Kādā drūmā un, kā vēstīts avotos, ziemīgi aukstā 1493. gada 10. novembra dienā nelielā Šveices kantona Švīces ciematā Einzīdelnā, kas atrodas burtiski dažu stundu gājiena attālumā no Cīrihes, pasaulē nāca Filips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hohenheims jeb, kā viņš pats sevi vēlāk nodēvēja un ar ko saglabājis vietu vēsturē, Paracelzs – ievērojamais viduslaiku ārsts un zintnieks.
Maza auguma sievišķīgu formu zēns
Viņš piedzima senā un dižciltīgā švābu dzimtā, lai gan piederību tai lielā mērā aptumšoja fakts, ka viņa tēvs Vilhelms Bombasts fon Hohenheims pats bija ārlaulībā dzimis muižnieka dēls, un viņa tēvs savulaik ieņēmis atbildīgu amatu Teitoņu ordenī, bet vēlāk visu pazaudējis – gan īpašumu, gan reputāciju. Tāpēc Paracelza tēvs visu savu dzīvi bija radījis pats saviem spēkiem, un tieši tāpat, pateicoties savai neatlaidībai un uzņēmībai, viņš bija ieguvis arī medicīnisko izglītību un kļuvis par lieliskas bibliotēkas īpašnieku.
Paracelza māte strādāja par medmāsu Benediktiešu abatijas žēlsirdības namā Einzīdelnā, kur iepazinās ar savu nākamo vīru, kurš tolaik tur strādāja par ārstu. Tā iespaidā viņu abu atvase jau kopš mazotnes uzauga atmosfērā, kur pārsvarā visas sarunas bija tikai par slimniekiem, apkopšanu un medikamentiem. Turklāt viņa tēvs allaž sapņoja par to, ka dēls arī ies viņa pēdās, tāpēc jau agri sāka viņam nodot visas savas zināšanas par medicīnu un alķīmiju, kas tajā laikā faktiski bija vienots veselums.
Drīz pēc precībām Paracelza vecāku ģimene pārcēlās uz Vilahu, jo spēkā esošie noteikumi paredzēja, ka precēta sieviete diemžēl nevar ieņemt medmāsas amatu žēlsirdības iestādē. Par spīti tam, ka Paracelza tēvs bija ārsts, vispār ģimene dzīvoja salīdzinoši ļoti trūcīgi. Vēstīts, ka bērnībā viņš bieži un ilgstoši cietis pat badu. No pieejamajiem avotiem nekļūst skaidrs, vai viņš vispār apmeklējis skolu, un tas nav konkretizēts arī viņa paša uzrakstītajā autobiogrāfijā. Kādā no saviem sacerējumiem Paracelzs gan it kā esot minējis to, ka tēvs pats viņam mācījis lasīt, rakstīt un orientēties alķīmijas jautājumos, un biogrāfi pamatā uzskata, ka izglītību viņš visdrīzāk patiešām guvis tikai pašmācības ceļā. Tostarp citviet minēta Paracelza lielīšanās, ka viņš 10 gadus nav vēris vaļā nevienu grāmatu, kas varētu liecināt par to, ka viņš savu izglītību nav guvis no grāmatām, tā vietā arī visas medicīniskās atziņas dzīves gaitā vācot burtiski pa kripatiņai, nekautrējoties mācīties no vecenītēm, kuras nezin kāpēc un nezin no kurienes prata izgatavot nevainojamus dzērienus slimojošajiem, kā arī no bārddziņiem, čigāniem un pat no bendēm aizguva receptes tādām dzirām, kas nebija pazīstamas pat universitāšu zinību vīriem. Viss šo zinību kopums viņam ļāva vēlāk kļūt par patiešām ļoti augstas kvalifikācijas dziednieku.