"Šoreiz mēs pretosimies". Saruna ar lietuviešu režisoru Karolu Kaupinu

Pagājušajā nedēļā Latvijas pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu režisora un Lietuvas kultūras kopienas pilsoniskā aktīvista Karola Kaupina filma "Janvāra gaisma". Režisors filmā atsauc 1991. gada notikumus Viļņā, kad pie okupācijas spēku ieņemtā Viļņas televīzijas centra daži no darbu zaudējušajiem žurnālistiem izsludināja badastreiku. Skatītājiem režisors pazīstams jau ar 2019. gadā uzņemto filmu "Jaunā Lietuva".

Kāpēc ir tik svarīgi pieminēt 1991. gada janvāra notikumus?

K. Kaupins: 1991. gada stāsts liekas interesanta paralēle, kā runāt par tagadni un par situāciju, kurā atrodamies šodien. Filma "Janvāra gaisma" radās, iedvesmojoties no tā, kas notika pēc janvāra notikumiem Lietuvā. Kad sākās pandēmija, un vēl jo vairāk brīdī, kad Krievija uzbruka Ukrainai, sapratu, ka 1991. gada vagoniņš ir gluži kā asociatīva metafora. Toreiz tam vienā pusē atradās Viļņas televīzijas centrs – pārņemts, okupēts un pamazām tiekot izpostīts, līdzīgi kā tas tagad notiek Ukrainā. Otrā pusē atrodas daudzdzīvokļu nams ar iedzīvotājiem, kuriem notiekošais īsti nerūpēja, jo netrūka to, kuri, piemēram, teica, ka nevajag radīt troksni, jo viņiem mājās guļot mazulis, kas šodien mazliet atgādina daudzu Rietumeiropas iedzīvotāju attieksmi pret karu.

Un notikumu centrā atrodas vagoniņš, maza, īslaicīga mājvieta, kas atgādina Baltijas valstis jaunā Krievijas koloniālisma viļņa uzbrukuma briesmās. Cilvēki vagoniņā cenšas kaut ko darīt, kaut ko jēgpilnu, mērķtiecīgu, kaut gan viņu spēkos vispārējo situāciju ir grūti mainīt.

Kas ir būtiskākais, ko varētu mācīties no 1991. gada?

Ir divas svarīgas mācības. Pirmkārt – sadarbojoties cilvēki var paveikt teju neiespējamo. Toreiz mūsu uzvaras atslēga bija sadarbība un turēšanās kopā, cilvēciska vienotība. Otrkārt – neko nevar izdarīt viens pats, vienatnē.

Mūsdienās atrodamies ļoti sašķeltā sabiedrībā, sabiedrību veido ģimenes, kas savā starpā nesarunājas, jo nespēj atrast kopsaucēju. Tāpēc mums būtu jāatrod laiks, jānosēžas vienam otra priekšā un jāatsāk atkal sarunāties. Par kopēju un lielu spēku kļūstam tad, ja saprotam viens otra bailes, emocijas un neapmierinātību.