Ukraiņu elektriķis — slepenais padomju multimiljonārs

Tūlīt pēc kara Iļjins pārcēlies uz Ukrainu, uz kurieni sev līdzi nogādājis arī divus kravas konteinerus ar senlietām.

1993. gada rudenī kāds Ukrainas Kirovohradas apgabala pilsētas Kropivnickas pastāvīgais bukinistu veikala apmeklētājs pēkšņi tur plauktā pamanīja ārkārtīgi retu grāmatu, kuras nonākšana pārdošanā šādā veidā viņu pamatīgi satrauca. Viņš zināja, ka tā piederējusi viņa attālam paziņam Aleksandram Iļjinam, kurš gan gluži nesen 72 gadu vecumā nomiris un kurš visu mūžu strādājis par visparastāko elektriķi, taču vienlaikus kaismīgi aizrāvās ar dažādu senlietu kolekcionēšanu. Ko tas varēja nozīmēt?

Šokējošie pārsteigumi savrupmājā

Nolūkā novērst iespējamu nelikumīgu kultūras vērtību izpārdošanu apzinīgais pilsonis sacēla trauksmi, kā rezultātā sarosījās varas iestādes un izveidoja speciālu komisiju, lai pārņemtu no aizgājēja mitekļa tur potenciāli esošos “dažus” vērtīgus senatnes priekšmetus. Aleksandrs Iļjins nebija precējies un bija bez bērniem, kā arī viņš nebija atstājis testamentu. Taču jau acumirklī, kad viņa mājā, kas atradās uz neliela individuālās apbūves zemes gabala, ieradās speciālisti, viņiem tur ceļu aizšķērsoja pēkšņi nezin no kurienes uzradušies Iļjina radinieki, kuri arī kaut kādā veidā bija sadzirdējuši par iespējamām aizgājēja bagātībām, kuras viņi nevēlējās nevienam atdot, izsakot pretenziju uz visu nomirušā onkuļa mantību. Varas pārstāvjiem nācās iesaistīt spēka struktūras, un tā rezultātā visi klātesošie vienā momentā kļuva par šķietami neiespējama atklājuma aculieciniekiem.

Speciālisti Iļjina dzīvoklī atrasto priekšmetu aizvešanai iepriekš bija sagatavojuši dažas neliela izmēra standarta kastes, lai ar tām varētu visu paņemt vienā paņēmienā. Un katrā ziņā pirmajā acu uzmetienā šis miteklis pat ne tuvu nelīdzinājās nezin kādai iespējamai slepenajai nenovērtējamu dārgumu glabātavai – tas bija nekopts, vāji uzturēts un faktiski lieliski atbilda sava viņsaulē aizgājušā saimnieka vispārējam veidolam. Visi zināja, ka Iļjins gadiem ilgi valkāja vienu un to pašu veco apģērbu un gandrīz vai jau nodilušo galvassegu, lai gan šāds “stils” dažkārt krasi kontrastēja ar virkni viņa iedzīves elementu.