Ulmanis: Šeit dzīvojošajiem krieviem ir jāintegrējas Latvijas, nevis Krievijas kultūrtelpā

Esmu dzimis un audzis ASV – valstī, kas nosvinēja savu 250. neatkarības gadadienu un kurā nacionālā pašcieņa un nelokāmi principi ir pamats visam.

Juris Alberts Ulmanis.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Taču jau 34 gadus mana dzīve un mājas ir Latvijā. Esmu bijis liecinieks Latvijas brīvības atjaunošanai un tās izaugsmei. Pēdējos gadus esmu pavadījis, aktīvi un praktiski palīdzot Ukrainai, un esmu tur daudz bijis – esmu savām acīm redzējis postu, ko nes Krievijas impēriskie tīkojumi. Tieši tāpēc, atgriežoties mājās un redzot kārtējo masveida triecienu Kijivai ar vismaz 13 nogalinātiem civiliedzīvotājiem, man ir neiespējami izprast to puspasākumu politiku, kas joprojām tiek piekopta Latvijā. Kāpēc mēs no savas kabatas turpinām uzturēt agresorvalsts mīkstās varas infrastruktūru?

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pagājuši jau vairāki gadi, taču Latvijas publiskajā telpā un valsts budžeta izdevumos joprojām redzam dīvainu divkosību. No vienas puses, mēs sniedzam maksimālu militāro un humāno palīdzību Ukrainai, par ko varam pamatoti lepoties. No otras puses, no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām joprojām tiek dāsni dotēts Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris.

Beidzot reāla rīcība no Kultūras ministrijas puses

Tomēr ledus ir sakustējies. Kultūras ministrija beidzot ir spērusi konkrētu soli valsts pašcieņas virzienā. Izdots oficiāls rīkojums, kas uzdod visām ministrijas padotības iestādēm un kapitālsabiedrībām pilnībā izslēgt krievu valodu no publiskās komunikācijas. Tas nozīmē, ka valsts finansēta teātra afišām, reklāmām, mājaslapām un sociālo tīklu kontiem turpmāk jābūt tikai valsts valodā.

Šis lēmums ir loģiska un pašsaprotama reakcija uz realitāti, kurā dzīvojam. Sabiedrība jau sen pieprasīja šādu rīcību, jo situācija, kad pilsētas centrā uz valsts dotētas ēkas gozējas uzraksti agresorvalsts valodā, kamēr Ukrainas pilsētas tiek grautas drupās, ir vienkārši absurda.

Teātra vadības pretestība – pretruna ar nacionālajām interesēm?

Zīmīgi, ka šis ministrijas solis uzreiz ir saskāries ar pretestību no paša Mihaila Čehova teātra vadības puses. 

Teātra direktore publiskā vēstulē jau pasteigusies paziņot, ka krievu valodas aizliegums komunikācijā apdraudēšot teātra darbību un tā finanšu stabilitāti. Tiek piesaukti argumenti par integrāciju un tiesībām uzrunāt auditoriju tās dzimtajā valodā.

Šāda reakcija kārtējo reizi izgaismo problēmas dziļāko sakni. Ja valsts dotēta iestāde uzskata, ka nespēj pastāvēt un komunicēt Latvijas Republikā bez krievu valodas, tad ir jāpārvērtē nevis ministrijas rīkojums, bet gan paša teātra statuss. Kāpēc Latvijas nodokļu maksātājiem ir jāuztur iestāde, kuras vadība publiski cīnās par krievu valodas pozīciju saglabāšanu pilsētvidē laikā, kad šīs pašas valodas vārdā tiek veikts genocīds kaimiņvalstī?

Morāles un pašcieņas jautājums

Kā cilvēkam, kurš audzis amerikāņu sabiedrībā, trīs gadu desmitus dzīvojis Latvijā un personīgi pieredzējis kara realitāti Ukrainā, man šāda bezierunu piekāpšanās liekas pilnīgi nepieņemama. ASV mēs saprotam, ka brīvība un valstiskā neatkarība nav dāvana – tā ik dienas jāaizstāv ar skaidru stāju. Krievijas valsts un tās pašreizējais režīms jau vēsturiski ir izmantojis krievu valodu un kultūru kā "mīkstās varas" instrumentu, lai iezīmētu savas ietekmes zonas. Uzturot valsts dotētu krievu teātri pašā Rīgas sirdī, Latvija neapzināti turpina leģitimizēt šīs valodas telpas īpašo statusu.

