"Mēs visi tik ļoti mīlam Maestro!" Raimonds Pauls svin 90 gadu jubileju

Raimonds Pauls. Komponists, ģeniāls pianists ar unikālu pieskārienu taustiņiem, autors neskaitāmām dažādu žanru dziesmām, kas ir iesakņojušās mūsu dzīvesziņā un ar kurām ir izaugušas latviešu paaudzes.

+13 foto

"Mēs visi viņu tik ļoti mīlam!"

Raimonds Pauls. Komponists, ģeniāls pianists ar unikālu pieskārienu taustiņiem, autors neskaitāmām dažādu žanru dziesmām, kas ir iesakņojušās mūsu dzīvesziņā un ar kurām ir izaugušas latviešu paaudzes.

Raimonds Pauls kopā ar Dailes teātra aktieriem Pēteri Liepiņu (no kreisās) un Artūru Skrastiņu koncertizrādes "Melanholiskais valsis" pirmizrādē 2005. gada 19. janvārī.

1 / 2

Foto: Valdis Ilzēns/"Latvijas Avīzes" arhīvs

Aizvien klātesošs mūsu mūzikas telpā, sadarbojoties ar tik daudziem jaunajiem māksliniekiem. Liela mēroga personība, kuras viedoklī ieklausās, jo tas ir svarīgs. Pirmdien, 12. janvārī, Maestro svinēs savu 90. jubileju.

Godinot komponistu Raimondu Paulu jubilejā, "Latvijas Avīze" uzrunāja vien pavisam mazu daļu no tik daudzbalsīgā sveicēju kora.

"Esmu viņam pateicīgs"

Viktors Lapčenoks, dziedātājs: "Atbildēt, ko man nozīmē Raimonda Paula mūzika, reizē ir viegli un grūti. Mūsu sadarbība aizsākās 1971. gadā, kad viņš man piezvanīja, teikdams, ka esot ienākušas ziņas, ka es kaut ko mākot nodziedāt. Viņš bija tas, kurš savulaik man iedeva iespēju dziedāt – ar to piepildot dzīvi, un ceru, ka šo Raimonda uzticību esmu izpildījis. Esmu tik tiešām viņam pateicīgs.

Mēs kopā esam strādājuši tiešām ilgi, no sākuma bija Rīgas estrādes orķestris, tad nāca "Modo", vēlāk "Inversija", un allaž visvairāk esmu dziedājis tieši Raimonda sarakstītās dziesmas. Arī pašlaik joprojām 99 procenti mana repertuāra ir Raimonda Paula dziesmas.

Maestro Raimonds Pauls kopā ar dziedātāju Viktoru Lapčenoku savas 75. jubilejas koncertā 2011. gadā.

Foto: Anda Krauze / Latvijas Mediji

Ja man jautātu, kura no dziesmām ir vistuvākā, tad atbildēt ir pavisam viegli – tā, kuru tobrīd dziedu. Koncertos dziesmas izvēlos, domājot par publiku, jūtot tās garastāvokli, taču Raimondam jau nemaz nav sliktu dziesmu, visas ir ļoti labas! Tās stāsta par dzīvi, mūsu sadzīvi un sapņiem, dažādas – gan joku dziesmas, gan nopietnās, gan filozofiskās –, tās stāsta par to, kāds ir arī viņš pats.

Tagad daudzus gadus mūsu sadarbība vairs nav tik intensīva, vairs neskrienu pie Raimonda, lai viņš man rakstītu jaunas dziesmas. Un ļoti labi saprotu, kāpēc viņš meklē arvien jaunus solistus – ne jau vien tāpēc, ka gribētos, lai arī jaunie, kurus viņš ieceļ saulītē, palido, bet šīs jaunās balsis dod komponistam iedvesmu arī pašam, katram solistam ir sava individualitāte un skanējums, kas palīdz Raimondam komponēt. Pēc tam jaunie tiek palaisti pasaulē, un, lai arī iesākumā Raimonds viņiem palīdz, tālākais jādomā pašiem. Diemžēl tur neko nevar darīt, komponists atkal meklē jaunas balsis un nevajag domāt, ka Raimonds visu laiku ved aiz rociņas. Tiesa gan, viņš ir ļoti izpalīdzīgs, palīdz dziedot, kā arī izdzīvot dzīves grūtos brīžus.

