16.7 °C
Aktierim Kasparam Dumburam šis ir darba piesātināts rudens – 16. novembrī, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos Viestura Kairiša iestudējums "Spīdolas nakts", kur viņš atveido Lāčplēsi, kurš, kā rakstīts teātra pieteikumā, "nevienam nepiedotu pat neapzinātu kolaboracionismu".
Turklāt kopš pagājušās nedēļas Latvijas kinoteātros skatāma režisora un scenārija autora Ronalda Mežmača debijas pilnmetrāžas spēlfilma "Elpot zem ūdens" – patiesos notikumos balstīts stāsts par narkomānijas nesto postu gan pašam atkarīgajam, gan līdzcilvēkiem –, kur Kaspars Dumburs atveido galveno varoni Raiti.
– Vai filmai par narkomāniju šis bija īstais laiks?
K. Dumburs: – Runāt par šo problēmu īstais brīdis ir katru dienu, tāds tas bija pirms desmit un divdesmit gadiem, droši vien, tāds būs arī pēc desmit un divdesmit gadiem. Mans varonis Raitis savu dzīvi mēģinājis dzīvot ne ar tiem veiksmīgākajiem paņēmieniem – viņa dzīvi vadījusi atkarība un šī slimība nav ļāvusi attīstīties, kļūt par pilntiesīgu sociuma dalībnieku.
Viens, protams, ir ārējie apstākļi, kad sabiedrība kādu no savas vides izspļauj, uzskatot, ka par zināmiem nodarījumiem viņš nav tiesīgs būt kopā ar pārējiem, bet ir arī otra puse – arī viņš pats sevi var izstumt un izolēt no sabiedrības. Man liekas, visi cilvēki ar otru cenšas meklēt kontaktus, bet daudziem tos atrast neatļauj viņu iekšējā cīņa, kontakti nav iespējami.
Ja pats sevi nepieņemu, ja nespēju dzīvot ar sevi, sabiedrībā iekļauties ir ļoti grūti.
– Tā vien liekas, ka atkarību raisošās vielas ir arvien vieglāk pieejamas…
– Tās gan bijušas pieejamas vienmēr, mainās tikai pašas vielas un to nosaukumi, turklāt nelegālajā tirgū parādās arvien jaunas. Atkarību raisošās vielas jau nav pat daudz jāmeklē, tepat, rokas stiepiena attālumā, atrodas veikals, kur var ieiet un nopirkt alkoholu, kādas tur nepieejamās vietas! Arī tas pats zāļu skapītis, daudzi kļūst atkarīgi no zālēm, ir cilvēki, kuri vairs nespēj dzīvot bez medikamentiem; tikai ar to palīdzību viņi spēj sevi uzturēt pie zināmām darba spējām. Narkotikas ir visapkārt, vielas ir ļoti dažādas un ne vienmēr jāpārkāpj simt kalnu, lai tiktu pie kaut kā, kas mākslīgi izmainīs labsajūtu.
– Tagad daudzi satraukušies, ka ar likumu noteiks īsāku alkohola tirgošanas laiku, vai aizliegumi spēj ko ierobežot?
– Atceros savu pieredzi bērnībā – aizliegt varēja daudz, bet iegūt aizliegto likās vēl interesantāk nekā izmantot atļauto. Slimība jau nepazudīs, nogriežot alkohola vai narkotiku plūsmu, tā tikai var izpausties citādi. Mums sev un īpaši varas vīriem būtu jājautā, vai šo slimību, atkarību, pietiekami diagnosticējam un cenšamies ārstēt? Šobrīd ļoti ilgi jāgaida, lai tiktu valsts nodrošinātā bezmaksas rehabilitācijā, ir ļoti garas rindas.
Nepavisam nav tā, ka, saprotot, ka ir atkarība, bet trūkst naudas, ko maksāt par rehabilitāciju, var iet un sākt ārstēties. Protams, lielākajai daļai atkarīgo cilvēku tam nav pieejami pietiekami naudas līdzekļi.
Turklāt sabiedrība ir jāizglīto, kā pieņemam šos atkarību māktos – vai uz viņu problēmu raugamies kā uz cilvēka vājumu vai idiotismu, kā uz vienreizēju gadījumu vai bieži sastopamu parādību. Mums visiem būtu jāsaprot, ka šīs slimības māktie ir starp mums, ir vieni no mums, un, lai gan pavisam precīzas zāles vēl nav izdomātas, tā tomēr ir ārstējama un kopjama lieta. Ir dažādas slimības – gan audzēji, gan vēl citas –, un vairums cilvēku nav informēti, ka arī atkarība ir slimība. Tā ir slimība, kurai vēl nav izdomātas zāles, tomēr tā ir ārstējama, jo ir narkologi, ir rehabilitācijas centru programmas. Mums būtu vairāk jāpievēršas jautājumam, kā ārstēt šos cilvēkus, kā viņiem palīdzēt un apzināties, ka šī problēma tiešām eksistē. Citviet pasaulē par šo jautājumu runā daudz vairāk, tas nav kas tāds, par ko kaunēties un izvairīties runāt. Tiesa, ir zemes, kur situācija ir daudz sliktāka nekā pie mums.
– Tiesa, mūsu sabiedrība šo problēmu lielākoties noklusē, bet – vai uzskatāt, ka esam arī neiecietīgi pret atkarīgajiem, ar to domājot, ka viņi paši vainojami pie šīs slimības?
