In memoriam. Ar kvēlošām oglēm dvēselē. Nora Ikstena

Jaunā gada pirmās svētdienas rīts atnesa negaidīti skumju ziņu par rakstnieces Noras Ikstenas (15.10.1969.–4.01.2026.) pāragro došanos mūžībā, tuvāko stundu laikā izraisot līdzjūtību un personisko atmiņu vētru sociālajos tīklos, tostarp no valsts augstākajām amatpersonām.

Ne velti viņa ar saviem darbiem, jo īpaši romānu “Mātes piens” (2015), kas tulkots vairāk nekā piecdesmit pasaules tautu valodās, bija kļuvusi par vienu no starptautiski pazīstamākajām latviešu rakstniecēm. Bet pirms tam Nora Ikstena bija saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (2008), kas jau tad apliecināja viņas rakstīto vārdu spēku.

Vilkme rakstīt

Nora Ikstena ir dzimusi Rīgā ārstes un aviācijas inženiera ģimenē. Mācījusies Ikšķiles un galvaspilsētas skolās, 1987. gadā absolvējot Rīgas 7. vidusskolu. Pēc tam viņa studēja latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē (1987–1992) un angļu valodu un literatūru Kolumbijas Universitātē Misūri (1994–1995).

Literatūrā Nora Ikstena debitēja ar rakstnieces un politiķes Annas Rūmanes-Ķeniņas biogrāfiju, kam sekoja divi stāstu krājumi un pirmais romāns “Dzīves svinēšana” (1998), kura panākumi apliecināja, ka pie latviešu rakstniecības debesīm iemirdzējusies jauna zvaigzne. Vairāki rakstnieces darbi pārtapuši teātra izrādēs, tostarp “Amariļļi” (2007) Nacionālajā teātrī, “Regīna” (2010) Dailes teātrī un “Mātes piens” (2023) M. Čehova Rīgas krievu teātrī. Rakstnieces spalvai pieder arī bērnu grāmatas, dokumentālo filmu scenāriji un biogrāfiskas grāmatas, tostarp par Dzintaru Sodumu, kurš pēc sievas nāves mūža pēdējos gadus nodzīvoja pie Noras Ikstenas viņas vecvecāku celtajās mājās Ikšķilē.

Nora Ikstena aktīvi iesaistījās arī valsts kultūrpolitikas veidošanā, piedalījusies gadskārtējo “Prozas lasījumu” rīkošanā, bijusi Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja un Latvijas Literatūras centra valdes priekšsēdētāja. Saņēmusi daudzas literārās balvas, tostarp Baltijas asamblejas balvu (2006) par grāmatu “Nenoteiktā bija” un pārstāvējusi Latviju Londonas grāmatu tirgū (2018).

Prozas mežģīnes

Noras Ikstenas izsmalcinātais rakstīšanas stils dažkārt dēvēts par prozas mežģīnēm. 

“Viņu raksturo ārkārtīgi rūpīgā attieksme pret valodu. Viņas proza ir pārbagāta ar spilgtiem un psiholoģiski ietilpīgiem sieviešu tēliem un to attiecību līnijām. 

Ikviens no rakstnieces darbiem bijis ar kaut ko iezīmīgs latviešu literatūras telpā, vairāki stāstu krājumi un romāni arī starptautiskā mērogā,” vietnē “enciklopedija.lv” rakstījusi literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.

“Nebaidos teikt, ka Nora Ikstena bija 21. gadsimta izcilākā latviešu rakstniece,” ir pārliecināts Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. “Es apbrīnoju viņai piemītošo pārdabisko spēku un vienlaikus lielo trauslumu. Rakstot Nora sevi sadedzināja, jo, manuprāt, viņa rakstīja ar atkailinātu nervu sistēmu. Ja tekstam vajadzēja kvēlojošas ogles, Nora tās ņēma no sevis un izsmēla sevi tā, ka beigās pati vairs nevarēja izturēt un izdzīvot. Aplūkojot viņas bibliogrāfiju, redzam, ka gadā sarakstītas pat trīs grāmatas. Tā ir mums nezināmā Nora, kura gāja uz savu mērķi un alkaini rakstīja, nedomādama par atzinību un slavu.”

Dieva mīlestības svētītā

“Šādos patiesi skumjos brīžos pieņemts teikt, ka cilvēks aizsaukts Mūžībā. Taču būs arī patiesi teikts, ka Nora Ikstena ar katru savu darbu spilgti ierakstījās Mūžībā. Zinu, ka dzīvesprieks un vitalitāte Norai mijās arī ar smagnēju skaudrumu. Bet rakstījies esot viegli. Dievs bija viņai devis spēju atklāt bezapziņas dzīļu saiti ar mums visiem. Laikam jau tāpēc tik daudzi cilvēki Noru sajuta kā tautas dvēseles cilvēku, savu gara radinieci. Viņa izdzīvoja savas tautas, savas dzimtas dzīvi – ar visām senču sāpēm, ilgām, priekiem un kaislībām. Šīs mistikas patieso vienkāršību sapratu sarunās ar Noru par viņas “Mātes pienu”,” atklāj televīzijas raidījuma “Lielās patiesības” vadītājs Ilmārs Latkovskis.

“Nora bija līdz šim vienīgais cilvēks, ar kuru man izdevies dziļāk parunāties par vientulību. Nē, viņa nebija vientulības mocekle, bet Norai bija vientulības dzīves pratība. Zinu, ka bija cilvēki, kuriem viņa pieķērās ar patiesu mīlestību. Tomēr, manuprāt, tieši vientulība bija Noras patvēruma un iedvesmas osta. Veidojot raidījumu “Lielās patiesības”, Nora teica, ka Dievs ir pazemība, intuīcija un mīlestība, un ar šīm cilvēciskajām īpašībām dieviņš bija apveltījis arī viņu pašu.”

“Nora bija ļoti vienkārša, gudra, es pat teiktu vieda, un viņas foršos smieklus nevar aizmirst,” atceras mākslas filmas “Mātes piens” (2023) režisore Ināra Kolmane. “Nora aizrautīgi sekoja līdzi filmēšanas procesam un veda mums kūkas un ābolus. Ar sirds drebēšanu viņai pašai pirmajai parādīju filmas “melno” montāžu. Par paveikto Nora bija ļoti aizkustināta un teica, ka ir tapis neatkarīgs mākslas darbs pēc viņas romāna motīviem. Skaists mirklis, kas apliecināja – filma ir. Man ir skumji, jo izjūtu lielu netaisnību par to, ka dzīve un liktenis mūs ir apzadzis priekšlaikus.”

Nora Ikstena reiz izteikusies, ka par īstu rakstnieku kļūst tikai pēc desmitās grāmatas, un viņa to ir īstenojusi.