Kā Latvija palaida garām iespēju? Stāsts par šķeldas pārvēršanu biodegvielā un ierēdniecības šķēršļiem

Stāsts par centieniem ražot pirolīzes eļļu no koksnes atkritumiem vienlaikus ir stāsts arī par to, kā ierēdniecība norok inovatīvas ieceres.

Aigars Taukulis ir labi pazīstams gan mežinieku, gan lauksaimnieku, gan arī valdības aprindās. Kādreiz lielākais un modernākais piensaimnieks novadā, liels meža īpašnieks, vērienīgu biznesa projektu īstenotājs. Pēdējos gados pārsteidzošu enerģētikas iniciatīvu autors – saules, vēja un ūdeņraža enerģiju viņš sāka izmantot viens no pirmajiem valstī. Par viņa uzņēmējdarbības vērienu liecina nule iegādātie saules paneļi, kurus viņš no Ķīnas iepircis vesela konteinera apjomā. Šoreiz par vienu viņa iniciatīvu ar desmit gadu vēsturi: par biodegvielas iegūšanu no šķeldas, kas no valsts puses tika piebeigta pat nesākusies.

Sargtornī – enerģijas pilotprojekti

Aigara Taukuļa plašā saimniecība "Ezerlīči" Ogres novada Tīnūžu pagastā kalnā paceļas kā muiža, kuru apjož laukakmens sēta. Vienā pagalma stūrī robots romānisks akmens "sargtornis". Izbrīnīts vaicāju, ko sargā. "Man tur laboratorija," atbild saimnieks. Tur atrodas ar ūdeņradi darbināms elektrības ģenerators. Vēl viņš parāda magnētisko strāvas ģeneratoru, kuru pašlaik inženieri būvē. Bet kur tad šķeldas pārstrādes iekārta? "Esmu ieguldījis 50 tūkstošus eiro pirmās iekārtas daļā," uzņēmējs negribīgi parāda, kur zem klajas debess stāv iekārtas pirmā daļa. "Vēl 100 tūkstoši bija jāiegulda, lai to pilnībā nokomplektētu un pilotrežīmā darbinātu, bet Latvijas valsts ierēdniecība ieceri "nogalināja"," viņš paskaidro.

Jā, no šķeldas, zāģskaidām un citiem koksnes atlikumiem ātrās pirolīzes procesā var ražot tā saukto pirolīzes bioeļļu. Koksni bez skābekļa strauji uzkarsē aptuveni līdz 600 °C, radušos tvaikus atdzesē, un kondensējas tumšs šķidrums. Procesa blakusprodukti ir deggāze, kuru parasti izmanto pašas rūpnīcas siltuma nodrošināšanai. 

Tomēr neapstrādāta pirolīzes bioeļļa vēl nav biodīzelis, ko varētu uzreiz liet automašīnā. Transporta degvielas iegūšanai bioeļļa vēl jāattīra un jāapstrādā naftas pārstrādes rūpnīcā, parasti ar ūdeņradi.

Taču tik tālu Aigara Taukuļa uzņēmums "Līčezers AT" netika. "2015. gadā mēs iesniedzām Valsts vides dienestam pieteikumu biodegvielas ražotnes izveidei. Prasīju tehniskos noteikumus: pasakiet, kādi jāvēro gaisa, ūdens, augsnes tīrībai, troksnim un smakām! To viņi septiņu gadu laikā nespēja iedot, jo... neesot tādu MK noteikumu, kas ļautu. Sākās visādas atrunas, ka nebūšot ekonomiski izdevīgi, papildjautājumi par iekārtas jaudām. Kāda daļa vides dienestam, vai tas man ir izdevīgi vai ne? Valsts vides iestāde ir kļuvusi par ekonomisko inkvizīciju, nevis vides sargu," saka Taukulis.

Zviedrijā šķeldu pārstrādā degvielā

"Kanādā tādu projektu īstenoja un uzņēmumu pat atbalstīja valsts, bet Latvijā – tikai ne to!" Tas iedvesmojošais piemērs, uz ko atsaucas Aigars Taukulis, bija "BioÉnergie AE Côte-Nord" rūpnīca Portkartjē, Kvebekā. Tas bija spilgts piemērs, kur privāta pirolīzes biodegvielas rūpnīca tika uzcelta galvenokārt ar publisko finansējumu, bet nebija dzīvotspējīga. Pirms desmit gadiem no sākotnēji paredzētā aptuveni 104 miljonu ieguldījuma Kanādas valdība paziņoja par 74% projekta finansējuma no valsts. Turklāt Kvebekas valdība rūpnīcai rezervēja līdz 170 000 tonnu meža biomasas gadā no valsts mežiem. Rūpnīcu uzcēla blakus "Arbec" kokzāģētavai, lai izmantotu zāģskaidas, skaidas un šķeldu. Plāns bija no mežizstrādes atliekām saražot 40 miljonus litru pirolīzes eļļas gadā, taču rūpnīca nesasniedza solīto jaudu. Divos gados klientiem tika piegādāti tikai ap četriem miljoniem litru. 2021. gadā tika uzsākta maksātnespēja.

