķirīgas citēšanas pusi. Līdzīgi notika "Sinfonietta Rīga" koncerta sākumā – ir jau šis klasiķa veikums emocionāli daiļš un apskaidrots, taisnība, Jērga Vidmaņa klarnetes spēle patiešām izklausās brīnišķīgi, turklāt pārējie mūziķi viņam uzticīgi sekoja, un pirmā sastapšanās ar Magdalēnu Geku kā orķestra jauno koncertmeistari apstiprināja priekšstatu par viņas īpašo muzikālo izteiksmību. Tomēr – kāda tam visam nozīmība mūsdienu dialogā ar publiku? Kāda tam būtu vēstījuma aktualitāte?

Otrkārt, savai koncertprogrammai, savai jaunajai sadarbībai ar "Sinfonietta Rīga" ansambli diriģents Jērgs Vidmanis izvēlējies komponista Jērga Vidmaņa mūziku, un šoreiz publika klausījās pirms divdesmit gadiem sarakstīto opusu "Fūgas māksla". Sacenšanās ar Bahu? Nu, tādā gadījumā uzreiz jāteic, ka Johans Sebastiāns joprojām paliek nepārspēts. Vienlaikus jāatzīst, ka Vidmaņa "Fūgas mākslai" piemīt nopietnas vērtības gan kompozicionālā materiāla izvērsumā un mākslinieciskās dramaturģijas uzbūvē, gan emocionālās pasaules atklāsmē, kur starp dramatisku noskaņu sēriju pavīdēja arī viens otrs gaišāks izgaismojums. Gala rezultāts tomēr nešķita īsti aizraujošs, jo šī partitūra raisīja nojautu, ka, liekot kopā racionālas konstrukcijas, piemirsts kaut kas nepieciešami dzīvīgs, ka izjūtu spektrā pārāk liela koncentrēšanās notikusi vienā krāsu gammas virzienā. Tas gan neliedza novērtēt neapšaubāmas kvalitātes interpretācijā – Ingas Kalnas radošo izcilību, obojista Egila Upatnieka spēles līdzsvaru un slīpējumu, visa ansambļa saskaņoto sniegumu.

Koncerta otrajā daļā vienā svaru kausā atradās prieks par iespēju klātienē iepazīt koncertzālē nekad nedzirdētu klasiķa opusu (Mendelszona Trešā, Ceturtā, pat Pirmā simfonija šai ziņā tālu pārspējusi Piekto un vokāli simfonisko Otro), par diriģenta harismu un enerģiju, par orķestra nospriegoto un niansēm bagāto skanējumu. Te nebūtu par ko uztraukties – publika sastapās gan ar rūpīgu ielūkošanos romantisma laikmeta vērtībās, gan ar teicamu atskaņojuma vadītāja un viņa līdzgaitnieku sadarbības piemēru. Bet atkal – otru svaru kausu uz leju vilka bažas par problēmām, kas slēpjas nedaudz kur citur.

Kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" izziņojis, ka Jērgs Vidmanis tagad būs viņu jaunais mākslinieciskais partneris triju gadu garumā. Abstrahējoties no jautājuma, ko šis apzīmējums īsti nozīmē – īpaši advancēta rezidences mākslinieka funkcijas vai otra galvenā diriģenta statusu, vērts tomēr atgādināt, ka Vidmanis ir slavens ar savas mūzikas konsekventu un principiālu iekļaušanu paša vadītajos koncertos, savukārt viņa nopelni diriģēšanā pamatā balstās uz personības valdzinājumu un suģestiju, nevis uz profesionālās tehnikas pārvaldīšanu. Taču izcils solists ne vienmēr nozīmē tikpat izcilu diriģentu, vēl jo vairāk tad, ja nevar paļauties uz emocijām vien, un arī Mendelszona simfonijas lasījumā virkne priekšnesuma aspektu jau saucami par diskutabliem. Tieši tāpat tas sakāms par 3. februāra koncerta repertuāru. Neviens nevar liegt Vidmanim izcelt viņa komponēto mūziku, tas kaut kādā mērā ir pat pašsaprotami, tomēr jautājums ir par proporcijām. Kas sanāk šķības un greizas bez, piemēram, Jērga Vidmaņa skolotāju Hansa Vernera Hences un Volfganga Rīma mūzikas, kura Latvijā joprojām palikusi gandrīz nespēlēta, bez latviešu mūsdienu autoru un vecmeistaru darbiem, bez ukraiņu komponistu opusiem klarnetei un kamerorķestrim. Ja tā visa pietrūka šoreiz, nepavisam negribētos pie līdzīga secinājuma nonākt nākotnē gaidāmajās Jērga Vidmaņa un "Sinfonietta Rīga" programmās.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.