Recenzija: Filidors — starp mūziku un šahu

Mūzikas vēsturē nemaz nav tik daudz personību, kuras devušas tikpat lielu ieguldījumu kādā citā sfērā. Patiesībā uzreiz nāk prātā tikai viens komponists – Aleksandrs Borodins, par kuru zinātnieki izteikušies: "Bet viņš taču bija arī ievērojams ķīmiķis!"

Un tad ir Fransuā Andrē Danikans Filidors (1726–1795) – 18. gadsimtā, vēl pirms visiem oficiālajiem čempionātiem, viņš kādu laiku bija savas paaudzes spēcīgākais šahists, un tā viņu atceras arī mūsu dienās. Tostarp Latvijā – tagad pārskatu galvā visu Senās mūzikas festivālu repertuāru, bet Filidora vārds nekur atmiņā neparādās. Varbūt kaut kad kaut kas paslīdējis garām, bet jebkurā gadījumā tā ir liela raritāte.

Un atkal – Filidors nekādā ziņā nav uzskatāms arī par amatieri, kas rakstīja mūziku no šaha spēles brīvajā laikā. Viņš radījis 27 operas, no kurām trīs ir traģēdijas – tātad uzreiz skaidrs, kādā virzienā jālūkojas. Un viss iepriekšminētais bija pietiekami liels mudinājums, lai 2026. gada 22. jūlijā dotos uz līdz šim nezināmo kultūrtelpu "RAA" Rīgā, Matīsa ielā, kur noritēja uzvedums Fransuā Andrē Danikana Filidora komiskajai operai vienā cēlienā "Kurpnieks Blēzs" – un, lai gan tajā vakarā notika vēl citi kultūras pasākumi, klausītāju un skatītāju netrūka.

Otrs motīvs šādai izvēlei – leģendārā klavesīniste un ērģelniece Jana Zariņa, kur šis epitets būtu lietojams tādā pašā izpratnē kā attiecībā uz vijolnieci Elzu Siliņu; līdz šim bija dzirdētas tikai leģendas par viņas radošo spozmi, jo Lietuvā studējošās mūziķes koncerti Latvijā vai nu sakrita ar kādām teātra izrādēm, vai arī skanēja ārpus Rīgas. Un tā – kamēr Elza Siliņa kopā ar kamerorķestra "Kremerata Baltica" līdzgaitniekiem uzstājās Līgatnē, Jana Zariņa beidzot sastopama galvaspilsētā, un viņai savukārt ir cits domubiedru loks. Līdzās vijolniecei Eglei Petraitienei instrumentālisti no Latvijas – otra vijolniece Marianna Puriņa, altiste Laura Šarova un čelliste Elfrīda Švalbe, turpretī vokālisti no Lietuvas – tenors Igns Ščesnulevičs Blēza lomā, baritons Ervins Jasevičs Pinsa kunga lomā un divi soprāni, kur Karolina Parma dziedāja Blezīnes vokālo partiju, bet Justina Kaminskaite – Pinsa kundzi. Kopā tas saucas baroka mūzikas kolektīvs "Lieto fine", kam piesaistīta operas režisore Evelina Bredikīte.

Iespējams, ka tā tikai sakritība, bet šogad Filidoram svinama 300 gadu jubileja, un līdz ar to baroka jēdziens te ir diskutabls – "Kurpnieka Blēza" pirmizrāde notiek 1759. gadā, togad mirst Georgs Frīdrihs Hendelis, un baroka opera ar to arī ir cauri; Filidors turpina strādāt vienā laikā ar klasicisma operas meistariem Kristofu Vilibaldu Gluku un Jozefu Haidnu. Taču turpat arī pretarguments – kur ir klavesīns ar "basso continuo" lomu, tur mūzika ir barokāla, un uz to norāda arī pārējo instrumentālistu vēsturiski informētais spēles stils. Un operas atskaņojuma kamervariantā katrai no piecām mūziķēm bija divkārša slodze, ar ko viņas tika galā ļoti pārliecinoši, – šādos apstākļos, protams, vēl jo vairāk apstiprinās tēze, ka baroka operās tieši klavesīns veido pamatu harmoniskajām funkcijām un mākslinieciskajai dramaturģijai, tādējādi Janai Zariņai šeit bija visas iespējas izpaust savu profesionalitāti.

Otrs iemesls muzikālā lasījuma veiksmei – vokālistu sniegums, kam tieši tāpat piemita stila izjūta, tembru izteiksmīgums un plastisks temporitms. Varbūt to arī nevarētu saukt par radošu izcilību, jo katram no četriem solistiem bija arī savi blāvākie rakursi (lai gan domāju, ka tur vēl ir, ko attīstīt, ka šo jauno operas mākslinieku spēju augstākā robeža vēl nav sasniegta), taču gan kopaina, gan katrs atsevišķs pietuvinājums saucams par visnotaļ priecējošu. Dziedājuma virtuozitāte izcēlās ar trāpīgiem pagriezieniem, tembrālie kontrasti guva pienācīgu iedzīvinājumu, bet emociju gammā atbilstoši operas skaņurakstam spilgti iezīmējās gan satīriski vaibsti, gan liriskas krāsas. Un tas galu galā apstiprināja priekšstatu, ka Filidora operas "Kurpnieks Blēzs" mūzika ir tiešām laba – to caurvij dzīvīgs tematisms un kolorīta tēlainība, tādēļ šī komponista partitūras nepavisam nevajadzētu atstāt vienīgi 18. gadsimtā.

Un vēlreiz – ar zināmu nožēlu jāteic, ka kultūrtelpas "RAA" nelielajā zālē bija iespējams tikai operas uzveduma kamervariants. Bez šaubām, režisore Evelina Bredikīte darbā ar solistiem bija paveikusi ļoti daudz, jo rezultātu bagātīgi caurstrāvoja gan humora izjūta, gan jutekliskums, un, no vienas puses, darbā, kas pēc savas būtības balstās uz farsa principiem un situāciju komiku, neko īpaši vairāk arī nevajadzēja, bet, no otras puses, scenogrāfija un plašākas inscenējuma iespējas izrādē rodamajai aizrautībai un asprātībai nāktu tikai par labu.

Rezumējot – kas noderētu nākotnē? Pirmkārt, šīs vai kādas citas Filidora komēdijas iestudējums citā skatuviskā telpā, jo arī Latvijā bez grūtībām sameklējami baroka un klasicisma mūzikā trenēti vokālisti. Otrkārt, Janas Zariņas soloprogramma kā klavesīnistei, kur, ja nu līdzās senajam repertuāram pietrūktu latviešu komponistu partitūru, vienmēr var aicināt uzrakstīt jaundarbus (jā, tas attiecas arī uz lietuviešu autoriem). Treškārt, Filidora veikums atgādināja, ka pagājuši divpadsmit gadi kopš Kristapa Pētersona operas "Mihails un Mihails spēlē šahu" pirmizrādes – desmit līdz piecpadsmit gadi ir periods, kur dramatiskajā un muzikālajā teātrī mainās pilnīgi viss, un tad var droši plānot nākamo iestudējumu ar pavisam citu režiju, vizuālo koncepciju un solistu sastāvu. Arī šim nolūkam atrastos talantīgi mākslinieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, ja vien būtu konceptuāla vēlme un apņemšanās.