Čehova teātra aizstāvji un vadība bieži piesauc argumentus, ka teātris ir ieņēmis skaidru pretkara pozīciju, ka "latvieši arī iet uz šo teātri" un ka "daļa Latvijas iedzīvotāju ir krievi", kuriem nepieciešams nodrošināt kultūru dzimtajā valodā. Attiecībā uz pretkara pozīciju – tas ir tikai normāli. Būtu dīvaini un nepieņemami, ja Latvijas Republikā tas būtu citādi, un nav skaidrs, kāpēc tas vispār tiek izcelts kā kāds īpašs sasniegums vai arguments finansējuma saņemšanai.

Arī fakts, ka daļa latviešu apmeklē šīs izrādes vai ka Latvijā dzīvo liels skaits krievu, neattaisno valsts dotācijas. 

Latvija ir nacionāla valsts ar vienu vienīgu valsts valodu. Šeit dzīvojošajiem krieviem ir jāintegrējas Latvijas, nevis Krievijas kultūrtelpā. 

Tas, ka mūsu pašu sabiedrībā un valsts pārvaldē joprojām pastāv zināma mazspēja un pašcieņas trūkums, mākslīgi uzturot paralēlu krievvalodīgu infrastruktūru par nodokļu naudu, tikai bremzē šo integrāciju.

Tas ir apsveicami, ka teātris cenšas parādīt lojalitāti, taču ar to vairs nepietiek. Šis nav stāsts par konkrētā teātra aktieru, vadības vai skatītāju tautību. Šis ir stāsts par valsts principiem un prioritātēm. Kamēr Ukrainā iet bojā bērni – to es zinu nevis no ziņu virsrakstiem, bet no savas pieredzes tur –, Latvijas valstij nav jābūt platformai, kas par publiskiem līdzekļiem mākslīgi uztur tās valodas un kultūras dominanci, kuras vārdā tiek iznīcināta kaimiņvalsts.

Kur patiesībā būtu jāiegulda mūsu nodokļi

Latvijas valsts budžets nav bezdibenis. Mums ir akūts līdzekļu trūkums valsts aizsardzībā, austrumu robežas stiprināšanā, veselības aprūpē un mūsu pašu nacionālajā izglītības sistēmā. Šādā situācijā katrs eiro, kas tiek novirzīts krievvalodīga teātra uzturēšanai, ir atņemts mūsu pašu nacionālajai drošībai un latviešu kultūrai.

Ja Latvijā pastāv pieprasījums pēc teātra izrādēm krievu valodā, tam ir jādarbojas uz brīvā tirgus principiem. Privāti producenti un privāti teātri var organizēt pasākumus jebkurā valodā, ja vien tie nepārkāpj likumu. Taču valstij un nodokļu maksātājiem šādas privilēģijas nav jāsubsidē.

Laiks pilnīgai derusifikācijai: atceroties ASV pamatprincipus

Puspasākumu un kompromisu laiks ir pagājis. Kultūras ministrijas rīkojums par publiskās telpas attīrīšanu no krievu valodas ir labs sākums, taču ar to nedrīkst apstāties. Lēmumam par valsts finansējuma pārtraukšanu Mihaila Čehova teātrim vai tā pilnīgu reorganizāciju latviešu valodas vidē ir jābūt nākamajam loģiskajam solim valsts pašcieņas un drošības vārdā.

Es zinu, ka patlaban arī ASV ir sarežģīti pārmaiņu laiki, taču ticu, ka pašreizējais apjukums un murgs reiz beigsies – Amerika atgriezīsies pie saviem fundamentālajiem pamatprincipiem. Amerikas Savienotās Valstis savulaik tika dibinātas ar pārliecību, ka brīvība un tirānija nevar līdzpastāvēt un ka nacionālā pašcieņa nav lieta, ko var iemainīt pret īstermiņa ērtībām vai kompromisiem. Šie principi ir universāli. Ukrainas upuri un Latvijas pašas vēsturiskā pieredze pieprasa skaidru, stingru un nelokāmu mugurkaulu. Ir laiks pielikt punktu agresora valodas telpas uzturēšanai par Latvijas naudu.