Raimondam dzimšanas dienā vēlu vislabāko veselību, jo viņš mums ir ļoti svarīgs. Protams, veselību vēlu ikvienam, bet viņš ir cilvēks, kurš rada prieku citiem. Viņa dziesmas ir tik dažādas, dzīvē jau visādi var gadīties, bet, ja vien patīk mūzika un patīk Raimonds Pauls, var paklausīties, kāda no viņa jaukajām dziesmām iekritīs sirdī un palīdzēs. Viennozīmīgi."

Izturība un radošs gars

Laima Žurgina, kinorežisore: "Mākslas darbu uztver ar savu dvēseles pieredzi, un tas, ka Pauls ir tik nenormāli populārs Latvijā un arī bijušajā Padomju Savienībā, arī Japānā, liecina, ka viņa dvēseli uztver ļoti daudzi. Tiesa, padomju laiks iespējas ierobežoja, bet man licies jau sen, ka viņš būtu pelnījis arī lielāku starptautisku novērtējumu un atzīšanu. Tas būtu gluži vai mūsu mūzikas pasaules pienākums. Pauls gan vienmēr pats bijis sev tīri labs menedžeris, bet varbūt būtu bijis svarīgi, lai būtu kāda aģentūra, kas viņu spētu pietiekami popularizēt un reklamēt. Atceros, 1996. gadā, uzņemot filmu Amerikā, es viņu piedabūju iziet Brodvejā, kur uzfilmējām mazu gabaliņu – viņš tā stāvēja, skatījās un teica: par vēlu. Raimonds Pauls manā uztverē būtu pelnījis daudz plašāku atzinību, viņš tiešām ir unikāls melodiju meistars, īpaši, ja saskaitītu to daudzumu.

Par Paulu kopumā esmu veidojusi trīs filmas – 1977. gadā uzņēmām "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku", tad nāca 1997. gada filma "Raimonds Pauls. Mūzika starp miesu un dvēseli", vēl ir arī viena nepabeigta filma. Viņa mūzika skan mums blakus, tā daudziem ir tik tuva, bet vienā no filmām komponists teic, ka viņam ir daudz paziņu, bet nav draugu; viņš ir tāda vientuļā dvēsele, kas izpaužas tieši savā mūzikā. Caur savām filmām sapratu, cik komponists ir jūtīgs, arī latviski sentimentāls, jo sentiments mums vai it visiem ir tuvs.

Raimonds vienmēr uzsvēris, ka viņa vecāki bija vienkārši cilvēki. Ko nozīmē vienkārši, jo tas, ka viņiem nebija augstākās izglītības, nenozīmē, ka viņiem nebija sirdsizglītības. Viņa mamma bija vienreizēja, izcila māksliniece bija arī māsa Edīte Pauls-Vīgnere. Divus tādus bērnus radīt un virzīt mākslas ceļos ir milzīgs vecāku nopelns. Tiesa, tēvs esot drusciņ muzicējis un filmā piemin, ka Raimonds no mūzikas stundām mucis prom un viņam nepaticis, nu tā jau katram bērnam, vai ne? Bet tad nāk lūzuma punkts, kad pēkšņi sajūti, ka kaut ko vari, kad atveras enerģija un sapratne par to, ka dari ko tādu, kas dod gandarījumu un pašizpausmi.

1977. gadā veidojot filmu par Raimondu Paulu, man izdevās viņu pierunāt nodziedāt "Dziesmiņu par prieku". Tā bija pat psiholoģiska cīņa, jo Baltezerā viņš sākumā tā kā pretojās, bet tad izdzinu visus grupas cilvēkus aiz durvīm, palikām tikai ar operatoru, un Pauls tā pamazām atļāvās. Droši vien, ka arī viņš sajuta, ka šī dziesmiņa ir gluži kā kvintesence, tur ir gan prieks, gan kaut kāds traģisms, turklāt tiešām – kur tad lai liek to visu, ko mākslinieks saražo?

Par jebkuru mākslinieku vislabāk runā viņa darbi. Raimonds Pauls ar savu izturību un radošo garu, kurš aktīvs līdz šai dienai, ir apbrīnas un cieņas vērts fenomens. Droši vien tas nāk arī no vecākiem, no gēniem. Mēs visi vēlam viņam veselību, izturību un joprojām viņu visi mīlam."

