Māris Kučinskis: Paredzama problēma, kas atkal izgaismo pārvaldības vājās vietas

Latvijā ilgstoši iedzīvotāji ir tikuši mudināti izmantot ID kartes kā galveno personu apliecinošo dokumentu, īpaši uzsverot to sniegtās digitālās iespējas, tostarp elektronisko parakstu.

Daudzi šo pieeju ir pieņēmuši, paļaujoties uz to, ka valsts piedāvātais risinājums būs stabils un ilgtermiņā uzticams.

Šobrīd redzam, ka daļai lietotāju šī uzticība tiek pārbaudīta. Tuvākajā laikā ievērojamam skaitam ID karšu var beigties elektroniskā paraksta sertifikātu derīgums, radot risku uz nenosakāmu laiku zaudēt vienu no būtiskākajām kartes funkcijām.

Svarīgi uzreiz uzsvērt – pati situācija nav negaidīta. Sertifikātu derīguma termiņš ir pamata drošības prasība, un tas, ka tie pēc noteikta laika jāatjauno, ir normāla prakse visā Eiropā. Problēma nav tajā, ka sertifikāti beidzas, bet gan tajā, kā šis process tiek pārvaldīts.

Tieši šeit parādās galvenais izaicinājums. Ja jau iepriekš bija zināms, ka lielam skaitam lietotāju vienā periodā būs nepieciešama atjaunošana, pāreju bija iespējams organizēt pakāpeniski un lietotājiem saprotami. Savlaicīga informēšana, vienkārši atjaunošanas risinājumi un skaidrs rīcības plāns būtu ļāvis izvairīties no situācijas, kurā problēma kļūst akūta īsi pirms termiņa.

Tā vietā šobrīd redzam steidzamības režīmā meklētus risinājumus. Apsvērtie scenāriji – piemēram, atšķirīgi e-paraksta izmantošanas nosacījumi vai jaunu tehnoloģisku risinājumu ieviešana īsā laikā – nav neiespējami, taču tie rada papildu sarežģītību un nenoteiktību. Tiek iecerēts noteikt, ka tās ID kartes, kas saņemtas minētajā laika periodā, derīguma termiņš tiek saglabāts jau iepriekš paredzētajā 10 gadu periodā, bet elektronisko parakstu ar tām būs iespējams izmantot tikai Latvijas teritorijā. Savukārt tiem iedzīvotājiem, kuriem ir nepieciešams elektronisko parakstu izmantot ārpus Latvijas, nāksies mainīt ID karti, protams, par to samaksājot attiecīgu naudas summu. Bet ar to viss nebeidzas – lai tie iedzīvotāji, kuri nenomainīs ID karti, varētu lietot tepat Latvijas teritorijā, viņu līdzšinējās pieejas LVRTC nodrošinātajam elektroniskajam parakstam plānots dzēst, radot jaunu tehnoloģisko risinājumu. Vēlreiz jāatgādina, ka jaunā situācija iestāsies nevis kaut kad pēc vairākiem gadiem, bet gan šā gada 9. jūnijā, tātad – faktiski tūlīt.

Vēl satraucošāka ir pieeja, kā šie risinājumi tiek virzīti. Tā vietā, lai savlaicīgi sagatavotu skaidru un pārdomātu pāreju, atkal tiek izvēlēts steidzamības ceļš – pa galvu pa kaklu virzot izmaiņas uz Saeimu, lai pēdējā brīdī novērstu sekas. 

Līdzīga pieeja jau bija vērojama diskusijās par vēlēšanu IT sistēmām, kur drošība tika balstīta nevis uz gataviem risinājumiem, bet uz solījumiem, ka viss būs izdarīts laikā. Šādos apstākļos rodas pamatots jautājums – vai šī ir ilgtspējīga pieeja valsts kritiskajai digitālajai infrastruktūrai vai tomēr atkārtots mēģinājums glābt situāciju un reputāciju pēdējā brīdī?

Šis nav izolēts gadījums. Līdzīgas pārvaldības problēmas iezīmējušās arī citos Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas atbildības laukos. Diskusijas par vēlēšanu IT sistēmu gatavību parādīja, ka skaidras pārliecības par kritisko risinājumu pilnvērtīgu darbību vēl pirms vēlēšanām nav, un paļaušanās uz to, ka sistēmas "tiks pabeigtas laikā", tiek pasniegta kā pietiekams pamats drošībai. Arī lēmums attīstību nodot valsts kapitālsabiedrībām pats par sevi nav garantējis rezultātu.

Vienlaikus jāatzīst, ka elektroniskā paraksta sistēma nav vienas institūcijas atbildība. Tajā būtiska loma ir arī Latvijas Valsts radio un televīzijas centram, kas nodrošina tehnisko infrastruktūru un sertifikātu pārvaldību, kā arī tā kapitāldaļu turētājai – Satiksmes ministrijai. Tas nozīmē, ka šī situācija izgaismo ne tikai atsevišķu lēmumu kvalitāti, bet arī koordinācijas trūkumus starp institūcijām, kurām kopīgi jānodrošina kritiski svarīgu digitālo pakalpojumu nepārtrauktība.

Šādu epizožu kopaina liek uzdot neērtu, bet nepieciešamu jautājumu – vai problēma nav dziļāka par konkrētajiem projektiem? Proti, vai valsts kopumā pietiekami efektīvi pārvalda savā atbildībā esošās IT institūcijas un stratēģiski svarīgos digitālos risinājumus?

Un visbeidzot – kur šajā visā ir politiskā atbildība? Ja problēmas atkārtojas, ja risinājumi tiek meklēti pēdējā brīdī un ja kritiski svarīgas sistēmas tiek virzītas uz ieviešanu steigā, tad sabiedrībai ir tiesības sagaidīt ne tikai tehniskus skaidrojumus, bet arī skaidru politisku atbildību.

Vienlaikus būtu pārspīlēti runāt par sistēmas sabrukumu. ID kartes kā personu apliecinoši dokumenti turpinās darboties, un arī elektroniskā paraksta izmantošanai pastāv alternatīvas. Tomēr tas nemazina būtisko jautājumu – kāpēc paredzama situācija pārtapa par steidzamu problēmu?

Digitālo pakalpojumu attīstībā izšķiroša nozīme ir ne tikai tehnoloģiskajiem risinājumiem, bet arī to ieviešanas kvalitātei. Ja valsts mudina iedzīvotājus paļauties uz konkrētu digitālo infrastruktūru, tai jāspēj nodrošināt ne tikai tās drošību, bet arī paredzamību un lietošanas nepārtrauktību.

Šī situācija nav unikāla, taču tā ir zīmīga. Tā parāda, cik ātri tehniski pārvaldāms jautājums var kļūt par uzticības problēmu. Un tieši uzticība ir tas resurss, kuru digitālajā valstī ir visgrūtāk atjaunot, ja tas tiek iedragāts.