Izcilības balva folklorā — Veltai Lejai no Jelgavas "Dimzēna"

27. jūnijā starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" laikā svinīgā ceremonijā pasniegs Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē. Šogad balvu saņems Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes "Kultūra" folkloras kopas "Dimzēns" vadītāja Velta Leja. Apbalvošanas ceremonija notiks Rīgā, Mazās ģildes Lielajā zālē.

Pirmo Tradicionālās kultūras izcilības balvu folkloras nozarē 2022. gadā saņēma Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis un tradicionālās kultūras pētniece, mūziķe Iveta Tāle.

"Šis ir vienīgais valsts apbalvojums tradicionālās kultūras jomā, kuru ik pa trim gadiem kopš 2022. gada piešķiram folkloras, tautas mūzikas un tautas lietišķās mākslas nozarē, un šogad ir kārta folklorai," stāsta Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Signe Pujāte.

"To saņem vienreiz cilvēka mūžā vai mākslinieciskā kolektīva darbības laikā par izcilu darbu, sevišķiem nopelniem vai būtisku ieguldījumu sava novada vai pilsētas kultūrvides veidošanā un uzturēšanā."

Ceļot piederības sajūtu savai tautai

Veltu Leju raksturo kā cilvēku ar dedzīgu misijas apziņu, neatkārtojamu un neaizvietojamu latviešu folkloras popularizētāju Zemgalē. "Veltas ieguldījums folkloras laukā sniedzas tālu aiz Jelgavas pilsētas robežām, visā Latvijā. Viņa ar savu enerģiju spēj aizraut gan bērnus, gan pieaugušos," teic Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes "Kultūra" vadītājs Mintauts Buškevics.

Folkloras kopa "Dimzēns" visā krāšņumā. Kreisajā pusē – visjaunākais dalībnieks Toms, pirmā no labās – kopas vecākā dalībniece Rita Veidemane, kurai rudenī būs 89 gadi.

Foto: Publicitātes

Veltas Lejas vadībā folkloras kopa "Dimzēns" ir apzinājusi un apkopojusi Zemgales nemateriālo kultūras mantojumu – sākot ar godu dziesmām un beidzot ar gadskārtu ieražu tradīcijām, izdodot šo bagātību CD formātā, lai tā būtu pieejama ikvienam interesentam. Veltas Lejas vadītā kopa vienmēr bijusi Dziesmu un deju svētku dalībnieku vidū, pati daudzus gadus iesaistījusies festivāla "Baltica" rīkošanā. "Dimzēnā" darbojas ģimenes vairākās paaudzēs. Kā saka kopas bijusī dalībniece, Veltas Lejas skolniece un folkloras kopas "Knipati" vadītāja Inese Mičule, Velta ir salīdzināma ar Zemgales Lielupi, kas ar ļoti daudzām seklākām un dziļākām pietekām izpletusies pa visu Zemgali.

Ar folkloru kopš bērnības

Par folkloru Veltai Lejai interese radusies jau bērnībā, pateicoties savām vecmāmiņām. Mammas mamma, jelgavniece, saukta par Bacīti, ar vīru jaunībā Jelgavā bijuši lieli kora dziedātāji. Vecmāmiņa mazmeitai dziedājusi priekšā tautasdziesmas un visas tās dziesmas, kas katram kārtīgam latvietim jāzina. Otra vecmāmiņa un vectētiņš bija rīdzinieki, bet nākuši no Kurzemes. Vecmāmiņa – no Basiem suitu pusē, bet vectētiņš no Liepājas. Vecmāmiņai bija jauka kurzemnieku valoda, kas atšķīrās no ikdienā Jelgavā runātās. Viņai nākas paldies par to, ka nu arī Velta spēlē vijoli. Braukājusi no Rīgas, lai mazmeitu vestu uz mūzikas skolu Jelgavā, kur viņa arī apguvusi instrumentu, kas lieti noderējis jau kopš jaunības, iesaistoties folkloras kustībā.

Pateicoties lietišķās mākslas skolas kursabiedriem, Velta Leja nonāca "Skandiniekos", kur nospēlēja septiņus gadus. Bet, kas reiz bijis skandinieks, tāds sirdī paliek uz mūžu. Un arī pirmā balss pārbaude Veltai palikusi prātā joprojām, tas, kā, stāvot pie klavierēm, kopā ar Daini Staltu dziedājusi "Stādīju ieviņu...". "Tas bija mans iestāšanās eksāmens "Skandiniekos"," pasmaida Velta Leja. Paralēli šai kopai viņa mantojumā no Valda Muktupāvela saņēma Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas jauniešu kopu "Savieši", kad tā bija pazaudējusi gan vārdu, gan pajumti. Arī ar jauniešiem Veltai Lejai kopā pagāja septiņi gadi. Kopā piedzīvots krāšņs folkloras festivāls Sicīlijā un pieņemšana pie paša Romas pāvesta Vatikānā. Vēl Veltas Lejas dzīvē liela nozīme bijusi arī Rīgas danču klubam.

