14. janvāris vēsturē un senās avīzēs. "Nacionālisma un patiesības garā"

1936. gada 14. janvārī. Pirms 90 gadiem Ministru kabinets izdeva "Likumu par Latvijas vēstures institūtu", kura noslēgumā uzsvēra, ka institūts kļūs par Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmo sastāvdaļu, tiklīdz šādu akadēmiju nodibinās.

Par pirmo Latvijas Vēstures institūta (LVI) direktoru ar valdības rīkojumu kļuva tābrīža izglītības ministrs Augusts Tentelis (attēlā pirmajā rindā ceturtais no kreisās), jo likums paredzēja, ka LVI ir tieši pakļauts Izglītības ministrijai. Finansējumu piešķīra no valsts budžeta. Par mērķiem tika teikts: "Institūta uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā." Iestādes kancelejas sākotnējā adrese Rīgā bija Brīvības iela 2–13.

20. gadsimta 30. gadu otrās puses ideoloģiskās nostādnes faktiski noraidīja lielāko daļu to arhīvu dokumentos balstīto vācbaltu vēsturnieku pētījumu, kas bija sagatavoti pirms Latvijas valsts izveidošanas. Citējot Tenteļa 1936. gada jūnija "Aicinājumu visiem Latvijas vēstures draugiem": "Latviešu tautas vēstures pētīšana, tāpat kā pati latviešu tauta ilgu laiku atradusies pakrēslī. Svešas varas un sveši ļaudis neļāva latviešiem tuvāki ieskatīties savas tautas neviltotā vēsturē, jo tad latvieši būtu sajutuši to lielo spēku un nacionālo pašapziņu, kas plūst no tautas vēstures, un daudz ātrāki būtu mēģinājuši atbrīvoties no svešas varas aizbildnības." Lai "tautas vēstures avots plūstu brīvi un nesaduļķots", LVI vasarā izsludināja "latviešu vēstures avotu, dažādu dokumentu un citu liecību vākšanu un apstrādāšanu", lūdzot šādu avotu īpašniekiem vai nu tos nodot institūta rīcībā, vai arī ļaut nokopēt. LVI paspārnē 1937. gadā sākās "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla" izdošana un sistemātiska Latvijas vēstures avotu vākšana un publicēšana. Cita lieta, cik tābrīža pētījumi un secinājumi bija saistāmi ar objektīvo vēstures ainu, kādu to saprotam mūsdienās. Nav noslēpums, ka ulmaņlaiku vēstures pētnieki nereti grēkoja, politiski attaisnojamu mērķu vārdā romantizējot un uzdodot vēlamo par īstenību. Tas attiecās piemēram uz mītiem par "Senlatviju" un mēģinājumiem attēlot 16.–18. gadsimta Kurzemes un Zemgales hercogisti kā kaut ko līdzīgu Latvijas pirmvalstij.

"Latvijas Sargs", 1926. gada 14. janvārī

Vēl par ierēdņu skaita samazināšanu. Šķiet, ka nekad mūsu valsts aparāta vienkāršošanā nav pietiekoši ievērots lietderības princips. Ne tik daudz strīpot atsevišķus ierēdņus, kā veselas iestādes. Nav reti gadījumi, kur nodaļas pastāvēšanai ir tikai viens attaisnojums – attiecīgam ierēdnim vajadzīga nodaļas vadītāja kategorija. Pieņem darbvedi un citus darbiniekus, iegādājas vairākus simtus aktu vāku un nodaļas vadītājs lepojas ar "paplašinātu darbību" . Tādēļ pie ierēdņu skaita samazināšanas vērība nebūtu griežama uz to, ka pierakstītas biezas grāmatas, sašūtas aktis, bet gan uz to – vai šis darbs ir nepieciešams to praktisko mērķu sasniegšanai, kuri izsaukuši visa attiecīgā resora dibināšanu un vai cita iestāde vai resors nestrādā šim paralēlu darbu. Atmetot visu lieko, mūsu valsts aparāts kļūs elastīgs un praktiska darba spējīgs.