Kas mūsdienu latvietim ir Abrene? "Abrene vairs nav mūsu zeme, tā dzīvo tikai atmiņās, tā ir tikai vēsture," tā aizvadītās nedēļas nogalē "Latvijas Mediju" izdotās grāmatas "Viņpus upes. Abrene atmiņu stāstos" atvēršanā sacīja Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Gints Apals.

Abrenes apriņķī 20. gadsimta 30.–40. gados dzīvojušo ļaužu atmiņu stāstus un fotoliecības gan no arhīviem, gan muzejiem un personīgiem albumiem grāmatā apkopojusi folkloras pētniece Linda Vorpe. Tie ir jau mūsdienās pierakstīti astoņpadsmit mutvārdu vēstures vēstījumi par dzīvi Abrenes pilsētā un Abrenes apriņķim piederošajos Augšpils, Kacēnu, Gauru, Linavas pagastos. Protams, lielākoties bērna acīm un atceroties vecāku un vecvecāku stāstīto. Vēsturisko faktu un nianšu noslīpēšana un skaidrojošās atsauces uzticētas vēsturniekam Kasparam Zellim, kurš ir izdevuma zinātniskais redaktors.

Pati stāstu apkopotāju teic, ka viņai nav saistības ne ar Abreni, ne Latgali. Linda Vorpe ir cēsniece. Latvijai 1944. gadā atņemtā apgabala pētniecībai viņa pievērsusies Latvijas Universitātes studiju laikā, bet ar to aizrāvusies pēc sarunas Balvos ar "Abreniešu apvienības" Latvijā dibinātāju Leontiju Vizuli. 

"Viņš mani pārliecināja, ka abreniešu stāsti un atmiņas Latvijai ir nozīmīgi un svarīgi tos izstāstīt plašākai auditorijai," grāmatas atvēršanas svētkos sacīja Vorpe.

Abrene Latvijas valstij droši vien ir uz visiem laikiem zaudēta zeme, no kuras paši, tiesa bez referenduma, bet ar Satversmes tiesas lēmumu un 2007. gada 27. martā parakstīto Latvijas–Krievijas robežlīgumu esam atteikušies.

Pēc Okupācijas muzeja pārstāvja Apala teiktā, sabiedrībā daudziem iesakņojies idealizēts priekšstats par latvisku Abreni, kuras iedzīvotāji glabājuši latviešu etnogrāfisko kultūru. Grāmatā atrodamās atmiņas būtībā dekonstruē šo mītu. Viens no atmiņu lieciniekiem, Gauros bērnību pavadījušais Latvijas armijas kapteiņa dēls Juris Dragūns tā arī raksta: "Latvieši pārsvarā bija iebraucēji." Tās latviešu ģimenes, kas Abrenes apriņķī bija apmetušās uz dzīvi 19. gadsimtā, valstij dibinoties, lielākoties bija pārkrievojušās. Tā nu sanāk, ka apriņķa latvieši 20.–30. gados lielākoties bija Latvijas neatkarības laikā iebraukušie – skolotāji, robežsargi, dzelzceļnieki, ārsti, valsts ierēdņi. Atmiņas arī liecina, ka 30. gados sākusies integrēšanās; aizvien vairāk krievu bērnu sāka iet latviešu skolās, taču 1940. gada okupācija šo procesu aprāva. Kad Abrenes apriņķi pievienoja Krievijai, vairums latviešu pie pirmās izdevības centās tikt prom.

"Bet Abrenes jautājums nākotnē var atgriezties, gadījumā, ja Latvija izlems Abreni minēt kā zaudējumu, ko nodarījusi padomju okupācija, pieprasot kompensāciju no PSRS tiesiskās mantinieces Krievijas," 

aizrādīja Apals.

Zudušā apriņķa kā vēsturiskas vienības stāsts, protams, vēl ne tuvu nav izstāstīts. Stāstu apkopotāja Linda Vorpe atzina, ka labprāt vēlētos turpināt iesākto: "Vienu lietu, ko gribētu padarīt savas dzīves laikā, – kad beigsies karš, vēlētos aizbraukt uz Abreni un visiem sešiem zaudētajiem pagastiem un salīdzināt, kā šajos gados mainījusies to kultūrainava, salīdzināt ar to, kāda tā redzama senajās fotogrāfijās."

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.