Partly Cloudy 11.2 °C
P. 27.03
Gustavs, Gusts, Tālrīts
SEKO MUMS
Reklāma
Dace Judina: "Mums bijuši pavisam četri ruduči, un katrs pilnīgi ar citu raksturu."
Dace Judina: "Mums bijuši pavisam četri ruduči, un katrs pilnīgi ar citu raksturu."
Foto: Arturs Nīmanis / Latvijas Mediji

Ziedu mēnesī maijā pie lasītājiem nonāks jaunākais Daces Judinas romāns, kā viņa pati to raksturo, melnummelna ironija, "Silikons, Saule un etiķis". Šoreiz pirmsromāna saruna ir neparasta – tajā piedalās autore Dace, izjautātāja Linda, trīs pirmie grāmatas testētāji – Antra, Ruta, Arturs – un trīs galvenie grāmatas varoņi – Irma Hermione, Roberts Skaistais un Leo Zeltaste. Visu kopā salikusi Dace, jo tikai viņa zina, ko domā Irma Hermione, Roberts un Leo.

Reklāma

Linda: Vai jaunā romāna virsrakstā domāta Saule vai saule? Un – kādēļ etiķis?

Dace: Saule ar lielo S. Visa pamats. Bez tās nebūtu ne dienas un nakts, ne gadalaiku, ne cilvēku un viņu ikdienas, ne zinātnes un mākslas. Silikons simbolizē nepastāvību, uzlabojamo, iluzoro. Bet etiķis... Pat visdievišķīgākais vīns, pienācīgi neglabāts, ar laiku pārvēršas ļoti dārgā etiķī... Tas pats notiek ar cilvēkiem, viņu ideāliem un attiecībām.

L.: Nekad neesmu tev pajautājusi, kurš ir tavs mīļākais gadalaiks. Šajā romānā lielākā daļa darbības risinās ziemas spelgonī, bet noslēdzas gan tajā mēnesī, kad grāmata iznāks.

D.: Katram gadalaikam savs skaistums un grūtības. Ziema, pat ar visiem sniegiem un spelgoņiem, ir skaista, ja esi siltumā, drošībā, savas alas omulībā, ja nekur nav jāiet. Taču dzīvē tā nenotiek. Tāpēc mēs ar Hermioni gaidām savas lielās balvas – brīžus, kad pavasaris pārvēršas vasarā un vasara – rudenī...

L.: Salīdzinājumā ar iepriekšējo romānu Irma Hermione ir mainījusies.

D.: Jā, "viņa gājusi dziļumā". Mazā meitenīte Irmīte, kura allaž centās būt laba, izpalīdzīga un mīļa, reti kad saņemot to pašu pretī, beidzot izaugusi. Pieaugusī Irma Hermione vairs naivi neblisina ačteles un nevaicā "kāpēc?", viņa vēro, domā un secina pati. Vēsi, mierīgi, bez asarām, ar veselīgu sarkasmu. Laikmetā, kad esam noslīkuši terabaitos, dzīvu cilvēku aizstāj MI, bet interneta pieslēgums svarīgāks par ģimeniskām sarunām, 

kad divi populārākie vārdi ir "pirkt" un "atlaides", mīlestība un draudzība tiek padarīta par preci, ko var iegūt tikai tad, ja esi labs un ja tev ir ko dot pretī, bet samākslotība, ārišķība un kroplība modes vārdā tiek vērtēta augstāk nekā dabiskums, – kas atliek?

Kļūt pašpietiekamam, novilkt sarkano līniju un ar uzticamiem domubiedriem norobežoties no ārpasaules. Irma Hermione to arī izdara. Jā, laimests palīdz, taču viņai piemīt kas vērtīgāks par naudu – melnais humors.

L.: Vai Irmas transformācijas ir beigušās, vai lasītāji var gaidīt vēl vienu romānu?

D.: Nekas nav beidzies, kamēr tas nav beidzies. (Smaida.) Viss turpinās. "Trauki plīst uz laimi".

L.: Kas Irmā Hermionē ir no tevis, un kas tevī nepavisam nav no viņas?

D.: Spēja neļaut sevi uzurpēt. Un – es neesmu tik miermīlīgi piedodoša.

Antra: Vai ir kaut kas, ko tu viņai ļāvi izdarīt, bet pati dzīvē neuzdrošinātos?

