Kaspars Ādamsons atklāj Bēthovena piektās simfonijas nianses

Aprīļa jaunā muzikālā nedēļa Rīgā, Liepājā un Rēzeknē piedāvāja visdažādākos notikumus – kameroperu bērniem (Lauras Jēkabsones veikums), leļļu izrādi vēl mazākiem bērniem (atskats uz Sergeju Prokofjevu), Georga Frīdriha Hendeļa oratoriju "Mesija", Ērika van Līra vadītā Latvijas Radio bigbenda priekšnesumu ciklā "Amerikas džeza vakars".

Arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, čellista Oreljēna Paskāla un diriģenta Žana Kloda Kazadesī uzstāšanos "Hanzas peronā". Taču, tā kā orķestra spēli "Hanzas peronā" klausīties nevar un nevajag, nākamajā dienā, 2025. gada 26. aprīlī, laimīgā kārtā pienāca Kaspara Ādamsona diriģētā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts augstskolas Lielajā zālē. Un dīvainas sakritības dēļ divi repertuāra skaņdarbi tur bija tie paši, kas franču diriģenta vadītajā programmā – Džuzepes Verdi uvertīra no operas "Likteņa vara" un Kamila Sen-Sansa Pirmais koncerts čellam un orķestrim.

Te nu rodas līdzīgs jautājums kā 2017. gadā, kad Latvijā viesojās Rikardo Muti, kurš Annas Fišeres vai Evijas Skuķes jaundarbu vietā diriģēja to pašu Verdi uvertīru – kādēļ? Attiecībā uz 25. aprīļa programmas turpinājumu – vispār Hektoram Berliozam ir arī vēl citas partitūras bez "Fantastiskās simfonijas", piemēram, ne mazāk vērtīgā simfonija "Romeo un Džuljeta", kuru koncertzālē neesmu dzirdējis nekad. Attiecībā uz 26. aprīli – atmiņā nāk Ilonas Breģes "Koncertuvertīra". Krāšņs, izteiksmīgs darbs, kuru savulaik tajā pašā zālē, ar to pašu orķestri un diriģentu dzirdēju pirmo un vienīgo reizi. Un tas, protams, ir tikai viens no daudzajiem piemēriem.

Bez šaubām, Kasparam Ādamsonam ir sava koncepcija ar virsrakstu "Likteņstāsti". Programmas otrajā daļā Ludviga van Bēthovena Piektā simfonija ar vispārzināmo sākuma motīvu, pa vidu Sen-Sansa čella koncerts, ievads ar Verdi uvertīru. Lai nu būtu. It īpaši tādēļ, ka uvertīras lasījums parādīja, cik labi diriģents saprotas ar orķestri, cik nopietni ir sagatavojušies Mūzikas akadēmijas studenti un cik precīzi, kolorīti un tēlaini spēj spēlēt stīginstrumenti ar koncertmeistaru Daniilu Bulajevu priekšgalā un ar perkusijām papildinātā pūšaminstrumentu grupa. Jā, taisnība – pēc šāda priekšnesuma labprāt atzīstu, ka arī Džuzepe Verdi ir ģēnijs. Atbilstoši sava laika estētikai, bet tomēr.

Uz jautājumu, kādēļ atkal izcelts Kamila Sen-Sansa Pirmais čella koncerts, atbildēt ir vienkāršāk. Neskaitāmo romantisma laikmeta partitūru vidū tas uzrunā ar emociju intensitāti, tematiskā materiāla kontrastiem un formas risinājumu, kur viengabalaināks saliedējums un čella kadence trešajā daļā mūzikas izklāstam nāk tikai par labu; solisti šim opusam pievēršas tādēļ, ka viņi tajā var parādīt savu virtuozitāti, turklāt arī orķestra krāsas nepaliek ēnā; un, lai arī par cik konservatīvu Kamilu Sen-Sansu atzītu viņa pēcteči, mūsdienu klausītājiem garlaikoties nebūt nenākas, un vienā brīdī skaņurakstā pat ieskanas jaukas Filipa Glāsa intonācijas. Īsiem vārdiem sakot, diriģentam šeit ir visas iespējas izveidot spilgtu un bagātīgu interpretāciju, un Kaspars Ādamsons veiksmīgā sadarbībā ar orķestri un solistu to arī izdarīja.

