Kurzemes meža saimnieks Valdis Viesturs Dreimanis: viss ir sarežģīti un reizē vienkārši

Valdis Viesturs Dreimanis ir viens no lielākajiem meža īpašniekiem Kurzemē. Arī aizrautīgs mednieks, makšķernieks un trīs grāmatu "Brīnišķīgais mežs" autors. Meža īpašnieks ieguvis dvēselisku neatkarību un arī zina, cik tā maksā. Viņa dzīves moto: viss ir sarežģīti un reizē vienkārši. Tikai jāredz lietu kopsakarība.

Valdis Viesturs Dreimanis: "Pēc skolas aizgāju studēt uz Mežsaimniecības fakultāti, uz meža inženieriem. Profesors Saliņš pirms diviem gadiem bija atjaunojis tādu priekšmetu kā mežizstrāde. Tas bija ļoti vērtīgi. Ilgus gadus strādāju par mežsargu. Tad sākās pārmaiņu laiki, mantoju mežu un pamazām, pērkot vēl zemi klāt, mežs kļuva par izdzīvošanas pamatu."

Viesturs atceras, ka deviņdesmitajos gados, salīdzinot ar šodienas cenām, zeme maksājusi lēti. Īpaši jau lauksaimniecības zeme. Tā nu sestdienās, svētdienās nav gājis medībās, bet strādājis mežā ar zāģi. Pēc tam ar mazo traktoriņu vilkuši baļķus ārā un veduši uz Kandavas staciju, kur par apses papīrmalku pircēji maksājuši 15 dolārus kubā. Papīrmalka maksājusi gandrīz tikpat, cik zāģbaļķi. Savu mežu tikai kopis, kailcirtē nav cirtis, un tas labi atmaksājies. Tā pamazām tikts uz priekšu. Strādāts daudz, un tagad gan griboties mierīgu periodu, tāpēc Viesturs cenšas meža īpašumus konsolidēt apmēram divdesmit kilometru rādiusā ap mājām – tā, lai visu varētu labi pieskatīt.

Meža īpašnieks uzskata, ka tīraudze nav tas labākais meža variants, viņaprāt, mežam ir jābūt jauktam. Tad tas ir izturīgāks pret vēju, ugunsgrēkiem un kaitēkļiem. Arī meža zvēri tādā mežā jūtas labāk. Taču jāsaprot, kādas sugas var audzēt kopā, un te jau vajadzīgas zināšanas un pieredze. "Izmēģināju audzēt saldos ķiršus, jo tiem skaista koksne, mēbeļnieki to augsti vērtē. Nopirku stādiņus un divos hektāros iestādīju kopā ar bērziem. Ogas, protams, tiek putniem, taču finieris sanāks. Tomēr jārēķinās, ka bērzi ķiršus pāraug. Arī atzarot ķiršus līdz pat stumbram nedrīkst."

Dreimanis pamatā strādā ar pakāpeniskajām jeb izlases cirtēm, jo viņam patīk, ja mežā ir dažāda vecuma koki. To Viesturs mācījies no slavenā mežkopja Valda Kalnāra. Viņa īpašumā kokus ar motorzāģiem gāž zāģeri. Strādā pa diviem. Viens zāģē, otrs atzaro. Pēc saimnieka domām, mežizstrāde ar motorzāģi ir dārgāka nekā ar harvesteru, tomēr tā koksni var izmantot racionālāk.

Cik vilku patiesībā ir?

"Vilki jūt, kur būs medības, un nāk uz to pusi. Zina, ka būs suņi, jo vilkam tā ir delikatese. Kamēr mednieks tiek līdz savam sunim, tur jau vairs tikai galva un siksna. Man pilns telefons ar šādām bildēm. Es vairs savu suni mežā nelaižu vaļā. Tikai pavadā. Pat tad, ja jāatrod ievainots dzīvnieks. 

Izskan viedokļi, ka divus gadus vajadzētu atļaut medīt vilkus bez ierobežojuma. Es tam piekrītu. Tikai tad mēs saprastu, cik to vilku patiesībā ir. Tiem skaitļiem, kas tiek publicēti, es neticu. 

