Medniekstāsti. Nemirstīgā lapsa

Modernās tehnoloģijas, protams, ir laba lieta, taču kaut kādai mēra sajūtai taču arī jābūt! Mums ar Sesku Janku kaimiņos lauku īpašumu iegādājās viens sprukstiņš no lielpilsētas – Zigismunds vārdā. Tāds lepns kundziņš spīdīgās kurpēs un glaunu autiņu. Teicās esot liels mednieks.

Tiesa gan, kāds, to sapratām mazliet vēlāk, kad pienāca ziema. Sprukstiņš atveda sniega motociklu. Protams, visai noderīgs rīks, ja vien to izmanto, kā pieklājas. Bet šis – lai trenkātu visus pēc kārtas – stirnas, briežus, aļņus. Brauc klāt un skatās, kā nabagi pa dziļo sniegu mēģina aizbēgt! Ar to viņam nebija gana. Smalkais kundziņš pasāka doties lapsu safari – traucas pa galvu pa kaklu ar to moci un šauj uz visām pusēm, kur tik pamana kustību… Viņš laikam domāja, ka lauks ir kā sacīkšu trase, bet lapsa – kustīgs mērķis jebkurā attālumā…

Lai gan mums ar Pēteri tās lapsas diezgan skādes nodarījušas un ne vienu vien vistu aizstiepušas, tomēr žēl noskatīties, kā tās aizšautas mēģina paslēpties kādā krūmājā. Šāvējs jau necentās visu izdarīt, kā pienākas: redz, ka lapsa paklūp, un traucas tālāk.

Mums tas viss bija apnicis tiktāl, ka pat vārnas sāka nervozi skatīties uz sniega motocikliem. Un galu galā, ja nu vienreiz tā nebūs lapsa, bet Kārklu Viļa somu špics?

Uzzinājām, ka Zigismunds ir visai māņticīgs, un ideja radās visai ātri. Abi ar Janku nomedījām vienu kuplasti. Laiciņš auksts. Iestatījām medījumu jāņogu krūmā un ļāvām sasalt. Savukārt telefonā ierakstījām dēmoniskus smiekliņus un uzlikām kā zvana signālu.

Bija tieši pilnmēness, piektdiena un 13. Vakars tik gaišs, ka pat lukturīti nevajag. Sasaldēto lapsu nostatījām piemērotā vietā pie krūmiņiem netālu no maršruta, ko pilsētas sprukstiņš piektdienas vakarā mēdz burtiski izlidot ar savu sniega moci.

Kad pamanījām atbraucam mūsu pilsētas mednieku, iekārtojāmies netālu šķūnītī: es, Janka un pat Viļa suns. Mums bija dikti interesanti, kas notiks, un plāns bija visai velnišķīgs!

Pēc brītiņa pagalmā ierūcās sniega mocis, un pasākums varēja sākties! Apmetis plašāku loku pa tuvējo lauku, Zigismunds traucās taisni mums vēlamajā virzienā. Sasaldētā lapsa bija labi redzama. Braucējs apstājās metrus 300 no lapsas, atbalstīja plinti pret moča stūri un izšāva. Pat mēs redzējām, ka no lapsas mati paput! Taču lapsa pat nesašūpojās! Bijām to kārtīgi nostiprinājuši pie zemē iedzītiem dzelzs mietiem. Jāteic, pamatīgi nopūlējāmies, kamēr tos iedzinām sasalušajā zemē!

Pat no mūsu novērošanas punkta varēja dzirdēt, kā viņš piesauc ne visai pieklājīgus mātes vārdus. Mocis ierūcās, un braucējs traucās tuvāk lapsai. 200 metru, un vēl viens šāviens. Lapsa stāvēja kā klints! 100 metru, atkal tas pats. Sprukstiņš nokāpa no moča un gāja tuvāk šaudams, kamēr aptvere atkal bija tukša…

Kad viņš bija tikai metrus desmit no lapsas, Janka viltīgi piemiedza ar aci un piezvanīja uz tālruni. Mēnesnīcas pielietajā laukā atskanēja dēmoniski smiekliņi. Zigismunds nobālēja! Viņa priekšā stāvēja nemirstīga lapsa, un skanēja smiekliņi teju no viņpasaules!

Tālākais notika kā labā komēdijā. Lielpilsētas sprukstiņam no bailēm laikam sagriezās vēders! Tas dīvaini saliektām kājām aizsteberēja līdz mocim un uzsvempās uz sēdekļa. Ne tā kā parasti, bet mazliet sāniski. Motors ierūcās, un braucējs devās māju virzienā… Mēs arī ilgi nekavējāmies un lapsu novācām!

Uz rīta pusi pacēlās vējš un sākās sniegvilksnis. Tas visai veikli aizvilka mūsu pēdas. Kādu brīdi pēc saullēkta laukā atkal parādījās Zigismunds ar savu moci. Tikai šoreiz bez plintes. Visai bijīgi viņš tuvojās kārklu krūmam, kur vakar vakarā stāvēja nemirstīgā lapsa… Piebraucis tuvāk, tas aši pārmeta krustu un aiztrauca tā, ka sniega vērpetes vien gāja pa gaisu.

Kopš tā laika vismaz vakaros mūsu pusē bija miers! Tuvojoties krēslai, Zigismunds reti kad iznāca no istabas un vēl jo retāk vakarpusē izgāja ārpus dārza vārtiņiem, pat ar plinti rokās nē. Un Kārklu Vilis par saviem špiciem bija mierīgs!