Sunny 22.8 °C
O. 04.08
Romāns, Romualda, Romualds
SEKO MUMS
Reklāma
Tuvas darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēma "RBS-70" drīzumā tiks modernizēta.
Tuvas darbības pretgaisa aizsardzības raķešu sistēma "RBS-70" drīzumā tiks modernizēta.
Foto: Normunds Mežiņš/no sargs.lv arhīva

Modernais karš, kas vai ar katru jaunu mēnesi met jaunus izaicinājumus armijām un militārajai industrijai, ietekmējis arī Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus.

Reklāma

Tā iespaidā uz Latgali dežūrā ar pārtvērējdroniem nosūtīta pretgaisa aizsardzības vienība. Cīņai ar krievu rīcībā esošajiem bīstamajiem "Shahed" tipa droniem tieši pārtvērējdroni uzskatāmi par efektīvāko līdzekli, tā uzskata Latvijas Gaisa spēku komandieris pulkvedis Viesturs Masulis. Sarunājamies ar viņu komandiera kabinetā Gaisa spēku bāzē Lielvārdē, kas ir vieta, no kurienes tiek kontrolēta situācija gaisā ne tikai virs mūsu valsts, bet arī virs Lietuvas un Igaunijas. Ar to režīmā 24/7 nedēļas garumā nodarbojas kontroles ziņošanas centrā (KZC), pēc tam Baltijas gaisa telpas kontrole uz nedēļu pāriet igauņu un tad arī lietuviešu pārziņā, lai pēc tam atkal atgrieztos pie latviešu karavīriem.

Jādod signāls, ka gaisa telpa tiek kontrolēta

Divu no Krievijas ielidojušo dronu notriekšana maijā un jūnijā – vispirms Igaunijas, pēc tam Latvijas teritorijā – esot bijis ļoti nozīmīgs veikums, ar kuru ticis parādīts, ka Baltijas valstis kontrolē un monitorē savu gaisa telpu. "Tas parādīja, ka NATO šeit strādā režīmā 24/7 visas 365 gada dienas, spēj reaģēt un, kas ļoti svarīgi, spēj koordinēt gaisa telpu. KZC strādā. Mēs nereti esam dzirdējuši, ka krievs sašāvis savējos – viņu pretgaisa aizsardzības sistēmas sašāvušas savu lidmašīnu vai helikopteru, domādami, ka tas ir pretinieks. Ja tā notiek, tas nozīmē, ka viņiem ir ļoti slikta gaisa telpas pārraudzība un organizācija. Ir divi varianti: vai nu gaisa telpas kontroles vispār nav, vai arī šīs kontroles burbuļi ir dažādi, kas viens ar otru nerunā. Mūsu gadījumā – to minu kā labu piemēru – Latvijas ieroču vadības speciālisti no Lielvārdes KZC vadīja Rumānijas iznīcinātāju Igaunijas gaisa telpā. Krievi to redz un saprot, ka te gaisa telpas pārraudzība ir labā līmenī," stāsta pulkvedis, kas jau sešus ar pusi gadus vada Latvijas armijas Gaisa spēkus.

Baltiešu sadarbība visa reģiona gaisa telpas pārraudzībā esot labs piemērs visai aliansei. Par nepieciešamību pēc tā sauktās savietojamības starp sabiedroto bruņotajiem spēkiem dzirdēts bez gala, ne visur tas sekmīgi īstenots, tādēļ sevišķi patīkami dzirdēt par mūsu trīs valstu sasniegto. "Tādā veidā esam pirmrindnieki. NATO daudz runā par tādu kopīgu savietojamību un to, ka mums ir vienota telpa, bet šajā gadījumā Baltija NATO kartē ir labs piemērs pārējām alianses valstīm. Mēs esam nojaukuši šīs robežas, un mums ir viena gaisa telpa, vienādas procedūras, vienāda izpratne, kārtība. Piemēram, ja kaut kas tehniski notiks šeit šajā KZC, tad sekunžu laikā kontroli pārņems citi. Visi esam saslēgti vienā radaru tīklā, radaru sistēmā, mums ir izveidoti kopīgi radiosakari pa visu Baltijas telpu ar iznīcinātājiem, tāpēc te runājam nevis par atsevišķu valsti, bet par Baltiju kopumā," uzsver pulkvedis V. Masulis.

NBS Gaisa spēku komandieris pulkvedis Viesturs Masulis: "Ja mēs šausim uz 10 tūkstošus vērtu dronu ar miljona raķetēm, tur aizies viss budžets."

