Drūmākā diena NHL vēsturē: Pirms 58 gadiem no spēlē gūtiem savainojumiem mira NHL hokejists

Cīņa par ripu, spēka paņēmiens un kritiens, atmuguriski ar pakausi atsitoties pret ledu.

Līdzīgas epizodes hokejā, par laimi, ne pārāk bieži, tomēr notiek ik pa laikam. Mūsdienās parasti no nopietnām traumām glābj aizsargķivere, bet 1968. gada 13. janvārī Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlē Mineapoles piepilsētā Blūmingtonā 29 gadus vecajam Minesotas "North Stars" hokejistam Bilam Mastertonam tādas nebija. Tolaik profesionālajā hokejā "cepures" valkāja tikai retais, Mastertons nebija viens no viņiem, vēsturē paliekot par pirmo un joprojām vienīgo NHL hokejistu, kurš spēles laikā gūtu savainojumu dēļ zaudējis dzīvību.

No "Apollo" kosmosa programmas uz NHL

Bils Mastertons nebija hokeja zvaigzne, lai gan jaunieša vecumā viņš paguva uzspīdēt ASV studentu čempionātā, kopā ar Denveras Universitātes komandu divas reizes izcīnot čempiona titulu un reizi kļūstot par NCAA labāko spēlētāju. Taču ar to bija par maz, lai uzreiz pēc "Alma mater" absolvēšanas Vinipegā dzimušais kanādietis tiktu hokeja Mekā NHL. Mastertons, kurš bija ieguvis maģistra grādu finansēs un biznesa vadīšanā, hokeja spēlēšanu amatiera līmenī apvienojot ar strādāšanu "Honeywell" kompānijā, citstarp darbojoties ar līgumu administrēšanu arī pie kosmiskās "Apollo" programmas, kurā viņa pārstāvētā kompānija bija piesaistīta no NASA puses. Mastertonam bija stabils darbs ar labu atalgojumu, viņš ar sievu Kerolu adoptēja divus bērnus, tomēr hokeja vilinājums nekur nebija zudis.

Lielā iespēja nāca pirms 1967./1968. gada NHL sezonas, kad līga nolēma veikt pirmo lielo paplašināšanos un komandu skaits no sešām tika dubultots. Pēkšņi bija nepieciešami vēl aptuveni 120 augstas klases hokejisti, un viens no viņiem, kurš tika pie profesionāla hokejista statusa, bija arī 29 gadus vecais Mastertons. Viņu par gana labu atzina viena no sešām jaunpienācējām Minesotas "North Stars", ar uzbrucēju noslēdzot divu gadu līgumu.

Nebija glābjams

Sākums Mastertonam bija izcils, jo viņš jau savā NHL debijas spēlē guva vārtus, piedevām tie bija arī "North Stars" pirmie vārti pasaules spēcīgākajā līgā. Kā vēlāk stāstīja Kerola Mastertona, viņas vīram tas bijis sapņa piepildījums, jo viņš allaž gribējis uzspēlēt kopā ar labākajiem, pierādīt sev, ka atbilst NHL līmenim.

Diemžēl sapnis beidzās pēc trim mēnešiem, kuru laikā Bils aizvadīja 38 spēles, gūstot četrus vārtus un astoņas reizes asistējot partneriem. 1968. gada 13. janvārī Minesota mājās uzņēma citu līgas jaunpienācēju Oklendas "Seals", un pirmajā periodā Mastertons cīņā par ripu saņēma triecienu uzreiz no diviem pretinieku komandas aizsargiem – Rona Herisa un Lerija Kehena. 

Spēka paņēmiens bija tik spēcīgs, ka Mastertons zaudēja līdzsvaru un ar pakausi atsitās pret ledu. 

