Tilts savējiem. Latviešu likteņi Pulksteņmājā

Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centrs un arhīvs, kas atrodas "Daugavas vanagu" fonda (DVF) īpašumā "Straumēni", ir viens no nozīmīgākajiem latviešu trimdas dokumentācijas centriem Eiropā.

Lai arī daudzi ir palīdzējuši, tomēr par tā brīvprātīgu izveidošanu un uzturēšanu lielākais paldies jāsaka vienam vienīgam cilvēkam – Inesei Auziņai-Smitai. Tieši pateicoties viņai, Latvijā ir nonākuši Vācijas bēgļu nometņu fotoalbumi, kas nu iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā, un 27. augustā gaidāma digitālās fotoizstādes "Kārlis Zariņš. Latviešu bēgļu albumu kolekcija (1945–1949)" atklāšana.

Pulksteņmājas pulkstenis pēc ilgu gadu klusēšanas atkal ir ticis pie jaunas “sejas” un rāda pareizu laiku. “Gandrīz pareizu,” nosmej pensionētais ķīmijas profesors Rodžers Smits, Ineses Auziņas Smitas dzīvesbiedrs nu jau 57 gadus, kurš palīdz ne tikai izrādīt Pulksteņmāju, bet ilgu gadu gaitā ir pielicis savu roku arhīva uzturēšanas darbos.

Pulksteņmāja, kur visos stāvos pilns ar grāmatām un senajiem dokumentiem, atrodas nedaudz nostāk no Straumēnu muižas ēku kompleksa. Gandrīz 9 ha lielais īpašums tika iegādāts 1975. gadā, un sākotnēji Pulksteņmājā dzīvoja brīvprātīgie, kuri palīdzēja muižas remontdarbos. 1988. gada augustā tika svinīgi atklāta “DVF Latviešu kultūras vērtību krātuve Straumēnos” (tagad "Latviešu dokumentācijas centrs un arhīvs"), DVF piešķirot līdzekļus grāmatu iegādei.

“Ādolfs Sīlis, kurš tanī laikā bija Straumēnu saimnieks un vadītājs, teica, ka viņš varētu dot vietu tādai bibliogrāfiskai bibliotēkai un arhīvam te – DVF latviešu kultūras vērtību krātuvei Straumēnos,” atceras krātuves izveidotāja Inese Auziņa-Smita. “Tādu garu vārdu šinī pulksteņa mājā! Biju ļoti pret to nosaukumu, jo ir neiespējami to pārtulkot kaut kādā jēdzīga vārdā nosaukumā angļu valodā!”

Krātuves atklāšanas dienā sūtņa Kārļa Zariņa meita Anna Marija Zariņa (latviešu sabiedrībā bieži dēvēta par Mariannu Zariņu) uzdāvināja kādu īpašu dāvanu – tēva fotoalbumus. “Sūtnis 1949. gadā bija apciemojis visas Vācijas bēgļu nometnes, kas katra savā veidā – citi ar ļoti greznu, citi ar pavisam tādu pieticīgu mapīti – piemiņai uzdāvināja fotoalbumus. Es tos albumus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aizdevu Latvijas Valsts arhīvam. Un tad sāku domāt – man tak tos albumus atpakaļ nevajag, lai tie paliek Latvijā un ir pieejami visiem, kam vajadzīgs. Tā no aizdošanas pārvērtu uz uzdāvināšanu, un tagad tie albumi ir iekļauti UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā,” ar lepnumu stāsta Inese Auziņa Smita, piebilstot, ka pati dosies uz digitālās izstādes atklāšanu Rīgā, 27. augustā. 14 albumos ir apkopots vairāk nekā 1000 fotogrāfiju, zīmējumu un dokumentālu liecību par latviešu ikdienu, izglītību, kultūras un sabiedrisko dzīvi bēgļu nometnēs britu un amerikāņu okupētajās zonās Vācijā.

Latvija – Vācija – Austrālija – ASV – Fidži – Lielbritānija

Dzimusi 1943. gadā Latvijā, pati Inese Auziņa Smita kopā ar vecākiem savulaik ir pabijusi bēgļu nometnēs Vācijā, lai 1949. gadā dotos tālāk uz Austrāliju, bet 50. gadu beigās uz ASV, kur vēlāk Ohaio Universitātē ieguva bakalaura grādu romāņu valodās. Pēc tam sekoja studijas Mičiganas Universitātē Anārborā, iegūstot maģistru bibliotēkas zinībās. Visur tika uzmeklēti latvieši, Madisonā, Viskonsīnā satiekot arī vēlāko Latvijas Okupācijas muzeja dibinātāju Paulu Lazdu.