Un tad liktenis iegrozījās tā, ka Velta pārcēlās uz Jelgavu, jo patiesībā jau visi mammas radi bijuši jelgavnieki. Un nu viņa dzīvo savā 19. gadsimta beigās celtā dzimtas mājā, kādreizējā hercoga Jēkaba kanāla malā. Kad Velta Leja Jelgavā meklējusi darbu, kultūras namā ienākusi režisore Anna Jansone. Ieraudzījusi mājās atgriezušos jelgavnieci, viņa priecīgi iesaukusies: jā, šo cilvēku mums vajag Jelgavā! Avīzē tika ielikts sludinājums, ka var pieteikties folkloras kopā. Tā 1993. gada 7. septembrī pirmoreiz sanāca kopā nākamie "dimzēnieši" – gan tie, kas agrāk bija dziedājuši iepriekšējā, pašķīdušajā, novadnieku folkloras ansamblī, gan arī pavisam jauni iesācēji.

Bet ko īsti nozīmē "Dimzēns" un kā folkloras kopa tika pie šī vārda? Parokoties valodas senākos slāņos, atradīsit, ka tā sauca jaunu, neiejātu kumeļu, tā sauc Bramberģes danci, mājas Zemgalē un arī Cēsu pusē, un vēl "dimzēnieši " reiz nejauši satikuši arī kādu vīru ar tādu uzvārdu.

Folkloras kopu "Dimzēns" var pazīt pēc skaistiem Zemgales tērpiem. Vīriem tie pirms pārdesmit gadiem šūdināti darbnīcā "Mudurs", ir arī siltie ziemas mēteļi un garās jakas, bet katra dāma un meitene cenšas būt atšķirīga un stalti nest Zemgales vārdu arī tērpā ar cieņu un lepnumu. Ir folkloras kopas dalībnieces, kas pašas auž, šuj, ada, jo tautastērps pēdējos gados tiek uztverts arī kā personiskais goda tērps. Un jo lieliskāk, ja tas pašas rokām radīts.

Kur "Balticā" redzēsim "Dimzēnu"?

26. jūnijā "Dimzēns" piedalīsies Baltijas vakarā Rīgā mūzikas namā "Daile", kur cels priekšā arī kopas lepnuma – Mārītes Ziediņas vecvecmammas Gotlības Kokles, dzimušas Brants – Līvbērzē savāktās un nu mazmeitas mantotās zvanu valodas dziesmas. "Dimzēns" sagatavojis arī apdziedāšanos, kuras melodijas nāk no Dobeles un Bramberģes. No turienes arī dancis "Žandariņš" un citi danči ar ne mazāk interesantiem nosaukumiem – "Balabaska", "Dancis kaķādiņa", "Eņģelīšu rusiņš". Un mūsdienu jaunietis var tikai minēt, ko šie vārdi nozīmē! Apdziedāšanās pierakstu autors ir Bramberģes kordiriģents J. Valdmanis, kurš kādreiz Jurjānu Andrejam "Danču burtnīcai" iesūtījis "Žandariņa" melodiju un vēl daudzas dejas un to aprakstus no Bramberģes: "Ačikops", "Dimzēns","Auļu kadriļa", "Puķīte pa dambi","Zagļu kadriļa" un vēl citas...

Protams, "Dimzēns" ies arī vienā no skaistākajiem "Balticas" notikumiem – svētku gājienā 27. jūnijā. Savukārt nākamajā dienā folkloras kopa uzstāsies Mālpils muižā, kur uz Zemeņu svētku Lielās skatuves parādīs visu savu skates jauko programmu, atklājot, cik skaista un savdabīga ir valodiņa Zemgalē. Pēc tam sekos piedalīšanās kopīgajā lielajā koncertā Turaidā, kur arī notiks apdziedāšanās. "Dimzēns" parādīs Zemgales interesantākās senās melodijas, kam raksturīga vilkšana un kuras izpilda "saucējas" un "atlocītājas". Kā raksturīgi Dobeles balsij, pirmo rindu četrrindei sāk nevis no sākuma, bet ar otro pusi. Līdz ar to atdziedāt pretim var tikai tas, kas zina... Savējais! Tas ir interesants zemgaliešu mantojums – dziediet tikai mūsējie, lūdzu, jūs, citi, ne... Interesantas ir senās valodas pērlītes, ko var atrast apdziedāšanās tekstā: "Mēs neesam atnākuši ar dziesmām "langāties" – man mājās aizmirsās langu dziesmu grāmatiņa". Bet otra dāma dobelniece atbild: "Uz krāsniņas uzlēkdams, kaķis peķi parādīja, tu, meitiņa, paskaties, redz kur tava grāmatiņa..." Ja nu kāds vēlas zināt, kas īsti saprotams ar jēdzienu "langāties", tad Velta Leja godīgi pasaka, ka, iespējams, tas nozīmē ķengāties. Bet tāda esot tikai "Dimzēna" versija...

