Ļauties un lidot. Saruna ar latviešu soprāni Anniju Kristiānu Ādamsoni

Sestdien, 11. jūlijā, Johana Štrausa (dēla) 200 gadu jubilejas noskaņā Dzintaru koncertzālē skanēs koncerts "Štrausam 200. Vīnes mūzikas zelta vakars". Latviešu soprāns Annija Kristiāna Ādamsone dziedās vienu no slavenākajiem Štrausa valšiem – "Pavasara balsis" ("Frühlingsstimmen"), kura spožā solo soprāna versija vēsturiski kļuvusi par vienu no koloratūras soprāna repertuāra pērlēm. Viņa izpildīs arī vienu no Adeles ārijām no operetes "Sikspārnis".

Komponista mūzika ir saprotama ļoti plašai publikai – romantiska, eleganta, pacilājoša un dzīvespriecīga, tā rada īpašu svētku sajūtu un aizved klausītājus 19. gadsimta Vīnes noskaņās. Koncerta programmā būs Johana Štrausa mūzikas "zelta fonda" darbi – valši, polkas, marši un fragmenti no operetēm "Sikspārnis" un "Čigānu barons". Uz skatuves satiksies solisti, dejotāji un simfoniskais orķestris.

Annija Kristiāna Ādamsone.

Foto: Kristiāna Līpenīte/Publicitātes

Esat dziedājusi Bahu, Mocartu, Pergolēzi, Šūbertu, Dvoržāku, Orfu, Britenu un citu komponistu mūziku. Ko jums nozīmē Johans Štrauss?

A. K. Ādamsone: Man ļoti patīk dziedāt Johana Štrausa mūziku. Tā ir kā dzirkstošs šampanietis – man uzreiz saistās ar svētkiem, vieglumu un pozitīvām emocijām. Štrausu visbiežāk dzied īpašos svētku brīžos, jo tas rada ļoti svinīgu un pacilājošu sajūtu.

Manā repertuārā Štrausa mūzika asociējas ar koloratūrām – sarežģītiem melodijas izrotājumiem, kas dziedājumam piešķir virtuozu, vieglu un rotaļīgu skanējumu. Šo mūziku nevar vienkārši atnākt un nodziedāt. Tā ir jāizstrādā ar juveliera precizitāti – ir daudz smalku nošu, kas precīzi jāizdzied ļoti ātrā tempā. Rezultātā visas notiņas jāsaver kā pērlītes un akmentiņi garā rotu virtenē.

Štrausa muzikālie raksti nereti aptver lielu diapazonu, skaņa pēkšņi paceļas ļoti augstu. Tā ir koloratūras soprāna pasaule. Man patīk būt drosmīgai pirms pašām augstākajām notīm, un es no tām nebaidos – es sev uzticos. Štrausa mūziku var salīdzināt ar brīvu lidojumu: ar ļaušanos un uzticēšanos tam, ko komponists ir uzrakstījis. Protams, izpildot šo mūziku, ir arī uztraukums, bet tieši tajā ir skaistums – ļauties un lidot.

Pievilcīgās, asprātīgās, dzīvespriecīgās un koķetās Adeles ārija no operetes "Sikspārnis", ko dziedāsit koncertā, ir saviļņojusi daudzus skatītājus. Viņa ir spilgta, enerģiska, valdzinoša, gudra. Kā jūs atrodat savu ceļu pie lomas operas izrādēs un koncertos?

Adele ir tēls, ko es labprāt spēlēju. Es viņu ļoti labi sevī jūtu, un man viņa patīk. Strādājot ar lomu, vienmēr mēģinu atrast sevī to, ko varu ar šo tēlu sasaistīt – kādu līdzīgu pieredzi, sajūtu vai situāciju, ko esmu piedzīvojusi. Lomā ir jāierauga daļa no sevis un jāspēj to savīt ar notiekošo uz skatuves.

Kad lomu mācos no jauna, analizēju ne tikai muzikālo materiālu, bet arī tekstu – vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam –, un pamazām lieku kopā visu ainu. Jauna loma ienāk arī manos sapņos. Domās veidoju un attīstu savu stāstu par varoni, savu iekšējo vēstījumu, jo ar šo tēlu būs jādzīvo ilgāku laiku. Ir jāatrod kopīga valoda – it kā mums abām būtu jāiepazīstas.