Šis piemērs apliecina, ka šķeldu un meža atliekas tehniski var pārvērst šķidrā kurināmajā, bet vienlaikus rāda, ka rūpnieciskā ražošana ļoti atkarīga no valsts atbalsta. Šī rūpnīca gan nebija paredzēta parasta automobiļu biodīzeļa ražošanai, tā ražoja pirolīzes eļļu mazuta aizstāšanai.

Arī Somijas piemēri parāda, ka tehnoloģija darbojas, bet ekonomiski nav konkurētspējīga. 

"Fortum" un "Valmet" rūpnīca Joensū 2013. gadā sāka rūpniecisku bioeļļas ražošanu no mežizstrādes atliekām, šķeldas un zāģskaidām. Projektētā jauda bija aptuveni 50 000 tonnu gadā, un bioeļļu izmantoja siltumapgādē, aizstājot fosilo kurināmo. Taču 2020. gadā, mainoties īpašniekam, bioeļļas ražošana tika pārtraukta. Savukārt "Green Fuel Nordic" rūpnīca Lieksā 2024. gadā bankrotēja, jo bioeļļas izmantošana siltumapgādē nebija rentabla.

Vienīgais pozitīvais piemērs transporta biodegvielas iegūšanai no koksnes, kas neraisa šaubas, joprojām atrodams "Pyrocell" rūpnīcā Jēvlē, Zviedrijā. Jauda – ap 25 000 tonnu bioeļļas gadā. Rūpnīca kopš 2021. gada pārstrādā blakus esošās kokzāģētavas zāģskaidas pirolīzes bioeļļā. Bioeļļu nogādā "Preem" naftas pārstrādes rūpnīcā Līsekīlā, kur tā tiek izmantota atjaunojamā dīzeļa un benzīna ražošanā. Bet citur (Nīderlandē, Kanādā, Vācijā) ar šādu zaļu pieeju no šķeldas un koksnes pārstrādes atlikumiem ražo bioeļļu tikai apkures katliem. Bioeļļai, lai to izmantotu transporta degvielai, vajadzīga dārga papildu attīrīšana un sadarbība ar naftas pārstrādes rūpnīcu.

"Ekonomiskā inkvizīcija"

Vai tad Aigars Taukulis to nezināja? Zina un zināja. "Kanādiešus subsidēja valsts. Es par tādu variantu pat nesapņoju. Tolaik, kad degviela maksāja knapi virs eiro, koksnes biodegvielas pašizmaksa bija 2 eiro par litru. No skujkoku šķeldas masas biodegvielu var iegūt 10%, no kūdras vairāk, bet no riepām un plastmasas – 30 līdz 40% biodegvielas. Par šķeldu tas man bija tāds "zaļās piesegšanās" variants, jo kurš man ļautu ražot, ja pieminētu riepas vai plastmasu! Tās iekārtas jau ir universālas. Rūpnieciskās maksātu 300 tūkstošus. Bet neļāva tik un tā! Varbūt tāpēc, ka neesmu nevienā no valdošajām partijām..."

Kāpēc neļāva, komentāru lūdzu Valsts vides dienestam. VVD Atļauju pārvalde atzina, ka, mainoties pieteiktajam ražošanas apjomam, ietekmes uz vidi procedūra sākumā netika prasīta, bet vēlāk tika. Tad, kad saņēmuši valsts nodevu par tehnisko noteikumu saņemšanu, izrādījās, ka saskaņā ar teritorijas plānojumu šai īpašumā biodīzeļa ražošana ir neatļauta darbība.

"Kāpēc Latvija inovāciju ziņā ir vienā no pēdējām vietām ES? Eiropas inovāciju pārskatā par 2026. gadu Latvijas ierindojās 25. vietā no 27. esošajām. Tāpēc, ka mums vides dienests ar savu zaļo politiku darbojas kā viduslaikos inkvizīcija – visu jauno progresīvo pataisīt par ķeceriem! Viss jaunais un progresīvais tiek uztverts kā kaut kas aizdomīgs. Latvijā inovācijas ir grūti sākt, jo attieksme ir: ka tikai kaut kas nenotiek. Uzņēmēju ir viegli pasludināt par dabas piesārņotāju." Aigars Taukulis ir noskaities uz ierēdņiem, kuri prot tikai uzlikt ierobežojumus un tērēt budžeta naudu, bet neļauj uzņēmējiem darboties. "Nevajag, lai ierēdnis ticētu, ka tehnoloģija darbojas. Man vajag, lai viņš pasaka, kādas prasības jāievēro, lai es drīkstētu strādāt. Vai ražošana būs ekonomiski izdevīga, tas jāvērtē uzņēmējam. Ja tā nebūs izdevīga, es pats to neturpināšu."

"Meža attīstības fonds".

Foto: Publicitātes

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.