Turpinot garīgo vertikāli. Latviešu komponisti un baroks Rīgas Doma festivāla noslēguma koncertos

Jūlija beigās tuvojas noslēgumam arī 39. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms" – priekšā vēl gaidāma franču mūzika, soprānu balsis, sitaminstrumenti, bet 2026. gada 29. jūlijā galvaspilsētas centrālajā katedrālē uzstājās dziedātāja Gunta Gelgote (uzreiz atkal jāpiemin soprāna tembrs, diapazons, izteiksmes līdzekļu spektrs), saksofonists Artis Sīmanis un ērģelniece Kristīne Adamaite.

Tas aicina vēlreiz atskatīties uz saksofonista Aigara Raumaņa un ērģelnieka Aigara Reiņa uzstāšanos Rīgas Domā, jo arī otrs ansamblis – ar vokālistes līdzdalību – muzicē regulāri. Tad nu arī šoreiz tiekšanās uz garīgo vertikāli – ar kāpumiem un kritumiem, ar labi zināmām partitūrām un nesen radītiem opusiem, ar dažādas kvalitātes un konceptuālas ievirzes repertuāru un galu galā ar lielāku devu gandarījuma.

Programmu, kurai dots nosaukums "Par debesīm un savu zemi", gluži labi var uzlūkot latviešu komponistu jubilāru kontekstā, jo Imantam Zemzarim un Aivaram Kalējam šogad paliek 75 gadi, Pēterim Vaskam – 80, bet Paulam Dambim – 90. Neviens no viņiem nav aizmirsts, arī Georga Pelēča mūzika koncertzālēs pārstāvēta bieži, un hronoloģiskā secībā klāt vēl Lolita Ritmane, Madara Pētersone un Kārlis Rērihs, par kuriem arī aptuveni zināms, ko no šiem autoriem var sagaidīt. Un pirmām kārtām publika sagaidīja vēlreizēju Kristīnes Adamaites interpretāciju Imanta Zemzara kanoniskajam minimālisma paraugam "Lauks" (atmiņā vēl palicis solistes sniegums pie Vecās Ģertrūdes baznīcas ērģelēm), bet tuvāk koncerta noslēgumam skanēja Aivara Kalēja "Perpetuum mobile" (arī šis darbs atrodas pastāvīgā ērģelnieku repertuārā, tostarp ārpus Latvijas); pa vidu – Pētera Vaska "Te Deum", ko nesen ieskaņojusi Iveta Apkalna. Atšķiras instrumenti, atšķiras lasījumi, un, lai gan Rīgas Doma ērģeļu pārvaldīšana dažbrīd šķita problemātiskāka par spēli, piemēram, iepriekšminētajā Vecās Ģertrūdes baznīcā, Kristīne Adamaite arī šeit radīja gan tembru un dinamikas variācijas, gan pārliecinošu māksliniecisko dramaturģiju.

Ar pārējo repertuāra daļu bija sarežģītāk – un tieši skaņdarbu atlases līmenī, jo par Arta Sīmaņa profesionalitāti neradās šaubas, turpretī Gunta Gelgote ar neapskaužamo uzdevumu vokāli piepildīt Rīgas Doma plašumus gan no balkona, gan no altārtelpas tika galā visai droši un virtuozi. Taču tas vienalga nespēja atvairīt sajūtu, ka Georga Pelēča "Magnifikātam" pietrūkst vienotākas līnijas un izteiksmīgāka tematisma, bet Paula Dambja "Pirmās nošu burtnīcas" piecu daļu vietā būtībā bija tikai divas, ja skaitām reāli īstenotos muzikālos afektus. Un vispār – kādēļ Rīgas Domā jāspēlē visnotaļ nenozīmīga klaviercikla pārlikums, ja Paulam Dambim ir vairāki veiksmīgi ērģeļdarbi? Otrs skeptisks jautājums – kādēļ Kārlim Rēriham bija jākomponē Raiņa dzejolis "Es mīlu tevi"? Pat ja atmet visniknākās frāzes par "bordeļa mūziku", tas tad arī ir piemērs vidusmēra partitūru atšķirībai no izciliem opusiem – paņemta viena kaut cik trāpīga intonācija, un tad tā tiek staipīta un vilkta, lai gan komponista iztēle pagurusi jau drīz pēc skaņdarba sākšanas. Un līdzīgi ar Pētera Vaska "Vakara mūziku" saksofonam un ērģelēm – cik ilgi var gremdēties meditācijās bez izteiktākas tematiskās attīstības? Tiesa, ērģelniece darīja, ko varēja, ap priekšnesuma vidu no zila gaisa uzburot virkni dārdošu akordu, bet tam jau nebija nošurakstā balstīta pamatojuma.