Pētījumu par vilkiem un lāčiem arī daudz, bet kāds no tā labums?" saka Dreimanis un turpina savas pārdomas par dabas aizsardzību. "Šogad par gada putnu nosaukts mazais apodziņš. Tas ir zvirbuļa lielumā. Ornitologi raud, ka apodziņam nav kur ligzdot, jo nav dobumu, visi koki nozāģēti. Dabas aizsardzības noteikumi paredz, ka tie koki, kuros dobums ir, sākot no desmit centimetriem, jāsaudzē. Mazajam apodziņam pietiktu ar pieciem centimetriem. Patiesībā vajadzētu saudzēt visus kokus, kuros ir dobumi. Kāpēc dabas draugi par to necīnās? Jenots, sesks, ūdele – visi tos putniņus ēd. Ja mēs lapsas, jenotsuņus, caunas medītu un no ādām šūtu kažokus un cepures, daba būtu ieguvusi, jo mazinātos plēsēji, kas šos putniņus medī. Taču zaļie sataisa jezgu – kažoki, tas ir slikti! Vēl ar krāsu aplej. Līdz tam, ka tas palīdz putniem, neviens neaizdomājas. Mēs uztraucamies, ka mazumā iet zaķi, medņi, rubeņi, irbes, bet nekā nedarām, lai samazinātos viņu ienaidnieku skaits. Viss ir sarežģīti un reizē arī vienkārši – tikai viss jāredz kopumā.

Tāpat par meža dzīvnieku piebarošanu. Sākums ir labs – jāpiebaro, lai aizvirzītu prom no kultūrām un jaunaudzēm. Bet – nedrīkst barību bērt uz zemes. Tas, lai mežacūka netiek klāt. Ja salasām ābolus un saberam dārza malā, jāraksta protokols. Sanāk, ka tad jau sēt arī nedrīkst. Paldies Valsts meža dienesta direktoram, kurš izdeva rīkojumu, kas atļauj šo barību bērt uz zemes."

Ceturtā būs par seniem laikiem

Kaislīgais mednieks ir uzrakstījis trīs grāmatas "Brīnišķīgais mežs". Tie ir medniekstāsti. "Grāmatu rakstīšanu es uztveru kā savu pienākumu, pienākumu pret citiem medniekiem. Mums jau Latvijā nav medību stāstu. Auditorija, kurai tas interesē, kļūst mazāka, taču tā pastāv. Man nāk klāt un prasa – kad būs vēl? Kandavniekiem tas interesē īpaši, jo stāsti ir par viņiem. Arī leiši ieinteresējās."

Kā dzimusi doma par pirmo grāmatu? Viss sācies ar interviju vietējai avīzītei, kur viņš stāstījis, kā medīt un kā izvārīt zivju zupu. Tad nonācis slimnīcā un nav bijis ko darīt. Taču klade līdzi – sēdi un raksti. Autors secina: "Ja atceries notikumus, to, ko mednieki stāstījuši, raksti tikai. Grāmatas rakstīšanu es tagad uztveru kā pienākumu. Esmu iesācis ceturto grāmatu. Tur būs par seniem laikiem. Senāk medīja putnus, arī jaunos rubeņus, un tad ar kājām gāja piecdesmit kilometrus, lai varētu Rīgā pārdot. Naktī izgāja, no rīta bija tirgū. Par lielo rubeni varēja dabūt trīs rubuļus, par jauno – rubuli. Būs arī par Sibīrijas laikiem, kā tur medījuši. Ir vēl cilvēki dzīvi, kas var pastāstīt. Arī par Latviju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Kādi bijuši mednieki, kā tajos varēja iestāties, ko darīja kara laikā un pēc kara. Arī par to, kādi mums šodien medību likumi un kas no tā sanāk. Ja dzīvnieks nokrīt īpašumā, ar kuru nav medību līgums, tad, nesaskaņojot to ar zemes īpašnieku, medījumam pakaļ iet nedrīkst. Bet ja īpašnieks dzīvo ārzemēs? Muižkungu laikā bija likums – ja dzīvnieks nokrīt kaimiņa zemē, tam ir jāatdod puse dzīvnieka. Kur vēl vienkāršāk?"

Viņš arī piebilst, ka naudu ar grāmatas rakstīšanu nopelnīt nevar, var tikai tērēt, taču ir prieks, ja kāds pasaka, ka paticis, ka juties, it kā pats būtu piedalījies medībās.

Uzziņa

Valdis Viesturs Dreimanis

• Dzimis 1960. gadā.
• Studējis LLA, iegūstot mežsaimniecības inženiera diplomu.
• Strādājis par mežsargu Kandavas mežniecībā.
• Briežu dārza “Strauti” īpašnieks.
• Nodarbina desmit cilvēkus.
• Strādā ar izlases cirtēm.
• Brīvajā laikā medī, makšķerē, raksta.

"Meža attīstības fonds".

Foto: Publicitātes

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.