Foto: Valdis Ilzēns/"Latvijas Avīzes" arhīvs

Ar nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras pamatnē

Krists Auznieks, Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs, komponists: "Man šķiet, svarīgi vispirms uzsvērt Raimonda Paula cilvēcību, jo, neskatoties uz lielo atpazīstamību un ietekmību, viņš saviem klausītājiem vienmēr palicis tuvumā. Viņa darbība nav balstīta pašapliecināšanās vajadzībā, bet gandrīz ir kā nepieciešamība būt kopā ar sabiedrību un pat tai kalpot. Šāda pieticība un iekšēja disciplīna ir īsta cēluma pazīme.

Viņa radošajā dzīvē redzama arī liela konsekvence un atbildības sajūta, gadu desmitiem viņš bijis klātesošs Latvijas muzikālajā telpā un nav izvēlējies distanci, ironiju vai augstprātību, bet kultūras dzīvē uzņēmies vienu no nerakstīto vadītāju lomām. No ētikas skatpunkta tas nozīmē skaidru nodomu rīkoties tā, lai veicinātu sapratni, nevis atsvešināšanos. Arī viņa mūzikā šīs vērtības atspoguļojas, tajā bieži dominē skaidrība, nevis demonstratīva sarežģītība. Tā nebūt nešķiet pavirši vienkārša, bet tieši kā apzināta izvēle zināt, cik daudz ir pietiekami, lai pateiktu svarīgo. Šāda atturība, kas parādās Paula mūzikā, man šķiet liela vērtība, tāpat arī dāsnums. Raimonds Latvijai ir devis dziesmas, kā arī strādājis pie tā, lai palīdzētu ārkārtīgi daudziem jauniem cilvēkiem nonākt uz skatuves, palīdzējis saslēgties ar publiku, parādījis ceļu. Tas ir ārkārtīgi skaists veids, kādā būt pasaulē, kā būt dāsnam un devīgam, veltot visu savu dzīvi, lai caur kultūru palīdzētu saviem līdzcilvēkiem, tiem dotu, iedvesmotu un padarītu dzīvi krāsaināku, labāku, cerīgāku un priekpilnāku.

Savā ziņā no Raimonda Paula mūzikas iedvesmojušies visi mūsu lielie dziesminieki, viņa darbi turpina to 19. gadsimta sākuma mantojumu, ko pazīstam ar tādiem vārdiem kā Šūberts un Šūmanis. 

Paulam izdevies atrast veidu, kā populārajā mūzikā pateikt tik ārkārtīgi daudz un runāt par visdažādākajām lietām, dzīves situācijām, emocijām. 

Man šķiet, šodien šajā žanrā latviešu valodā nav pat iespējams uzrakstīt dziesmu, nepieskaroties tam, ko Raimonds Pauls jau ir izdarījis. Tā ir mūsu kultūras vide, kuru definē viņa balss un viņa idejas. Tās veidojas tiešā un netiešā veidā gan popmūzikā, gan arī melodismā, noteikti arī kormūzikā, tās tālāk parādās jau citu komponistu darbos un arī ļoti spēcīgi iestiepjas akadēmiskajā mūzikā. Raimonda Paula ceļš ir stāsts par klātbūtni, nepārtrauktību un atbildību. Tas ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas kultūras pamatnē."

"Viņš vienkārši ir meistars"

Klāvs Mellis, režisors: "Teātrī, arī pilnīgi jebkurā citā Latvijas mūzikas žanrā, Raimonds Pauls labā ziņā ir viens no monopolistiem. Tur jau nav pat divu domu, viņš vienkārši ir meistars, viņa personībā un tik dažādajā ieguldījumā Latvijas kultūrā un mūzikā ir kas tik neapšaubāms un milzīgs, ka gluži vai tirpiņas pārskrien.

Tiesa, iestudējot "Meža gulbjus", pats Maestro satiku tikai vienu reizi, ģenerālmēģinājumā. Biju, protams, ļoti cieņpilns, bet arī diezgan nobijies. Sasveicinājāmies, atsveicinājāmies un viņš pateica, ka viss kārtībā. Man liekas, ka "Meža gulbju" mūzika vienkārši dzīvo pati savu dzīvi, tev tikai tai jāļaujas un jācenšas kaut kā pielāgoties.