Kā jūs izskaidrojat, ka Johana Štrausa mūzika cilvēkiem tik ļoti patīk? Kādu saturu klausītājiem būtu jāmeklē šajā mūzikā?

Štrausa mūzika ļauj aizmirst ikdienu. Tā palīdz atslēgties no darbiem, steigas un pienākumiem un ierauj pozitīvā, gaišā noskaņā – it kā citā valstībā, kur beidzot var ļaut dzīvot un līksmot ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei.

Šajā mūzikā nav jāmeklē kaut kas pārāk sarežģīts vai jācenšas to intelektuāli "atšifrēt". Ir brīnišķīgi, ja cilvēki var atnākt, nolikt malā telefonus un vienkārši ļauties mūzikai – izbaudīt skaistus, dzīvus mirkļus, ko nevar atkārtot.

Balss papildina mūzikas emocionālo saturu. Kā notiek šī sadarbība? Ko dziedātājas balss var dot mūzikai, un ko mūzika dziedātājai?

Orķestris pilnīgi noteikti palīdz un atbalsta dziedātāju, īpaši, ja to vada lielisks diriģents. Katrā orķestra frāzē ir smalkumi, un orķestrācija ir tik organiski saistīta ar balsi, ka dziedātājam nekas nav jāforsē – tur, kur dziedātājam vajadzīgs piano, arī orķestris bieži kļūst caurspīdīgāks un klusāks. Viss ir pārdomāts tā, lai solists justos sadzirdēts.

Dziedātājs ar balsi mūzikai var piešķirt papildu krāsas, emocijas un saturu, ko īpaši pastiprina teksts. Tas padara skaņdarba vēstījumu konkrētāku, un klausītājiem tā ir dubulta pieredze – sekot līdzi ne tikai skaistai mūzikai, bet arī vārdu nozīmei.

Ceļš uz sasniegumiem nekad nav viegls. Kā jūs nonācāt līdz dziedātājas ceļam un līdz savai soprāna balsij? Vai soprāna repertuārs piepilda jūsu mākslinieciskās vēlmes?

Man tas ir bijis garš un pakāpenisks ceļš, kuram grūti noteikt vienu sākuma punktu. Mūzika manā dzīvē ienāca ļoti agri – caur ģimeni, Rīgas Doma kora skolu un pirmajām skatuves pieredzēm. Tagad atskatoties redzu, ka katrs posms – mācības Latvijā un Vācijā, darbs ar vokālo tehniku, repertuāru un sevis iepazīšanu – soli pa solim veidojis mani kā dziedātāju.

Soprāna balss arī neatklājas vienā dienā. Tā ir ilga uzticēšanās procesam, savam ķermenim, elpai un skanējumam. Ar lielu pateicību skatos uz to, ka šis ceļš mani ir aizvedis uz daudzām nozīmīgām skatuvēm Eiropā un pat Dienvidkorejā, kā arī devis iespēju dziedāt dažādu repertuāru – no solodziesmām līdz solo partijām un operlomām. Arī nesenais Hansa Gabora Belvederes jauno operdziedātāju konkurss man bija ļoti īpašs posms: nonākšana finālā un skatītāju simpātiju balva bija skaists apliecinājums, ka tas, ko daru uz skatuves, spēj aizsniegt klausītājus. Man šķiet, ka tieši tas dziedātāja ceļā ir pats svarīgākais – ne tikai attīstīt balsi, bet caur balsi veidot dzīvu un patiesu saikni ar cilvēkiem.

Vokālo prasmju apgūšana prasa ļoti daudz nervu, enerģijas un laika. Esmu tajā ielikusi visu savu dzīvi, bet tas ir devis iespēju iepriecināt klausītājus un piepildīt arī sevi. Esmu laimīga, ka varu dot citiem to, kas man pašai sagādā vislielāko prieku un piepildījumu.

Soprāniem savā ziņā ir paveicies, jo operā ļoti bieži tieši augstajām balsīm uzticētas galvenās lomas. Tomēr soprānu balsis ir ļoti dažādas. Tas, ka dziedātāja ir soprāns, nozīmē, ka viņas balss pieder augstajam reģistram. Tas vēl nepasaka, vai balss ir dramatiskāka, liriskāka, vieglāka vai īpaši piemērota koloratūrām. Mani visbiežāk ierindo visaugstākajā soprāna kategorijā, tomēr pašai ir sajūta, ka mana balss atrodas starp koloratūras soprānu un lirisko soprānu. Man ļoti tuva ir liriska izteiksme – plašāka frāze, kantilēna, emocionāls dziļums un balss plūdums, tāpēc ar laiku gribētu arvien vairāk paplašināt repertuāru arī šajā virzienā.

