Cerīga atmoda Sasmakā; Valdemārpils pilsētas svētki piedāvā plašu foto izstādi

Vai, kā minēts virsrakstā, tā varētu nosaukt to, kas sabiedrības dzīvē pēdējos četrus gadus notiek mazpilsētā Valdemārpilī? Un kā tas izvērtīsies turpmāk?

Ne visai smukais Sasmakas vārds šai Kurzemes pilsētiņai, paldies Dievam, 1926. gadā tika cienīgi nomainīts uz Valdemārpili – par godu izcilajam novadniekam, jaunlatviešu kustības aizsācējam Krišjānim Valdemāram (1825–1891), kurš dzimis tepat netālu Ārlavas Jaunjunkuros, mācījies Sasmakā, Pūņās un Lubezerē, strādājis piecus gadus par mājskolotāju Sasmakā. Sasmakas vārds (ar lībiešu valodas līdzībām – sasmagā) vien palicis skaistajam ezeram, kas pilsētiņai joprojām ir turpat līdzās, un šobrīd Talsu novadā tā ir viena no sakoptākajām atpūtas vietām.

Pirmo reizi nonākot Valdemārpilī, var rasties it kā ceļa Talsi–Roja caurbraucamas pilsētas iespaids. Bet tā nav taisnība. Valdemārpils slēpj sevī daudzveidīgas mūsu Latvijas kopīgās vēstures liecības un arī faktus par ļoti interesantas vietējās kultūras un sabiedriskās dzīves norisēm, kuras noritējušas šajā pavisam mazajā pilsētiņā, tās namos un, tiesa, šobrīd dažviet pat stipri noskretušos namiņos. Taču, kad kaut vai gadu nav pabūts Valdemārpilī, ir pamanāma rosība – jaunu privātmāju celtniecība un senāku namu sakoptība, zālieni ir nopļauti, puķes visos dārzos zied krāšņi līdzās senajiem ceriņiem un kastaņām. Ieejot bijušajā Valdemārpils autobusu pieturas mājiņā, kur iekārtota vietējās dārzniecības puķu stādu pārdošana, tepat iespējams arī uzlakot nagus!

Vasarsvētku dievkalpojums Valdemārpils ev. luteriskajā baznīcā.

Foto: Dainis Kārkluvalks

Pāri ielai, aiz 1993. gadā uzstādītā pieminekļa K. Valdemāram (tēlniece Dzintra Jansone), atrodas kopš 17. gadsimta kara bojājumus laimīgi nepārdzīvojusī Valdemārpils luteriskā baznīca ar izcilo manierisma stilā veidoto altāri un kanceli: galu galā baroks un no tā atvasinājies manierisms ir pirmie Eiropas mākslas stili, kuri tā pavisam pārliecinoši Latvijā īstenojušies. No šīs baznīcas turpat netālu atrodas sinagogas apbūves komplekss, kas, protams, piedzīvojis daudz skarbāku likteni: 1941. gadā nacisti nogalināja visus 150 Valdemārpils ebrejus un pēc padomju okupācijas te vardarbīgi tika izbojāta arhitektoniski tik kompakti veidotā lūgšanu nama zāle, lai te būtu ogu un sēņu uzpirkšanas punkts vai arī šis nams pietiekami ilgi sauktos par Samakas dzērāju māju... Jāpiemin, ka 19. gs. vidū 84% Sasmakas iedzīvotāju bija ebreji. Tagad Valdemārpilī dzīvo kāds simts pāri tūkstotim.

Sinagogā pie vardarbīgi sadalītā altāra tiekos ar diviem valdemārpilniekiem – Karīnu Leinbergu-Lembergu un fotogrāfu Daini Kārkluvalku. Telpa šobrīd ir pelējumpelēcīgā tonī, tā varonīgi ar entuziastu atbalstu attīrīta no gandrīz 80 gadu vēsturiskā "krodu" uzkrājuma, pateicoties sinagogas jaunajiem īpašniekiem Vītolu ģimenei un dizaineram Jānim Vītolam. Jumta korē savā ligzdā omulīgi klabina stārķis, noskaņa stipri līdzīga kā kādreiz 90. gados Pedvāles un Briņķpedvāles muižās: viss izskatās gaidoši un tik cerīgi uz kādu jaunu soli. Kas notiks tālāk? Šobrīd te, kad nelīst lietus un netek jumts, kad nav pārāk auksts, ir iespējams pulcēties, apskatīt izstādes. Pagājušajā gadā tika noorganizēta Latvijā plašākā Ulda Brieža, arī novadnieka, fotogrāfiju izstāde, kam vasaras garumā bija ap 1000 apmeklētāju. Pašlaik apskatāma Latvijas Jūrniecības savienības izstāde. Sinagoga gaida nopietnu arhitektonisko izpēti.

Uz visā Latvijā izskanējušo Talsu novada pašvaldības pēdējo divu gadu finansiālo problēmu fona labas ziņas novadā sāka nākt tieši no Valdemārpils. Bija sajūtams, ka tur veidojas cilvēku grupa, kura kopā vēlas veidot savu kultūras sabiedrību, izcelt tās agrākās vērtības un kopīgi strādāt pilsētas labā. Valdemārpils cilvēki min, ka šīs jaunās rosmes sākums noteikti ir viens cilvēks – Karīna Leinberga-Lemberga, Valdemārpils Tūrisma informācijas centra vadītāja. Jauna, enerģiska, Latvijas Universitātē ekonomiku studējusi sieviete, kura pēc vairākiem meklējumu gadiem izšķīrusies doties kultūras veicināšanas darbā. Vai var vilkt paralēles ar ziemeļvalstīs Dānijā, Zviedrijā, Somijā tik kupli dibinātajām mākslas veicināšanas biedrībām? Varbūt mēs Latvijā arī beidzot esam līdz tam "nodzīvojušies"? Līdz abpusējai vilkmei, kur šādos veidojumos satiekas interesenti, savas dzimtas un dzīvesvietas mīlētāji, kuri vēlas darboties kopā ar vietējiem (un ne tikai) mākslas un citu radošu profesiju, arī tūrisma pārstāvjiem? Un Karīnai kļuva skaidrs, ka visus šogad vienos Krišjānis Valdemārs! Vairosim Krišjāņa Valdemāra vērtības: enerģiju, ideju jaunradi, meklēsim cilvēkus ar izcilām darba spējām – Valdemāram tas labi padevās. Bibliotēkas, jūras skolas, kuģniecība, "Pēterburgas Avīzes", vārdnīcas, publikācijas un sabiedriskās domas veidošana, nost ar vāciešiem – tūlīt. Smagi strādāt.

2024. gada novembrī tika izveidots nodibinājums "Valdemāra fonds", ap kuru pulcējās valdemārpilnieki un profesionālie vietējie mākslinieki Dainis Kārkluvalks, Baiba Kalna, Jānis Vītols, Valdemārpils luteriskās baznīcas evaņģēliste Kristīne Ēce, kā arī fonds "Viegli" un Žaneta Grende, uzņēmuma "Kolkasrags" direktors Jānis Dambītis, tūrisma uzņēmēja Ieva Krūmiņa un citi. Karīna atzīst, ka fonda "Viegli" un Žanetas Grendes darbība viņu iedvesmo, kā sākt šāda veida aktivitātes. Šī vasara būs spraiga. Valdemāra jubilejas atzīmēšanā darbosies arī Talsu un Rojas muzeji, Talsu Kultūras centrs un citi.

Lielākā diena šovasar būs 19. jūlijs Valdemārpils pilsētas svētkos: sinagogā tiks atklāta pazīstamo Latvijas fotogrāfu Intas Rukas, Māras Brašmanes, Aivara Liepiņa, Gvido Kajona, Daiņa Kārkluvalka, Ulda Balgas un citu veidota izstāde "Latvieši", šo pašu autoru fotoplenēra darbi iedzīvosies Valdemārpils ielās. 27. septembrī notiks kopīgais Valdemāra draugu 25 km garais (ne pa asfaltu) pārgājiens Roja–Ārlava–Valdemārpils ar fonda "Viegli" dāvāto koncertu noslēgumā.

"Latvji, brauciet jūriņā" (1936). K. Freimaņa sienas gleznojums Ārlavas zemkopības biedrības K. Valdemāra piemiņas zālē.

Foto: Sandis Priede

Un tad jau tālu vairs nebūs ziema, būs tumši vakari, un šīs vasaras un cilvēku kopā būšanas prieks noteikti raisīs pārdomas par turpmāko: vai tas, kas noticis līdz šim, ir bijis tāds uzplaiksnījums vai tomēr mēs dosimies soli tālāk? Vai izdosies vienoties ar bijušās Ārlavas zemkopības biedrības nama (kurā atrodas mākslinieka Kārļa Freimaņa 1936. gadā nacionāli dekoratīvā stilā dekorētā K. Valdemāra piemiņas zāle) īpašnieku par kopīgu sadarbošanos, lai šī amizantā telpa, kuru rotā K. Valdemāra lozungs "Cīnīšos, kamēr kritīšu", būtu rādāma publikai (te bija iecere veidot Valdemārpils muzeju)? Un kas būs ar Karīnu? Kāpēc viņa nolēmusi TIC vairs nestrādāt (jau kopš 1. jūnija)?