D.: Uzzinājusi drūmo noslēpumu, kura dēļ visu mūžu jutusies atstumta, nemīlēta un pat tiranizēta, Irma pārcērt saites un aiziet neatskatoties. Viņa pārāk ilgi gaidījusi atbildi un vairs necenšas kādam ko pierādīt. Tagad ceļu nāksies meklēt tiem, kuriem viņas klātbūtne reiz šķita pašsaprotama. Savdabīgs paradokss: kopš bērna kājas mums māca savākties un neizrādīt emocijas – dusmas, bailes, rūpes, maigumu, mīlestību, pieķeršanos, jo "tā neklājas", toties mūža otrā pusē agrākie neļāvēji sūrojas par sabiedrības inertumu, līdzcilvēku vienaldzību un ģimenes nemīlestību – ieaudzinātais patērnieciskums nesis augļus.

A.: Rakstot par Irmu Hermioni – vai bija brīdis, kad viņa sāka diktēt savus noteikumus un izdarīja ko tādu, ko nebiji plānojusi?

D.: Pārdeva dzīvokli, nopirka māju meža vidū un kopā ar mīļoto vīrieti pārcēlās uz dzīvi pilnīgi citā vidē, savā ziņā – pat pasaulē. Bet es gribēju viņus abus aizsūtīt ceļojumā apkārt pasaulei...

Reklāma
Reklāma

L.: Romāns sākas ar sulīgu aprakstu par divu Irmas Hermiones draugu – rūdītu pilsētnieku – pārtapšanu lauciniekos, kas mūsdienās ir diezgan izplatīts process. Arī pati savulaik esi aizgājusi dzīvot no Rīgas uz lauku mājām. Vai un kā tas tevi mainījis?

D.: Nesen tieši par to domāju... Manas dzimtas saknes ir Zemgalē, trīssimt gadu senā pagātnē, vecāki satikās, sapazinās un apprecējās Rīgā, esmu dzimusi Pirmajā slimnīcā, pirmos trīs gadus dzīvojusi Elizabetes ielā, nākamos divdesmit divus – Imantā, tad aizmainījos uz Jūrmalu. Bērnībā un jaunībā man patika pastaigas pa Rīgu: vērot ielas, namus un cilvēkus, kaut kur iedzert kafiju, padomāt... Ideāli saderēja ar žurnālistiku. Jūrmalā mitinos jau trīsdesmito gadu, taču šī pilsēta nav mana. Cita lieta – Liepāja, Artura dzimtā pilsēta. Bet dzimtas mājas laukos – tā ir piederība, dzīvs klusums, nevis lēts, skaļš troksnis kā pilsētā; mājas ir pasaule, kur lietas notiek tā, kā to vēlamies mēs. Sākot dzīvot vienkāršāk, saproti, cik maz patiesībā vajag no tā, ko mums cenšas uzspiest kā obligātu sadzīviskā komforta nosacījumu.

Ruta: Kā radās mājas "Runcīši"? Tik mīļš un jauks nosaukums – vai Leo Zeltastem par godu?

D.: Ne tikai viņam. Visiem mūsu astaiņiem ķepaiņiem. Cilvēks ir dabas daļa (ne tā nozīmīgākā), un viņam jāprot tajā iekļauties, sadzīvot, nevis okupēt un iznīcināt.

L.: Tāpat kā daudzās citās tavās – un jūsu abu ar Arturu – grāmatās, arī šajā darbojas vieda sieviete, zāļu zinātāja. Ir kāds konkrēts prototips?

D.: Jā un nē. Atbildēšu viņas vārdiem: "Redzošu un jūtošu cilvēku ir daudz. Tikai nav daudz to, kas viņiem tic." Šādi ļaudis nereti ir mazrunīgi, netiecas pēc trokšņa, necenšas pierādīt savu vērtību, taču viņos mīt dziļš iekšējais spēks, dzīves pieredze un cilvēku izpratne – viņi ne tikai klausās, bet dzird, ne tikai skatās, bet redz. Viņiem ir sava gaisma un savs ceļš...

L.: Jūs arī paši vasarās vācat ārstniecības augus tējām – no kā mantota vai iegūta gudrība, kā tās savstarpēji kombinēt, jo ir gana daudz zālīšu, kuras viena otras iedarbību nomāc.

D.: No vecmāmiņas. Bērnībā tas notika nemanāmi un dabiski kā elpojot – pušķīši, slotiņas, lapas, saknes, ziedi... Pēc daudziem gadiem tas atgriezās – līdz ar milzīgu interesi mācīties papildus, pētīt un eksperimentēt. Par laimi, mūsmāju tīrā vide dāvā lieliskus augus veselībai, skaistumam, labsajūtai un mājokļa omulībai. Bet, ja plašāk runājam par gudrību un saderību... Cilvēkiem vajadzētu iemācīties ieklausīties sirdsbalsī, intuīcijā. Piemēram, ja kāda vieta pēkšņi šķiet nepareiza, draudīga, neomulīga – nekavējoties jādodas prom, nevis jāprāto "varbūt pāries". Tas attiecas arī uz savādām situācijām un nepazīstamiem cilvēkiem, sevišķi tādiem, kuri smaida, bet acīs ledus.

