Lai pašiem un skatītājiem kaifs. Saruna ar aktieri Mārtiņu Eglienu

"Ar mani atkal runā… Ilze!"– tā sauksies Teātra dienas jaunais koncertiestudējums Nacionālajā teātrī, kas pirmo reizi vērs priekškaru 27. martā – Starptautiskajā Teātra dienā. 

Skatītāji sastaps jau iepriekšējos iestudējumos iemīļotos tēlus – Ilzi un Smuidri –, kuri veidos kopīgu podkāstu jeb raidierakstu, tajā aplūkojot Latvijas un pasaules aktuālākās tendences no jaunā tandēma skatpunkta. Koncertiestudējuma režisors Mārtiņš Egliens kopā ar Martu Elīnu Martinsoni un Rūdolfu Kugrēnu radījuši humora pilnu stāstu, ko caur populāriem tēliem iemiesos virkne Latvijas Nacionālā teātra aktieru. Par to – sarunā ar Mārtiņu Eglienu.

Līdzīgi kā citus gadus, skatītāji varēs svinēt teātra svētkus gan ar gaumīgiem jociņiem, gan dziesmām, gan sabiedrībā pazīstamu cilvēku un vēlēšanu gadā neizbēgamām politiķu parodijām. Mārtiņu Eglienu un viņa radošo komandu, kuras veikumu publika iepazina jau pērn, teātris uzaicinājis iestudēt šo uzvedumu jau otro gadu.

Mārtiņ, ar kādu sajūtu ķeraties pie šī iestudējuma, kuru liela daļa Nacionālā teātra publikas gaida tāpat kā "Skroderdienas" jūnijā, uztverot to kā zināmu rituālu un tradīciju?

M. Egliens: Kas īsti ir 27. marts, Starptautiskā Teātra diena? Gan aktieriem, gan skatītājiem, gan režisoriem tie ir svētki. Man parasti ļoti nepatīk, kad režisori saka – es to izrādi taisu sev, ja kādam manis paveiktais patīk, labi, ja ne, arī nekas… Bet šoreiz man ir tā sajūta – pirmkārt, mums šis uzvedums tiešām jātaisa sev, aktieriem. Un tā, lai pašiem kaifs, pašiem prieks, pašiem gribas no sirds izspēlēties līdzīgi kā dažkārt teātrī veidotajos, kā mūsu valodā saka, "kāpostniekos", kurus sameistaro tāpēc, lai tev pašam ir prieks. Un tad jau kā likumā – ja tev pašam prieks un patīk, tad arī tiem, kas skatīsies, visticamāk, patiks. Tā ir mūsu izejas pozīcija – panākt tieši šo foršo sajūtu.

Tā kā ir Saeimas vēlēšanu gads, parodējamo personāžu parādījies pietiekami daudz, tie ir ļoti spilgti ne tikai Latvijā, bet arī ārpusē. Tepat, mūsu valstī, noteikti nevaram bez Aināra iztikt, nu nekādi… Nevaram arī iztikt bez Alvja, nu nekādi… Pasaules kontekstā arī īsti bez Donalda nevaram iztikt. Un viņi visi būs reāli redzami uz skatuves, katrs nāks ar vīziju par savu, iespējams, ideālo Latviju, ar vīziju par lietām, kas pie mums būtu jāmaina. Runāsim arī par situācijām, par kurām visa Latvija domā, ka tas ir slikti, bet minētajiem un vēl citiem līdzīgiem vīriem šķiet gluži otrādi, ka labi… Tad nu mēs viņus mēģināsim "atbalstīt" un kopā pafantazēt, kā būtu, ja būtu! Veidojot šo uzvedumu, rīkojamies pēc principa – kā ieraugām absurdu, tā cenšamies to izplest līdz vēl lielākam absurdam. Mēģinām ieraudzīt vēl kādus neparedzamus ceļus, kur visi mūsu dzīves absurdi varētu novest. Līdz ar to uz skatuves būs ārkārtīgi daudz dažādu tēlu – gan kultūras, gan politisko, gan arī pavisam nereālu… Un man prieks, ka politika nav vienīgā uzveduma dominance, ka uz skatuves nebūs viens vienīgs politiķu birums. Ir labi, ka varam pakavēties arī pie citām sabiedrībā zināmām personībām, kuru dzīve publiku interesē.

Jau pats nosaukums to sola – "Ar mani atkal runā… Ilze!".

Tas saknē balstās tēlā, kurš uz skatuves būs jau trešo gadu. Pirmajā gadā tas "piedzima" absolūti nejauši un, kā saka, garām skrienoši. Pērn Ilzei pievienojās Smuidris. Un nu viņi abi kopā ir radījuši vienu tādu Latvijā un ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ļoti svarīgu lietu kā podkāsti (ilga pauze)... Mūsu uzveduma pirmā daļa būs viens vienīgs liels podkāsts. Es pat nedomāju, ka tas būs raidieraksts… nē, nē – tieši podkāsts! Un, tā kā tas ir tieši Ilzes podkāsts, lai kā Smuidrim gribētos, ka tas būtu arī viņa podkāsts, tāpēc arī tāds nosaukums – "Ar mani atkal runā… Ilze!". Ja ausīs ieskanas tā dziesmiņa par kaijām, kas ar mani atkal runā, tad – viss kārtībā, jo, kā jau teicu, bez Raimonda Paula mums neiztikt.