Raimonds Pauls kopā ar Dailes teātra aktieriem Pēteri Liepiņu (no kreisās) un Artūru Skrastiņu koncertizrādes "Melanholiskais valsis" pirmizrādē 2005. gada 19. janvārī.

Foto: Valdis Ilzēns/"Latvijas Avīzes" arhīvs

Ir grūti izcelt kādu īpašu Paula skaņdarbu – pirms kāda laika klausījos "Mazā ganiņa" ciklu, kas liekas tik ārkārtīgi skaists. Bet tas ir tikai viens no teju tūkstošiem dažnedažādu dziesmu, ko varētu nosaukt. Viņa melodijas diezgan lielā mērā saistās ar bērnību, kad vecāki ar draugiem satikās, spēlēja ģitāru un dziedāja, sākot ar "Mežrozīti", "Mēmo dziesmu" un citām, bet es sēdēju, klausījos un dziedāju līdzi. Šķiet, jau no ļoti agras bērnības manī iedēstīta gan mīlestība, gan zināšanas par šo komponistu, vai visām Paula dziesmām zinu vārdus, tas ir kas tāds, kas manā pasaulē jau no šūpuļa laikiem.

Maestro mūzika, visticamāk, ir pārnacionāla, bet vienlaikus, ņemot vērā, ka viņš tieši Latvijā sakomponējis tik ārkārtīgi daudz no visām zelta fonda dziesmām, viņš ne vien ierakstījies latviskuma kodā, bet ir viens no tiem cilvēkiem, kurš, radot latviskuma sajūtu, šo kodu veido."

"Es esmu Paula superfane"

Eva Segliņa, Emburgas un tās apkārtnes Labu cilvēku kompānijas pārstāve: "Esam ap 50 gadus veci, liekas, visu mūžu esam dzīvojuši ar Paula mūziku, tāpēc pagājušos Ziemassvētkos nolēmām, ka janvārī jāsanāk kopā par godu Paulam un jārīko muzikāls vakars.

Sākām skatīties "Mikrofona" dziesmu aptauju uzvarētājas, piemēram, manā piedzimšanas gadā uzvarēja "Balta saule". Dziedāsim karaoke un, protams, arī saģērbsimies atbilstošā 70. un 80. gadu stilā, turklāt ēdīsim Maestro mīļākos ēdienus. Būs frikadeļu zupa ar skābajiem gurķiem, ko esot vārījusi mamma, kā arī karbonādes un saldajā ēdienā – peldošās salas.

Mēs visi jau pirms laba laika esam nopirkuši arī biļetes uz Raimonda Paula Dziesmu svētkiem, vasaras daudz apspriesto koncertu, ļoti ceram, ka tas notiks un latviešiem raksturīgā ķīvēšanās norims. 

Mūsu kompānijā ir arī koristi, kas dziedās, pārējie būs skatītājos. Ir ļoti interesanti, ka ap mums ir daudz jauniešu, kuri ar interesi iesaistās, viņi tik labprāt dzied Paula dziesmas! Maestro ir aktuāls arī šodien.

Es esmu Paula superfane! Toreiz, kad bijām bērni, bija septiņdesmitie gadi un Raimonda Paula dziesmas ļoti populāras, tā ir līdz pat šim laikam."

"Raimonds Pauls ir tūkstošveidis"

Orests Silabriedis, muzikologs: "Pērnā gada nogalē Latvijas Radio 3 "Klasikas" raidījumā "Iztikas minimums" ar rakstnieku Svenu Kuzminu un mūziķi Rihardu Bērziņu vienojāmies, ka Paula daiļrades pirmais lielais posms līdz 1985. gadam ir kā Rietumu neakadēmiskās mūzikas vēstures spogulis. Raimonds Pauls ir tūkstošveidis. Viņš savu talantu izpauda džezā, estrādes dziesmiņā, ārtroka balādē, franču šansonā un krievu romances hibrīdā, joku dziesmās, izmēģināja rokenrolu, rakstīja kordziesmas, pieskārās psihedēliskam virzienam, ieviesa disko – tā visa ir neiedomājami daudzšķautņaina pasaule, un man žēl ikviena, kas nav iedziļinājies šajā visā, jo tikai tad var pilnībā novērtēt Paula talantu un devumu. Nule beidzās LR 3 jubilejas koncerta ģenerālmēģinājums. Otrās daļas finālā pie klavierēm bija Raimonds Pauls: piesitiens nemainās, pasāžas žilbina, izdoma nedziest. Un, ja kādam laimējies klusākā brīdī redzēt asaras Paula acīs, tas nemūžam to neaizmirsīs."