Arturs: Jautājums Irmai Hermionei – tavs vinnētais miljons saviļņojis to sabiedrības daļu, kas nepalaiž garām katru iespēju visos notikumos uzsvērt savu svarīgumu. Vai no pozīcijas, kurā tu vari atļauties teju jebko, nav lieliski redzami sabiedrības slāņojumi, pat šķiras?

Irma: 

Banknošu čaukstoņa un sarkanā paklāja švīksti ir magnēts, kas pievilina agrāk neredzētus radus un sen pazudušus draugus. 

Pēkšņi viņi atceras tavu vārdu, telefona numuru un adresi; izrādās, visu mūžu viņi gaidījuši tieši tevi. Taču pietiek banknotēm izčaukstēt un tepiķim saritināties – ātri un operatīvi iztvaiko zilās tālēs. Šiem ļaudīm vārdi neiet kopā ar darbiem. Viņi daudz runā, bet maz dara; sola debesu brīnumus, bet nepaveic pat tik, cik melns aiz naga; ar asarām acīs aizņemas un nekavējoties kļūst par ļaunākajiem ienaidniekiem; redz sīkāko otra kļūdiņu, kamēr savas nepilnības nepamana; gadiem dzīvo dubultu dzīvi, bet citiem pārmet neuzticību; pieprasa cieņu, lai gan paši visus nicina; noniecina un skauž citu panākumus un priecājas par citu zaudējumiem; kuriem vienmēr taisnība, arī tad, kad paši vainīgi... Viņi jūtas svarīgāki, vērtīgāki nekā pārējie, viņi drīkst visu... Līdz brīdim...

R.: Vai mēdz būt paraugģimenes, no kurām mācīties, vai tā ir tikai šķietamība?

D.: Manai vecmāmiņai bija maza, laika zoba apgrauzta grāmatiņa "Joku peršas"; tajā bija rindas: "Ikkatram mums ir sava uts, un, kam to nav, – tam vesels puds."

Arturs: Jautājums Robertam – vai centieni būt līdzvērtīgam finansiāli nevar iznīcināt to nemateriālo vērtību, kas radusies starp diviem cilvēkiem?

Roberts: Divi cilvēki saiet kopā mīlestības dēļ, lai viens otru papildinātu. Materiālais aspekts ir atslēga, kas ļauj iekļauties sabiedrībā. Ja viņi dzīvo kopā, tad, lai kura rokās būtu šī atslēga, sabiedrībā iekļaujas abiem. Mūsdienu pradokss: no vienas puses, senais stereotips – vīrietim jāpelna vairāk, jānodrošina labklājība, no otras – cīņa par dzimumu vienlīdzību un sieviešu tiesībām pelnīt, vadīt, būt neatkarīgām. Gudra galva, čaklas rokas, funktieris, talants, silta sirds un humora izjūta nav monetāri konvertējamas. Paradokss – sociumā lielākie nosodītāji un aprunātāji parasti ir tie, kuri paši ne uz ko nav sadūšojušies...

L.: Kāpēc Leo Zeltaste uzmeta Smuko un piekabatoja Irmu Hermioni?

I.: Esmu mīkstāka par Robertu, labāk gatavoju un mēnešiem ilgi nevazājos pa pasauli!

Antra: Vai Irma Hermione un Dace Judina varētu būt draudzenes vai arī turētos pa gabalu?

D.: Mums būtu, par ko parunāt.

I.: Kāpēc gan ne? Galvenais, lai neaizvilina Leucīti...

L.: Ko tu šobrīd gribētu novēlēt līdzcilvēkiem?

D.: Zvaigžņu alkās nepārvērsties meteorītos, citādi ilgotais spožums var beigties ar īsu uzliesmojumu un kritienu nebūtībā. Skrējienā pēc mūžīgās jaunības nepazaudēt savu cilvēcisko seju. Kolekcionējot draugu tūkstošus, spēt saglabāt to vienīgo, kuram drīkst piezvanīt trijos naktī... Un izvēlēties īstos izejmateriālus, citādi – mājas no zelta, sirdis no akmens...

L.: Ko Irma Hermione atbildētu uz jautājumu, kas dzīvē ir pats svarīgākais?

I.: Saskaņa ar sevi, mierīgas debesis un īstie cilvēki līdzās. Pārējo var nopelnīt.

R.: Vai cilvēks var iemācīties būt laimīgs?

D.: Un ja nu laime ir mirkļa vērtības apzināšanās?

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma