Veselība sabrūk pirms pensijas; kāpēc latvieši nedzīvo kā eiropieši?

Latvijā, tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, pensionēšanās vecums pašlaik ir 65 gadi. Taču nevajadzētu lolot ilūzijas, ka augstākā robeža jau ir sasniegta. Piemēram, Dānijas valdība nesen nolēma, ka pensionēšanās vecums pakāpeniski tiks paaugstināts līdz 70 gadiem, un gaidāms, ka arī citām valstīm nāksies sekot šim piemēram.

Zane Vārpiņa, demogrāfe, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore.

Foto: Publicitātes

Zane Vārpiņa, demogrāfe, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore: To, vai mums būs jāstrādā līdz 70 gadiem, noteiks nākotnes politiskie lēmumi. Taču tos ietekmēs fakti, kurus grūti apšaubīt. Un fakti ir tādi, ka mūsu sabiedrībā notiek vecumsastāva izmaiņas – mazāks bērnu skaits un garāks mūža ilgums. Tādēļ agri vai vēlu būs jāsāk runāt par to, ka darbinieku skaits samazinās, bet pensionāru skaits palielinās un kā mēs radīsim nepieciešamo nodokļu masu un spēsim uzturēt pensionārus.

Taču, lai vispār varētu runāt par pensijas vecuma paaugstināšanu, vispirms jāatrisina divas citas lietas – tās ir veselība un izglītība. Lai gan Latvijā ir audzis dzīves ilgums, tomēr veselīgās dzīves ilgums, proti, tas laiks, ko cilvēki pavada bez dzīvi traucējošām veselības problēmām, ir mazs. Veselīgās dzīves vidējais ilgums vīriešiem Latvijā ir 53 gadi, bet sievietēm – 55,4 gadi, un tas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības vidējie rādītāji ir 7–9 gadus lielāki – vīriešiem 62,4 gadi, bet sievietēm 62,8 gadi. Tas nozīmē, ka Latvijā jau šobrīd desmit vai pat vairāk gadus no sava darba mūža cilvēki strādā un cieš no veselības problēmām un, piemēram, sievietes tikai divas trešdaļas mūža pavada ar labu veselību. Kāda darba mūža pagarināšana var būt cilvēkiem ar sliktu veselību? Šai problēmai ir divi aspekti – gan tas, cik valsts iegulda veselības aizsardzībā, gan tas, cik iedzīvotāji paši uzņemas atbildību par savu veselību, samazinot alkohola un tabakas lietošanu, ēdot veselīgāk un dzīvojot aktīvāku dzīvesveidu, un jārisina tie abi.

Otrs problēmas aspekts ir izglītība un šeit vissarežģītākā situācija ir ar mūžizglītību.

Latvijā tikai apmēram 10–12% no visiem iedzīvotājiem gada laikā piedalās apmācībās – gan formālās, gan neformālās jebkādu kursu vai semināru veidā. Skandināvijā šis rādītājs ir 40%, tepat mums blakus – Igaunijā – sasniegti jau apmēram 20%. Ja gribam vadīt ilgāku darba mūžu, tad jādomā par to, lai mūsu prasmes un iemaņas kaut cik atbilstu laikmeta prasībām, un šajā aspektā mēs atpaliekam.

Bieži tiek minēts, ka vēl viena alternatīva pensijas vecuma celšanai būtu migrācija un darbinieku ievešana. Tas, manuprāt, nav adekvāts risinājums – lai ar darbinieku ievešanu atrisinātu sabiedrības novecošanās problēmu, būtu jārunā par masveida imigrāciju. Bet tas būtu saistīts ar veselu lērumu sociālo, kultūras un reliģisko problēmu, tādēļ šis risinājums neatbilstu Latvijas ilgtermiņa interesēm. Tas gan nenozīmē, ka Latvijai nebūtu jācenšas piesaistīt kvalificēto darbaspēku no citām valstīm.

Visas minētās problēmas ir tādas, par kurām politiķi un sabiedrība īsti nevēlas runāt, un šī diskusija visu laiku tiek atlikta. Taču patiesībā par to vajadzētu sākt runāt jau šajā desmitgadē, lai izmaiņas varētu pārskatāmā nākotnē plānot. Pārmaiņas, par kurām ir zināms desmit gadus iepriekš, sabiedrībai ir mazāk sāpīgas.