Skatuves pieredze ar lielo burtu

Karīna Tatarinova, aktrise: "Sadarboties ar Maestro – tā vienmēr ir skatuves pieredze ar lielo burtu. Un atbildība viņa pieredzes un profesionalitātes priekšā. Sadarbības reizēs vienmēr jūtos drusciņ kā pirms eksāmena… Tomēr tā vienmēr ir ļoti forša un neaizmirstama komunikācija – Raimonda Paula humora izjūta ir fantastiska! Un, protams, mūzika! Melodiskums un ne ar ko nesajaucams pieskāriens klavieru taustiņiem."

"Deva spēku, uzmundrināja"

Elīze Katarīna Jance, studente: "2018. gada janvārī, godinot diriģentu Marisu Jansonu, Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē ar īpašu ceremoniju tika sertificēta tulpju šķirne 'Mariss Jansons'. Toreiz savu muzikālo parakstu dāvanai pievienoja otrs nedēļas jubilārs Maestro Raimonds Pauls un ļoti izjusti spēlēja aranžiju tautas dziesmai "Aiz ezera augsti kalni". Tajās dienās man Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā bija paveikta ļoti smaga operācija, pēc kuras biju tik nogurusi, ka nespēju pat piecelties. Paula spēlētais man deva spēku, uzmundrināja un jau tai pašā vakarā atsāku staigāt."

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

"Ja Pauls kaut ko saka, tad vajag ieklausīties"

Romāns Vanags, virsdiriģents: "Pat neatceros, cik sen pazīstu Raimonda Paula dziesmas, biju vēl puišelis Emīla Dārziņa mūzikas skolas korī un komponists vienmēr zēnu kori ir ļoti mīlējis. Mūsu sadarbība turpinājās arī vēlāk, kad kopā ar manu skolotāju Jāni Erenštreitu veidojām Starptautisko zēnu kora festivālu un Raimonds Pauls bija kā ļoti atbalstošs patrons. Tolaik viņš bija kultūras ministrs, bet ik pa brīdim arī pats piesēdās pie klavierēm. Atceros vienu koncertu universitātes aulā, pēc kura teicu – tik labs koncertmeistars manā dzīvē nav bijis! Viņš toreiz spēlēja leģendāro "Kur tad tu nu biji, āzīti manu", ar šo viņa aranžēto tautas dziesmu uzaugušas daudzas paaudzes.

Ir liels apbrīns par Maestro klavierspēli un muzikalitāti, melodiskumu un visām brīnišķīgajām dziesmām. Bet, kā jau teicu, zēnu koris viņam vienmēr bijis īpašs, droši vien tāpēc radās apbrīnojamais "Pērļu zvejnieks" un citas skaistās lietas. Man liels prieks, ka uz Maestro 80 gadu jubileju kopā ar "Bet bet" un Zigfrīdu Muktupāvelu izdevās ierakstīt skaņudisku, kurā ir gan "Pērļu zvejnieks", gan arī brīnišķīgās dziesmiņas ar Aspazijas tekstiem. Maestro bija uz koncertu, un, lai gan viņš jau nekad neslavē, varēja just, ka viņam paticis.

Kopā ar Maestro būt uz skatuves vienmēr ir liels gods un izaicinājums. Arī ikdienā – ja Raimonds Pauls kaut ko saka, tad vajag ieklausīties, bet jābūt arī ļoti uzmanīgam, jo viņa mēle mēdz būt asa, bet katrā ziņā tas ir pamācoši. Raimonds Pauls kā personība ir unikāla, viņa vārdos ieklausās, ar viņa domām rēķinās. Tas nav tikai tāpēc, ka tā vajadzētu, bet tādēļ, ka viņš ir tik izcils mūziķis un izcils pianists. Raimonda Paula personību grūti analizēt, viņš joprojām ir aktīvs mūziķis un piedalās koncertos. Tas nozīmē, ka mūzika ir viņa dzīve un bez tās viņš nemaz nevar iztikt.