Daudz priecējošāks izrādījās Madaras Pētersones jaundarbs "Laika elpa senatnes gaismā" – gan vokāli instrumentālo sakausējumu, gan mītiska rituāla klātesamības, gan vispārējās emocionālās gaisotnes ziņā. Un patiesībā priecēja arī noslēgums ar Lolitas Ritmanes opusu "Baltās naktis" – jā, protams, tā ir daudz konvencionālāka mūzika par Madaras Pētersones veikumu, taču šī mūzika plūst dzīvīgi un dabiski. Ne jau velti šī nebija pirmā sastapšanās ar konkrēto Ritmanes partitūru, un arī "Laika elpa senatnes gaismā" būtu pelnījusi vēl citus priekšnesumus un interpretus.

Senās mūzikas ansambļa "Aeldmusic" programma 31. jūlijā svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā bija daudz bagātīgāka, nekā to iespējams aprakstīt īsos vārdos. Vispirms tādēļ, ka tas ir pirmais koncerts no cikla "Baroka antoloģija: konfesijas", kur nākotnē iecerēts atskaņot arī darbus, kas, precīzi citējot, tapuši "protestantu, anglikāņu un pareizticīgo tradīcijās". Šoreiz katoļu baroks – tādēļ arī klavesīns un ērģeļpozitīvs ar neapšaubāmi profesionālo Gertrūdas Kraukstas sniegumu, kam līdzās visdažādākajos salikumos, tostarp soloepizodēs, izgaismojās tembrāli kontrastainās vokālistu balsis. Dziedājuma kolorīts un virtuozitāte pienācīgi izpaudās gan Serhijam Zadorožnijam un Eduardam Vācietim, gan Natālijai Behmai, Ievai Zvejniecei un Anastasijai Kildišai, tomēr vispārliecinošāko un suģestējošāko iespaidu atstāja Ansis Bētiņš – kas arī liek nojaust, ka ansambļa "Aeldmusic" kā mākslinieciskas vienības augstākās virsotnes vēl nebūt nav sasniegtas.

Līdzīgi ar repertuāra iedzīvinājumu, kur blakus emocionālo izjūtu maiņām par labu nāktu zīmīgāki stilistiski kontrasti, jo Klaudio Monteverdi "Magnifikāts" ar kaut ko taču atšķiras no Fransuā Kuperēna motetes "Tabescere me fecit", un dziļāku skaņuraksta diferenciāciju noteikti varēja atrast ne tikai pārsteidzoši laikmetīgās Fransisko Valsa motetes "Domine vim patior" pretstatījumā Džovanni Rovetam un Džovanni Batistam Agneleti (ļoti jauki un prasmīgi uzrakstīti darbi, taču līdz Monteverdi ģenialitātei nesniedzas), bet arī starp poļu vecmeistariem Gžegožu Gervāziju Gorčicki un Marcinu Mjelčevski (galu galā divas dažādas paaudzes). Bet atkal – ja Marka Antuāna Šarpantjē, Frančesko Kavalli un Jana Dismasa Zelenkas opusi vēl bija pavīdējuši citu mākslinieku programmās, tad, piemēram, Gijoma Buzinjaka notis līdz šim atradās labi noslēptos arhīvos; jāsecina, ka ansamblis "Aeldmusic" jau tagad paveicis ļoti daudz, un ar interesi gaidīšu cikla turpinājumu.