"Trieciens bija spēcīgs, taču esmu pārliecināts, ka tā nebija netīra spēle," vēlāk apgalvoja mača galvenais tiesnesis Volijs Heriss. Tomēr sekas bija katastrofālas – Mastertons no trieciena zaudēja samaņu, bet pa nāsīm, ausīm un muti sākās asiņošana. Bija skaidrs, ka noticis kas nelāgs, un hokejists ar nestuvēm tika nogādāts vispirms ģērbtuvē, bet drīz vien arī aizvests uz netālu esošo Soutdeilas slimnīcu, uz kuru devās arī Mastertona sieva, kura spēli vēroja tribīnēs. Ārstu slēdziens nebija iepriecinošs, galvas trauma ir tik smaga, ka operācija nav iespējama. Hokejista dzīvību uzturēja tikai speciāla aparatūra, un ārsti viņa ģimenes locekļiem veltas cerības nedeva, Bils nebūs dzīvotājs. Lēmumu atslēgt viņu no dzīvību uzturošajiem aparātiem pieņēma tuvinieki, un 30 stundas pēc notikušās sadursmes tika paziņots, ka Bils Mastertons ir miris no smadzeņu traumas.

Pēc vairākiem gadiem, kad Toronto neiroķirurgs Čārlzs Tators vēlreiz pētīja Mastertona autopsijas slēdzienu, viņš uzskatīja, ka hokejists ir spēlējis ar iepriekš neizārstētu smadzeņu satricinājumu un tas ir veicinājis viņa nāvi pēc atkārtota spēcīga trieciena pa galvu. Šai hipotēzei par labu runāja arī fakts, ka vairāki Mastertona komandas biedri bija stāstījuši, ka Bils bija sūdzējies par regulārām migrēnām, savukārt treniņos viņš dažas reizes pie lielām slodzēm esot paģībis.

Baldera numurs

"North Stars" hokejisti par komandas biedra nāvi uzzināja, esot izbraukumā Bostonā. Minesotas kluba galvenais treneris Vrens Bleirs atcerējās, ka vairāki puiši sākuši nevaldāmi raudāt, jo ārā izlauzās līdz tam pie sevis glabātās emocijas. Vēl smagāk pārdzīvoja abi Oklendas kluba aizsargi. "Tas ar mani palicis uz visu atlikušo mūžu. Tas nebija netīri no mūsu puses, un tam tā nevajadzēja notikt, tomēr ar to ir ļoti grūti sadzīvot. Galu galā tie bijām mēs ar Leriju, kas tajā epizodē nospēlēja tā un nekā citādi," pārdzīvojumu neslēpa Rons Heriss. Kerola Mastertona abus hokejistus vīra nāvē gan nevainoja, jo viņas uzskatā tā bijusi nejaušība, kura varēja notikt ar jebkuru.

Protams, pēc šādas traģēdijas sākās diskusija par spēlētāju drošību un nepieciešamību valkāt ķiveres, jo tās izmantoja tikai neliels skaits hokejistu.

Iesīkstējusī līgas vadība ar lēmumu pieņemšanu nesteidzās, un tikai pēc 11 gadiem tika nolemts, ka ķivere ir obligāta ikvienam līgas jaunpienācējam, savukārt kā pēdējais bez ķiveres līgā spēlēja Kreigs Maktevišs vēl 90. gadu pirmajā pusē.

Minesotas "North Stars" iemūžināja Bila Mastertona 19. numuru, ar kuru šajā komandā vairs nedrīkstēja spēlēt neviens cits, tāpēc Helmutam Balderim 1989./1990. gada sezonā, kad viņš pārstāvēja tieši "ziemeļu zvaigznes", mugurā bija krekls ar viņam tik netipisko 43. numuru. Bila Mastertona vārds tika iemūžināts arī visas līgas kontekstā, jo viņa vārdā tika nosaukta balva, ko katru gadu pasniedz hokejistam, kurš vislabāk demonstrē neatlaidību, sportisko garu un velta sevi hokejam. To nesaņem par rezultativitātes punktiem vai uzvarām. Pretendentus Bila Mastertona balvai izvirza paši klubi (pa vienam hokejistam no katras komandas), un pašu hokejistu vidū tā ir prestiža balva. Savulaik 2007. gadā Kolorādo "Avalanche" šai balvai izvirzīja Latvijas hokeja dzelzs vīru Kārli Skrastiņu.