Izskatīgo studenti, pašai nemaz nezinot, ar nākamo vīru sapazīstināja māsīca, iedodot topošajam analītiskās ķīmijas profesoram Rodžeram viņas telefona numuru. Izrādījās, ka abiem bija daudz kopīga, arī mīlestība pret kaķiem. Un, kas bija pats svarīgākais – Rodžers, nebūdams latvietis, bija gatavs pavadīt Inesei uz latviešu pasākumiem, veiksmīgi iekļaujoties latviešu sabiedrībā. Astoņus mēnešus vēlāk viņi jau bija precējušies.

Vairāki gadi tika pavadīti, Smitu pārim strādājot Klusā okeānu salu valstu universitātē Fidži, lai 70. gadu beigās pārceltos uz AK un sāktu pasniegt Lafboro Universitātē, Inesei – bibliotēkas zinības, bet Rodžeram – analītisko ķīmiju.

Ārzemnieki piedalīties drīkst?

1984. gadā Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL) uzaicināja Inesi Auziņu-Smitu nolasīt referātu par latviešu bibliotēkām gadskārtējā pilnsapulcē. 

Tobrīd Lielbritānijā bija 26 dažāda lieluma latviešu bibliotēkas, nebija nekādas savstarpējās komunikācijas, tādēļ Inese kopā ar Maritu Grunti, Londonas Latviešu bibliotēkas vadītāju, sāka tās apceļot, lai izveidotu kopīgu katalogu. 

Tā radās doma izveidot kopīgu arhīvu un bibliogrāfisko bibliotēku. Tika nolemts, ka centram jābūt Straumēnos, kur tas 1988. gadā tika atklāts.

1989. gadā avīzes “Latvijas Jaunatne” raksts par Latvijas Bibliotekāru biedrības atjaunošanu bija nonācis arī līdz Anglijai. “Raksta beigās bija telefona numurs, un es uz šo telefona numuru piezvanīju, jo man bija paredzēts braukt ciemos uz Latviju,” atminas Inese. “Un teicu – vai bibliotekāru biedrības kongresā drīkst piedalīties arī latviešu bibliotekāri no ārzemēm? Otrā galā iestājās totāls klusums. Viņi nebija gaidījuši, ka zvanīs no ārzemēm un prasīs tādu jautājumu! Vēl prasīju, ko atvest kā ciemakukuli. Atkal klusums. Padomju Latvijas Valsts bibliotēkai nebija atļauts pieņemt trimdas literatūru, bet viņi tomēr palūdza, lai paņemu līdzi deportēto un bojā gājušo Latvijas iedzīvotāju vārdu apkopojumu “Šie vārdi apsūdz” un Benjamiņa Jēgera Trimdas latviešu bibliogrāfijas 4 sējumus.” Tā kā tolaik muitas pārbaudes bija Maskavā, tad grāmatu ievešanai bija nepieciešama speciāla atļauja no Latvijas Valsts bibliotēkas, kas arī tika sagatavota. Un labi, ka tā, jo Maskavā grāmatas tika pamanītas, tomēr esošā atļauja nodrošināja netraucētu ceļojumu tālāk uz Rīgu un piedalīšanos kongresā.

“Biju aizgājusi pie Valsts bibliotēkas vadītāja Andra Vilka kabinetā. Uz galdiņa pie pašām durvīm stāvēja grāmata. Cilvēki nāca iekšā, pabija pie tā galdiņa un gāja prom raudādami. Brīdī, kad neviena nebija, prasīju, kas te notiek, kas ir uz tā galda? Un Vilks teica – es tur noliku to grāmatu, ko atnesi, “Šie vārdi apsūdz” ar deportēto sarakstiem, pateicu, ka darbinieki var nākt apskatīties.” Tiem, kas gāja prom raudādami, tā bija pirmā reize, kad beidzot ko uzzināja par savu tuvinieku un draugu likteni. “Tas mani ļoti, ļoti aizkustināja, gandrīz pati sāku raudāt tanī momentā.”

Sadarbība ar Latviju

Pēc neatkarības atgūšanas sadarbība ar Latviju varēja turpināties ar jaunu sparu, brīvi apmainoties grāmatām, nododot Latvijas bibliotēku un arhīvu rīcībā trimdas literatūru un unikālus dokumentus. 1998. gadā Latvija sāka piedalīties Eiropas Savienības Erasmus programmā, dodot Latvijas studentiem iespēju vienu semestri studēt Lafboro Universitātē Bibliotēkas zinātnes departamentā. Nedēļas nogalēs viņi brauca līdzi Inesei uz Straumēniem, lai palīdzētu kārtot Pulksteņmājas grāmatu un dokumentu darbos. 