Reiz mūsu slavenais diriģents Mariss Jansons teica – man ir viens sapnis, es gribētu kopā ar Raimondu Paulu nospēlēt koncertu. Tāda vēlēšanās likās gandrīz neticama cilvēkam, kas diriģējis pasaules visaugstākajos līmeņos, uz vislielākajām skatuvēm. Koncerts tiešām notika, sapņi piepildās."

Komponists un pianists Raimonds Pauls kopā ar dzejnieku Jāni Peteru. 20. gs. 70. gadi.

Foto: No vietnes "raimondspauls.lv"

"Sapratām, kas īsti ir draudzība"

Baiba Petere, dzejnieka Jāņa Petera dzīvesbiedre: "Mēs iepazināmies ap 1973. gadu, un Raimonds drīz mūs ieveda savos draugos, tad arī iemācījāmies un sapratām, kas īsti ir draudzība. Tur bija režisore Tīna Hercberga, skulptors Alberts Terpilovskis, režisors Pēteris Pētersons ar savu Noriņu, tur bija skaistais mākslinieks Gunārs Kirke ar Večellu Varslavāni. Un grāmatsējējs Voldemārs Burčiks, dakteris Valdis Vigdorčiks, Šveicē mācījies stomatologs, garais gleznotājs Valdis Dišlers un citi. Protams, arī Raimonda Lana. Lana. Lana. Un kā tā draudzība tika kopta! Ar Raimonda humoru, ar viņa īpašo kopā saturēšanas spēju.

Mēs abi ar Jāni bijām absolūti nepraktiski, un pat nezinu, ar ko sākumā Jānītis Raimondu piesaistīja, jo vairāk jau skatījāmies viens uz otru. Toreiz Vitrupē iegādājāmies pamestu, bezsaimnieka mājiņu, kura bija ļoti jāsakopj, un Jānis pavisam nezināja, no kura gala sākt un kā to darīt. Kad nu bijām ko paveikuši, Raimonds brauca vienu reizi, tad otru un noskatījās, kā pagalmā stāv būvgružu kaudze, pat ar nezālēm apaugusi. Beigās neizturēja un jau pēc desmit vai 15 minūtēm bija, protams, ne jau sazvanījis, bet caur vietējiem ļaudīm sarunājis veselas divas smagās mašīnas, kuras pēc dažām stundām teritoriju atbrīvoja. Arī viņš sapņoja par mājiņu pie jūras, bet patiesībā tā varēja nodzīvot vien dienu un divas naktis, bet tad teica tā: man pietiek, jābrauc strādāt, jūs jau varat atpūsties.

Tad vēl – toreiz, kad ievācāmies jaunajā rakstnieku mājā, mums bija ļoti daudz grāmatu. Raimonds atveda un nolika savu grāmatplauktu, protams, nesaliktā veidā. Vēlāk atnāca un skatās – plaukts joprojām stāv nesalikts, tāpēc kādā pēcpusdienā sāka skrūvēt kopā. Kaimiņi daudz ciemojās cits pie cita, un pēkšņi pie durvīm piezvanīja brīnišķīgā Lija Brīdaka un savā samtainajā bites altā jautāja – kas jums tur strādā? Jānis atsaka: nu man meistariņš te liek plauktu. Ai, Lijai arī vajagot, vai varētu sarunāt? Raimondu aiz tā plaukta Lija neredzēja, un joprojām atceros viņas izbrīnas un pārsteiguma pilno seju, kad saprata, kas par meistaru mums liek plauktu!

Raimonds ir arī ļoti kautrīgs cilvēks, bet viņu var iztraucēt nekaunība, tad viņš vienkārši pagriežas un iet prom.

Reizēm, par Raimondu domājot, atceros, ko par viņu teica viņa mīļā māmiņa Alma: "Es viņu ārkārtīgi mīlēju…" Tā bija neticama mīlestība, bet, man liekas, ka mēs visi ļoti mīlam Raimondu Paulu."