Politiķu viltības

Atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, kurš Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumus divos termiņos pildījis vairāk nekā desmit gadus, intervijā "Latvijas Avīzei" atzīst, ka pretgaisa aizsardzība bijusi viena no tām spējām, kas tāpat kā daudzas citas bijusi atstāta novārtā. Mūsu izpratne par aizsardzību, pēc komandiera domām, bijusi vienkārši naiva un vieglprātīga – draudu nav, bet, ja tādi tomēr parādīšoties, tad visu nodrošinās NATO. "Tagad šis nepareizais skatījums atspēlējas. Mēs nebijām gatavi pilnvērtīgai pašaizsardzībai, tās veidošanai un nodrošināšanai, paļāvāmies uz NATO 5. pantu. Taču aizmirsām – to nav par ļaunu atgādināt – par 3. pantu, ka katrai valstij pašai jārūpējas par minimālo pašaizsardzību. Kad stājos komandiera amatā 1999. gadā, tā laika izpratne un līdzekļi labākajā gadījumā atļāva pietiekami kvalitatīvi sagatavot starptautisko misiju kontingenta karavīrus," stāsta R. Graube.

Vaicāju bijušajam NBS komandierim, vai nebija tā, ka vēstījums no politiķiem bija nepārprotams – nekādām ekstrām naudas nebūs? "Protams, tas jau bija politiskais uzstādījums. Es nerunāju šeit par aizsardzības sistēmām, mēs vienmēr bijām gatavi pirkt kaut ko vairāk, un vēlme bija, bet politiskais uzstādījums izpaudās resursos, naudā, budžetā. Uzmanība tika koncentrēta uz citām vajadzībām. Atcerēsimies, tās bija deviņdesmito gadu beigas – tur bija 1998. gada Krievijas krīze, bija problēmas izglītības un veselības sfērās, bija virkne problēmu un aizsardzība palika pabērna lomā."

Tēriņu samazināšanu pieprasījuši politiķi, kā saka R. Graube, bijušas visādas viltības: "Mēs gribam divus procentus no kopprodukta aizsardzības budžetā, taču to nesauca par aizsardzības, bet gan drošības budžetu – tur iekšā bija Satversmes aizsardzības biroja budžets, tur bija sporta zāles, kas par šo naudu tika renovētas skolās. Tādējādi tika mānīta NATO – sakot, ka tur tiek gatavoti nākotnes karavīri, tāpēc šo naudu novirzām drošības budžetā. Visādas šādas mazās lietiņas norisinājās. Un līdz ar to par pretgaisa aizsardzību kā spējām netika domāts. Pretgaisa aizsardzības spējas neeksistēja!"

2000. gada martā tika dibināts Pretgaisa aizsardzības divizions. Tas ticis veidots uz zviedru dāvinājuma bāzes. "Mums varbūt nedaudz veicās, ka zviedri arī ļoti samazināja savas spējas, ko viņi tagad steidzami mēģina atjaunot, atzīstot savas kļūdas, un mēs saņēmām arī Sauszemes spēkiem ekipējumu, piemēram, 2. bataljonam, un saņēmām arī pirmos pretgaisa aizsardzības ieročus. Tie bija 40 mm lielgabali "L-70", par kuriem arī savulaik vīpsnāja. Ja nemaldos, šis ierocis ir 1936. gada modelis, bet nedaudz modificēts ugunsvadības sistēmā, nedaudz munīcijā, bet lēmums tika pieņemts. Es biju komandieris, atceros ļoti labi – manā kabinetā mēs vēl speciāli spriedām, ka varbūt tas nav pats efektīvākais ierocis, bet ar kaut ko jāsāk veidot pretgaisa aizsardzības domāšanu. Veidojot vienību, veidojas pretgaisa virsnieki, instruktori, viņiem ir sava veida ienaidnieka atpazīšanas sistēma, pozīciju izvēle, izpratne par pretgaisa aizsardzības spējām. Tas dod bāzi, pamatu, skolu, ja tā var teikt. Nākot jaunam ierocim, tu iemācies lietot šo ieroci, bet tev nav jāmāca fundamentālās jeb bāzes zināšanas," pārdomās par aizgājušajiem laikiem dalās ģenerālis.

Reklāma
Reklāma
Gaisa spēku karavīri pie helikoptera UH-60M "Black Hawk" mācībās "Namejs".

"L-70" bija paredzēts cīņai ar zemu lidojošiem objektiem, pamatā helikopteriem, droni tajā laikā neeksistēja. To varēja izmantot arī pret reaktīvo desantlidmašīnu, ja tai gadījās nokļūt tuvumā. R. Graube ar lepnumu atceras ar uzņēmumu "Bofor" noslēgto līgumu par "RBS-70" iepirkumu 2004. gadā. Tas jau bija nopietnāks ierocis, ko līdz mērķim vada operators, atšķirībā no "Stinger" kategorijas šāviņiem, kas virzās uz siltumu un ko iespējams novirzīt no mērķi. Tad tapa skaidrs, ka pretiniekam varētu rasties problēmas, piemēram, veikt desanta operācijas, nosūtot lidmašīnas ar desantniekiem uz Rīgas lidostu. Līdz ar to krieviem kopš tā brīža bija jārēķinās ar šādu ieroci. Iepriekš, kā saka R. Graube, latvieši ar bažām apsvēruši, cik ātri no Pleskavas vienā lidojumā līdz Rīgai var nokļūt krievu desantnieki, taču tad jau krieviem bija jāņem vērā, ka "RBS-70" būs izvietoti apkārt stratēģiskajai infrastruktūrai.

