5 °C
Vietu, kur vecais Pērnavas pasta ceļš šķērso Krišupīti, starp Salacu un Igaunijas robežu pie Ainažiem sauc par Kuivižiem. Lībiskas izcelsmes vietvārds nozīmējot “sausa vieta”, “bada krasts”... Nav ne sausuma, ne bada, Minhauzens teiktu: jūras elpa iepūš zivi tieši istabā – uz pannas. Bet reāli kuivižnieki ir darītāji, nevis fantazētāji*.
Pavasaris šai pusē jau sagaidīts ar putnu modināšanu, seno lībiešu rituālu, kas tradicionāli notika pavasara saulgriežu rītā vai Lielās dienas pirmajā svētku rītā. Skanējusi pavasara saulgriežu dziesma, putnu modināšanas dziesmas "Tšītšōrlinkist! (“Čīčor putni”) un "Pūgu, tūl! (“Pūt, vējiņi!”). Jūras viļņi uzmet baltas putas, aiziet laiviņa līgodama...
“Daļa Kuivižu ietilpst Salacgrīvas pilsētas, daļa – Salacgrīvas pagasta teritorijā. Līdz ar to grūti noteikt precīzu Kuivižu iedzīvotāju skaitu, pieļaujams, ka varētu būt ap 550, Salacgrīvas pilsētā kopā ir aptuveni 2500 deklarēto iedzīvotāju. Savukārt Salacgrīvas pagastā deklarēti nepilni 2000 iedzīvotāju,” stāsta Andris Zunde, Limbažu novada pašvaldības Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītājs. Iedzīvotāji pakalpojumus saņem Salacgrīvā vai Ainažos, Kuivižu ieguvums ir pašu mediķes Ingūnas Šmites zobārstniecības prakse, uz kuru dodas pat klienti no Rīgas. Lūk, ko sociālajos tīklos 3. martā ierakstījusi rīdziniece Anastasija: “Man steidzami vajadzēja salabot zobu, braucu no Rīgas, piezvanīju, paņēma un salaboja, ļoti atsaucīga daktere.”
Kuivižos darbojas arī restorāns Kapteiņostā un “Kuivižkrogs”, divas viesnīcas, pērn slēgts vienīgais pārtikas veikals... Kuivižos – piecas ielas: Āķu, Murdu, Laivu, Pērnavas un Atlantijas iela, pa to var nokļūt vietējā dārzniecībā, kas pastāvējusi vairāk nekā septiņdesmit gadu, kopš 2021. gada jaunie saimnieki tajā izvērsuši plašu puķu stādu audzēšanu. Pērn ar viņu puķu stādiem apstādīti vai visi Limbaži! Ir arī kaitinoši apstākļi – ilgi nākas kurnēt rindā, lai tiktu ar auto pāri Salacai pa tiltu, kuru izbūvē.
Ik dienas no Rīgas uz Tallinu turp un atpakaļ dodas 25 autobusu reisi (“Lux Express”, “Ecolines”, “Flixbus”), neviens Kuivižos nepietur, vienīgā pietura ir Pērnavā!
Arī tas nav tīkami.
Kā salaulāti... ar jūru
“Kuiviži ir mūsu centrs, Salacgrīva un Ainaži – priekšpilsētas,” puspajokam teic Andris Skuja (1950), kuivižnieks paaudzēs, savu māju uzcēlis pļavā līdzās tēva mājai.
“Andra tēvs Jānis Skuja septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija Latvijas nopelniem bagātais zvejnieks. Īsts piekrastnieks, Kuivižu zvejnieku brigadieris, kurš piedzīvoja un pārdzīvoja zvejnieku arteļa “Enkurs” raženos izaugsmes gadus, līdz kompartija to vardarbīgi pievienoja Alfrēda Šlisera vadītajam salacgrīviešu “Brīvajam vilnim”. Pats jūrā gāja līdz brīdim, kad, glābjot kaimiņmāju no postoša ugunsgrēka, neglābjami savainoja roku un zvejas darbos vairs nevarēja piedalīties...” – izlasu “Apriņķis.lv” interneta vietnē Ginta Šīmaņa rakstā. Daudzi Andri Skuju vairāk zina arī kā tīklu šķūņa saimnieku, īstu jūras vilku.
Viņa šķūņa saimniecībā valda īpaša noskaņa – tīkli, laivas un savs radošais bardaciņš. Vasarās izliekot ārā trīs garus galdus, pie kuriem piesēst un ieklausīties Skuj’ Andža stāstos.
Pēc tiem vai nu izvizinās ar laivu jūrā, vai pacienās ar īpaši gardu zivju zupu, ko viņš gatavo jau gadiem.
Turklāt Andris ir veiksmīgs mākslinieks, glezno ar akrila krāsām ne vien jūras motīvus, bet arī daudz ko citu, arī noskatītu datora ekrānā. Salacgrīvā bijusi izstāde ar viņa 82 darbiem, patlaban Andra gleznojumus var skatīt Umurgas kultūras namā. Joprojām viņš strādā par matrozi uz ledlauža “Varma”, īsts stūres vīrs. Pēdējo reizi ar kuģi lauzis ledu 2018. gadā, lai arī ziemas kļūst siltākas, darba uz kuģa netrūkst – tas jāuztur labā tehniskā kārtībā. Jūrnieka amatā ievadījis savu dēlu Mārci, kurš, ieguvis kapteiņa diplomu, strādā uz viena no Norvēģijas kuģiem.
Uz ārzemju kuģiem strādā arī Andra māsas dēls Arnis Uzkalns. Andris ir liels stāstnieks, un no viņa repertuāra atceros pāris atgadījumus: tolaik, kad Staicelē vēl bija papīrfabrika, vai katrā zvejas šķūnī – arī pa kādam pergamenta rullim, kurā ietīt daudz ko, tostarp zivis. Pēc tām pie zvejniekiem mēdza piebraukt arī visādi padomju uzraugi, “kegebešņiki” vai “obehešņiki”... Kāda zvejnieka tēvs, būdams prasmīgs ne vien tīklu, bet arī zābaku lāpītājs, dēlam, kamēr viņš jūrā, salaboto zābaku bija ievīstījis pergamentā un nolicis uz plaukta, kur ierasti novietoja ietītās zivis. Pēc zivju kārotāju aizbraukšanas plaukts bija tukšs!