Vai ir autors, pie kura partitūrām atgriežaties atkal un atkal? Kurš komponists jūsu balsij un muzikālajai personībai šķiet vistuvākais?

Man ir svarīgi atgriezties pie dažādiem komponistiem, nevis dziedāt tikai viena autora mūziku. Tomēr visbiežāk atgriežos pie Mocarta. Viņa mūzika man ir pamatu pamats – klasicisms, tīrība, forma un skaidrība. Mocarta daiļradē ir pietiekami liela daudzveidība, lai to būtu interesanti dziedāt – gan sakrālo mūziku, gan operu. Atkarībā no uzstāšanās formāta, vai tā būtu baznīca, koncertzāle vai opernama skatuve, Mocarts vienmēr atklājas citādi.

Vēl es noteikti atgriežos pie Riharda Štrausa – vācu komponista, kurš nav radniecīgs austriešu Johaniem Štrausiem, tēvam un dēlam, viņiem ir tikai vienāds uzvārds. Rihards Štrauss ir krietni sarežģītāks – viņa mūzikas valoda ir komplicētāka, un klausītājam ar nepieradinātām ausīm tā pirmajā reizē var šķist grūti uztverama. Tajā nav tik viegli atrast melodiju, kurai pieķerties un kuru pēc tam dungot. Bet man pašai reizēm ir liela vēlme dziedāt kaut ko intelektuāli sarežģītāku, tādu, kas izaicina mani pašu. Rihards Štrauss man ir ļoti tuvs – man patīk viņa muzikālā spēle, daudzveidība un bagātība, šī nemitīgā kustība starp harmoniju un disonansi. Viņš rada nevis taisnu ceļu, bet nemitīgi mainīgu, krāsainu un psiholoģiski ļoti piesātinātu telpu.

… un latviešu komponistu mūzika?

Mani vienmēr saviļņo mūsu zelta fonda – Andreja Jurjāna kantātes "Tēvijai" – solo. Katru reizi, dziedot šo mūziku, man ir sajūta, ka balss vairs nav tikai individuāls instruments, bet kļūst par daļu no kaut kā daudz lielāka, vienmēr pārskrien skudriņas. Trauslais soprāna solo jeb lūgšana starp maršveidīgo tēmu, ko koris izdzied kopā ar orķestri, ir vienlaikus tik personīgs un pārpasaulīgs – ļoti patriotisks un dziļi emocionāls. Tur ir gan sāpe, gan cerība, gan spēcīga dzimtenes mīlestība – viss vienā elpā.

Īpašs pacēlums man ir sadarbība ar Ēriku Ešenvaldu. Viņa mūzika ir tīra, ar dievišķas gaismas sajūtu pildīta, un es to izbaudu gan klausoties, gan dziedot pati. Mums bijušas jau divas brīnišķīgas sadarbības, un nākamā būs viņa "Vēju simfonijas" pirmatskaņojuma sagatavošana.

Kas ir grūtākais un vieglākais jūsu darbā?

Vieglākais, iespējams, ir vienkārši no sirds dziedāt – ļaut balsij plūst. Pie tā ir ļoti daudz strādāts, un kādā brīdī balss pati zina, ko dara. Savukārt grūtākais ir nemitīgi rūpēties par apstākļiem, kuros balss var skanēt brīvi: lai esmu vesela, izgulējusies, mierīga un fiziski labā formā. Pat lai kā gribētu, man nav iespējams šos apstākļus pilnībā ietekmēt. Īpaši sarežģīti tas ir intensīvos koncertēšanas un ceļošanas periodos. Nogurdinošākais un laikietilpīgākais ir viss, kas nav tieši saistīts ar mūziku, bet bez kā šajā profesijā nevar iztikt: e-pasti, atbildes, sarunas, plānošana un organizēšana. Reizēm ir arī jāmācās sevi motivēt, kad šķiet, ka nekas nesanāk, ka nav pietiekami labi, ka neskan tā, kā gribētos. Tādos brīžos sevi ir grūti savākt, bet līdz šim nav bijuši tādi kritumi, pēc kuriem nebūtu piecēlusies. Pat ja ir grūti, atrodu mērķi un turpinu dziedāt.