Celmu bungās – "Dimzēnu" māju sētas āža kažoks

"Dimzēna" "bruņojumā" ir trīs vijoles, viena trīs stīgu base, kas izskatā līdzinās čellam, akordeons. Kādreiz bija arī vecās ermoņikas, bet tagad nav cilvēka, kas uz tām prastu spēlēt. Un vēl kopas instrumentārijā ir slavenā Edvarda Klinta darinātās celmu bungas. Bet, gadiem kalpojot, tām vienā pusē uzvilktajā teļādā bija izdilis caurums. Te diži izpalīdzēja "Dimzēna" draugs Edgars Svētiņš no Zaļenieku pagasta "Dimzēnu" mājām. Kad viņa lielā kazu pulka vadonis devās uz labākiem ganību laukiem, āža kažoks tika "Dimzēnam" uz bungām.

Bet draudzība ar Zaļenieku pagasta "Dimzēnu" sētu folkloras kopai "Dimzēns" aizsākās daudz senāk. Dziesmu svētkos tautastērpu skatē režisore Dace Micāne-Zālīte bija iestudējusi kāzu uzvedumu. "Dimzēnam" tika mičošana. Salikuši dziesmas un darbību kopā, izstudējuši un pierakstījuši rituālu tradīcijas… Pašiem mičošana patikusi! Nepagājis ilgs laiks, kad "Dimzēns" braucis apraudzīt, starp citu, pirmo reizi jau minētās "Dimzēnu" mājas, bet pirms tam padota vēsts, ka tur būšot arī otrās dienas kāzinieki. Un, jā, priekšā līgava baltā kleitā, līgavainis arī gaišā linu uzvalkā un vēl visi kāzu viesi turpat. Vajagot īstu mičošanu! Tā "Dimzēns" sācis publiski mičot, kopš tā laika Jelgavas pusē un arī tālākā apkārtnē tiek aicināts uz kāzām, kūmībām un citiem latviešu godiem.

"Dimzēnā" spēlē, dzied un dejo apmēram četrdesmit folkloras cienītāji, šogad "Balticā" gan piedalīsies trīsdesmit trīs. Jaunākajam, sešgadīgajam Tomam, folkloras kustībā šis ir pirmais gads. Toms spēlē mazu koka stabulīti un viņam ļoti patīk visi pūšamie instrumenti. Tikko muzikanti sastājas, tā arī Toms klāt ar savu koka stabulīti. Kā dimzēnieši joko, zēna mammai Madarai, kura pati dzied un dejo, galvenais pienākums nu esot uz mēģinājumu atvest Tomu. Un viņu ģimene nebūt nav vienīgā "Dimzēnā". Viscienījamākos gados ir ilggadējā folkloras kopas dalībniece Rita Veidemane, kurai decembrī apritēs astoņdesmit deviņi gadi.

"Dimzēna" skaistākais piedzīvojums ir braucieni šurpu turpu pie draugiem Zviedrijā – deju kopas "Obackaringen" no Hārnesandas. "Dimzēns" lepojas ar vairākiem ierakstītiem diskiem – "Zemgales kāzu dziesmas", "Zemgales dziesmas dzied "Dimzēns"" un "Māras gads Zemgalē".

Vaicāta, kur viņas vadītā folkloras kopa atrod dziedamās dziesmas, Velta Leja stāsta: "Ir Jurjānu Andreja un Emiļa Melngaiļa pieraksti, Jēkaba Vītoliņa krājumi ar darba dziesmām, gadskārtu ieražu dziesmām, kāzu, bērnu, karavīru un bēru dziesmām... Un folkloras kopas rokās nonāk arī pa kādai īpašai pērlei, piemēram, "Dimzēna" dalībnieces Mārītes Ziediņas no vecvecmammas mantotās dziesmas. Vēl daudz ko varot atrast profesora Kārļa Strauberga materiālos.

Jauka sadarbība "Dimzēnam" izveidojusies ar "Danča krātuvi". Kā stāsta Velta Leja, danči ierakstīti gan video, gan audio. Un tieši Bramberģes muižas pagalmā ierakstīti "Bramberģes danči"!

Velta Leja joko, ka folkloras kustība ietekmējusi arī viņas kā mammas likteni. Abas meitas piedzimušas "Balticas" laikā, viena – 1991., bet otra – 1994. gadā. Ej nu zini, varbūt arī tāpēc vienas no mīļākajām Veltai Lejai ir kāzu dziesmas. Un tādu latviešu folklorā ļoti daudz. Vienu, ko pierakstījis Roberts Vulfs Jelgavas Ūziņos, folkloras viedā zinātāja man tūlīt nodzied: "Dej, eglīte, lec, eglīte,/Tautu galda galiņā."

Jautāta, ko īsti viņai pašai nozīmē būt folkloras kustībā gadu gadiem un nodot tās bagātības nākamajām paaudzēm, "Dimzēna" vadītāja Velta Leja saka: "Folklora palīdz tikt vaļā no visām negācijām, likstām, raizēm, slimībām. Tā mentāli stiprina, ceļ pašapziņu un piederības sajūtu savai tautai. Ar to stipri esam."