"Negribēju, lai mamma redz, kā nomirstu"

Nāve hokeja laukumā profesionālā līmenī nav retums. No tā cietis arī Latvijas hokejs, kad 2004. gada 3. novembrī Minskā spēles laikā neizturēja Sergeja Žoltoka sirds. Čehijas pilsētā Zlīnā ledus halle ir nosaukta Ludeka Čajkas vārdā, kurš 1990. gadā Čehoslovākijas čempionāta spēlē guva smagu mugurkaula traumu, pēc kuras nepilnu mēnesi vēlāk nomira. 1995. gada rudenī Zviedrijā pārbaudes spēles laikā ar slidu tika pārgriezta zviedru hokejista Bengta Akerbloma kakla artērija un viņu izglābt neizdevās, tāpat kā amerikāni Adamu Džonsonu, kurš nomira pēc identiska negadījuma 2023. gadā Lielbritānijas līgas spēles laikā. Pēc šīs traģēdijas visos Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) rīkotajos turnīros obligāta ir kakla aizsargu lietošana, taču NHL tā joprojām ir katra hokejista brīva izvēle, likt ap kaklu aizsargaproci vai spēlēt bez tās.

Pasaules labākajā hokeja līgā ir bijuši vairāki gadījumi, kad hokejista dzīvību izglābj tikai profesionāla ārsta rīcība un moderna medicīnas aparatūra spēles arēnā. 

Tā ar sirds defibrilatora palīdzību tika izglābtas Jirži Fišera un Riča Peverlija dzīvības. Abi zaudēja samaņu uz rezervistu soliņa, taču ātra komandas ārstu rīcība šos puišus paglāba, lai gan hokejistu karjera viņiem bija galā. 1998. gadā Stenlija kausa izcīņā pēc spēcīga ripas trieciena pa krūtīm samaņu zaudēja un sirds darbība uz aptuveni 30 sekundēm apstājās aizsargam Krisam Prondžeram, kuru atpakaļ atgrieza ārsta veiktā sirds masāža.

Vārtsargs Klints Malarčuks 1989. gada 22. martu var saukt par savu otro dzimšanas dienu. Viņam NHL spēles laikā ar slidu tika pārgriezta miega artērija, un puisi izglāba tikai Bufalo "Sabres" fiziskās sagatavotības treneris Džims Pidzutelli, kurš savulaik Vjetnamas karā bija darbojies kā kara lauka ārsts un zināja, kā rīkoties, lai uz brīdi apturētu pamatīgo asiņošanu, līdz palīgā atsteidzās mediķu brigāde. Šis gadījums, ļoti iespējams, ir viens no visu laiku asiņainākajiem hokeja vēsturē. Malarčuks apjautis, kas ir noticis, pats steidzās prom no laukuma, lai TV tiešraidē viņa mamma neredzētu, kas noticis ar dēlu. "Negribēju, lai viņa redz, kā es nomirstu," pēcāk sacīja vārtsargs. Skats bijis tik šaušalīgs (asins šļācās no brūces), ka Bufalo televīzija pēc tam vēstīja, ka tribīnēs 11 fani esot noģībuši, diviem bijusi sirdslēkme, bet trīs hokejisti uz ledus izvēmušies.

Arī vecā Rīgas "Dinamo" laikā notika kas līdzīgs – treniņa laikā ar slidu tika pārgriezts tolaik jaunā aizsarga Ulvja Katlapa kakls, asmenim apstājoties vien dažus milimetrus pirms miega artērijas.