Pateicoties Latvijas valsts atbalstam, sāka braukt palīgā arī cilvēki, kuriem jau bija zināšanas bibliotēku un arhīva darbos, pat tādi savas nozares eksperti kā Inese Kalniņa no Latvijas Valsts arhīva kopā ar darbiniekiem.

Ap 2000. gadu, kad nomainījās Straumēnu pārvaldnieks, Inese atkal sāka runāt par krātuves nosaukuma maiņu. “Atļāva nosaukumu nomainīt uz “Latviešu dokumentācijas centrs un arhīvs”. Angļu valodā sanāk tie paši burti saīsinājumā, un man bija daudz vieglāk stāstīt cittautiešiem par to, kas te notiek.”

Grāmatu un dokumentu skaits – tūkstošos

Lai arī daudz kas ir aizsūtīts uz Latviju, tomēr Pulksteņmājā atrodas vairāk nekā 5000 grāmatu. Trīs istabas ir pilnas ar dažādiem periodikas izdevumiem, citās istabās iekārtots trimdas organizāciju dokumentu arhīvs, tautas deju kopu, koru un citu pašdarbības kopu arhīvi. Īpašs hobijs Inesei ir pasākumu programmiņu kolekcionēšana, un to arhīvā ir patiesi daudz. “Man ir vairāk nekā 3000, sākot ar 40. gadiem. Žēl, ka mūsdienās diasporas latvieši reti taisa programmas. Labi, ja parādās kaut kāda reklāma feisbukā!” sūkstās bibliotekāre, diasporas pasākumos regulāri atgādinot: “Nemetat neko prom, metat uz manu pusi!”

2001. gadā Ineses Auziņas-Smitas ieguldījums tika novērtēts arī Latvijā, piešķirot Triju Zvaigžņu ordeni, ar kuru viņa ļoti lepojas. Tāpat viņa ir autore un līdzautore vairākām grāmatām, tādām kā 1989. gadā izdotā “Kaucmindes mājturības seminārs un Latvijas mājturības institūts” un diasporā populārā 1995. gada “Latvieši Lielbritānijā”, kas ir vispilnīgākais AK latviešu trimdas vēstures avots. Inese joprojām vada arī labdarības organizāciju “Latviešu izglītības fonds Lielbritānijā”, kas atbalsta dažādas ar latvisku izglītību un kultūru saistītas aktivitātes AK, ir studenšu korporācijas "Gundega" biedre, DVF mūža biedre, ir Latvijas bibliotekāru biedrības goda biedre, aktīvi sadarbojas ar Latvijas bibliotēkām, arhīviem un muzejiem, īpaši Latvijas Okupācijas muzeju.

Inese Kalniņa, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja, sadarbību ar Inesi Auziņu Smitu vērtē kā ļoti nozīmīgu: 

"Viņas ilggadējais darbs Latvijas diasporas dokumentārā mantojuma saglabāšanā, plašās zināšanas par trimdas sabiedrību un personiskā iesaiste ir palīdzējusi apzināt un saglabāt vērtīgas dokumentārās liecības, kas citādi varētu tikt zaudētas. 

Mūsu sadarbības rezultātā Latvijas Nacionālā arhīva krājums ir papildināts ar vairākām nozīmīgām kolekcijām. To vidū ir Latvijas sūtņa Lielbritānijā un ārkārtējo pilnvaru nesēja Kārļa Zariņa (1879–1963), sabiedriskās darbinieces Marijas Annas Zariņas (1927–2004), organizācijas “Daugavas vanagi” un tās Centrālās valdes priekšsēža Jāņa Frišvalda (1923–1990), kā arī “Daugavas vanagu” fonda Latviešu kultūras vērtību krātuves “Straumēni”, tagadējā Latviešu dokumentācijas centra un arhīva, dokumenti. Arhīva krājums papildināts arī ar “Daugavas vanagu” Centrālās valdes dokumentiem. Nozīmīga sadarbības daļa ir bijusi arī Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vēsturisko fotogrāfiju un dokumentu digitalizācijas projektu veikšana."

Lielbritānijas diasporas sanākšanas reizēs ierasts, ka Inese kopā ar dzīvesbiedru klusiņām ienāks telpā, apsēdīsies beigās, nevienu netraucējot, un, ja būs kas sakāms, tad pateiks īsi un konkrēti. Un gan trimdinieki, gan no jauna atbraukušie, izrādot cieņu un pateicību, piecelsies kājās, lai aplaudētu.

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".