Mūzikas akadēmijas atlases konkursā šai programmai un opusam tika izvēlēti divi solisti. Elīza Čaša uzstājās iepriekšējā dienā Limbažos, un par to jāizsaka nožēla, jo viņu tā arī līdz šim nekad neesmu dzirdējis (tātad jāapmeklē turpmākie Mūzikas akadēmijas koncerti). Turpretī Maksims Skibickis iepazīts jau agrāk, un prieks, ka viņš īsteno aizvien nopietnākus mākslinieciskos uzdevumus, šoreiz ar panākumiem iedzīvinot iepriekšminēto solopartijas virtuozitāti un atspoguļojot mūzikas dziļāko saturu. Protams, līdzīgi kā citos gadījumos plūstošas kantilēnas te padodas labāk, bet citkārt ar tembra pilnskanīgumu ne vienmēr veicas tik spoži – taču varbūt arī šajā gadījumā solistam vienkārši nepieciešams labāks instruments.

Kas savukārt nepieciešams orķestrim, ja tas pēkšņi vairs nemuzicē tik augstā līmenī kā agrāk? Pirmā atbilde – labāks diriģents. Bet, ja pavisam nopietni, Bēthovena Piektās simfonijas lasījums arī atklāja, ka ar Kasparu Ādamsonu ir aptuveni tāpat kā ar Aivi Greteru – teicams kora vadītājs un talantīgs operas diriģents brīvi jūtas tur, kur ir uzskatāma mūzikas tēlainība, vai arī vismaz solistam piešķirtais skaņuraksts daudz ko pasaka priekšā, bet, tiklīdz uz diriģenta pults parādās savā būtībā abstrakta simfonija ar komplicētu struktūru un metafiziskām dimensijām, tā uzreiz viss kļūst daudz sarežģītāk.

Un šādi notika arī ar Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju – absolūtu šedevru, ko arī viens otrs ierindas klausītājs zina noti pa notij. Jā, protams, tas ir studentu orķestris ar ierobežotām prasmēm attiecībā uz tembru diapazonu vai ritma precizitāti – tomēr rezultāts primāri atkarīgs no diriģenta. Kuram vajadzētu izvairīties no sasteigta frāzējuma, vienveidīga temporitma, unificētiem tēlu un noskaņu zīmējumiem – tā galu galā ir Bēthovena simfonija, nevis Čaikovska uvertīra "1812. gads" vai kāda cita kara mašīna, kas skaļi un triumfāli rit tik uz priekšu. Un šī interpretācija nebūt nebija radoša neveiksme – gluži otrādi, daudzas lappuses emocionāli saistīja, daudzās epizodēs diriģenta un orķestra sinerģija guva patiesus panākumus. Tomēr kopainu noteikti varēja izveidot arī niansētāku un līdzsvarotāku.

Šāds pretrunīgs iespaids vienalga tikai apstiprināja iepriekšnojaustos secinājumus – Bēthovena Sestā simfonija, neraugoties uz visiem zemnieku dančiem un pērkona negaisu, ir pārāk pastorāla, bet Pirmā simfonija arī Vīnes klasiķim nav viņa oriģinālākais darbs, taču Piektā simfonija ir aktuāla vienmēr. Gan tieši tagad, gan Latvijas valsts dibināšanas un Mūzikas akadēmijas izveidošanas dienās, gan arī droši vien vēl pēc daudzām paaudzēm. Un tas ir ne tikai vispārcilvēcisks vēstījums ar politiskas interpretācijas iespējām, bet arī dziļi personisks stāsts. Tirānijas sabruks, pašpasludinātie pasaules valdnieki nomirs, bet Bēthovens paliks.