Jaunie laiki ar miljardu eiro

Par to, ka pretgaisa aizsardzībā daudz nokavēts, nav pat diskusiju. Arī bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Kaspars Pudāns intervijās atzinis, ka līdz šim Latvijas pretgaisa aizsardzība bijusi pabērna lomā. Investīcijas un finansējums nopietnām pretgaisa aizsardzības sistēmām netika rasts. 

Tagad, pēc pulkveža V. Masuļa teiktā, ir ņemts vērā apdraudējums un ģeopolitiskā situācija, tāpēc pieņemts lēmums visaugstākajā politiskajā līmenī – izlietot vienu miljardu eiro daudzslāņu pretgaisa aizsardzības izveidošanai Latvijā. 

Par šo naudu tiks modernizēti minētie "RBS-70", taču pats galvenais – jau gada nogalē paredzēts saņemt pretgaisa iekārtas "Iris-T" pirmo bateriju. Tā ir vidējas darbības pretgaisa aizsardzības sistēma ar darbības rādiusu 40 kilometru attālumā un 8–10 kilometru augstumā. Tas ir patiesi jauna līmeņa ierocis Latvijas gaisa telpas aizsargāšanā. Izaugsme labi redzama – "RBS-70" šaušanas attālums ir 6–7 kilometri, bet augstums līdz trim kilometriem.

Taču šaušanas attālums nav vienīgais ieguvums, iekļaujot gaisa telpas aizsardzībā "Iris-T". Šīs sistēmas apkalpošanā nepieciešams daudz mazāks skaits cilvēku, to nodrošina automatizācija. "Tagad ar "RBS-70" pie katras raķešu sistēmas, pie katras radaru sistēmas, pie katras apgādes nepieciešami karavīri. Tas ir milzīgs karavīru skaits pret to ieguvumu, kas dod šaušanas attālumu vien septiņus kilometrus," secina pulkvedis.

Tātad nosegt visu Latvijas gaisa telpu tomēr nav iespējams? "Tieši tā, un tā nav slepena informācija. Tā ir 400 kilometru gara robeža ar Krieviju un Baltkrieviju – ja sāku matemātiski skaitīt, tad vajadzīgi divi bruņoto spēku sastāvi tikai tam, lai tur noliktu vajadzīgo karavīru skaitu, un tas būtu muļķīgi. Muļķīgi tāpēc, ka šīs ieroču sistēmas "RBS-70" tam nav paredzētas. Tās vairāk domātas armijas vai sauszemes elementa manevra aizsardzībai – lietussargs, kam jāaizsargā pret pretinieka gaisa uzbrukumu mūsu kājniekus, kas dodas kaujas uzdevumā. Tad šie "RBS-70" dodas līdzi un atver lietussargu, nodrošinot manevra iespējas sauszemes spēkiem, artilēristiem vai speciālo operāciju spēkiem. Protams, mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos arī ar šīm sistēmām, kas īsti nav paredzētas šim uzdevumam, tomēr tās pilnībā izlikt nevaram. Tagad fokusējamies uz kritiskākajām vietām, kas ir blīvāk apdzīvotās vietas, lielās pilsētas un kritiskā infrastruktūra. Visur izskraidīt mēs nevaram. Ja mēs atgriežamies pie "Iris-T" – ja man ir 40 kilometru rādiuss, tad tas ir 80 kilometru diametrs, tāds aplis. Principā ar trim sistēmām esam pilnībā noseguši lielu teritoriju. Cilvēku skaits, kas nepieciešams, ir krietni mazāks, tāpēc ka sistēma ir pilnībā automatizēta un tiek vadīta no KZC."

Tuvas darbības pretgaisa ierocis "RBS-70" Latvijā tiek koncentrēts kritiskās infrastruktūras un lielāko pilsētu aizsardzībā. Attēlā: šaušana mācību laikā.

Uz kādiem mērķiem paredzēts šaut ar "Iris-T"? Gaisa spēku komandieris skaidro, ka vispirms tās paredzētas pretinieka iznīcinātāju, dažādu transporta gaisa kuģu, spārnoto raķešu, helikopteru satriekšanai. Jaunākā tipa raķetes, kas vēlāk tiks saņemtas, varēs izmantot aizsardzībā pret ballistiskajām raķetēm. "Miera un kara laika uzdevumi un darbības atšķiras. Kara laikā – un to arī ukraiņi dara, viņi lētos krievu dronus šauj ar iespējami lētākiem pretlīdzekļiem – tie ir ložmetēji, un tas ir pareizi. Mūsu situācijā nosacītos miera laika apstākļos, protams, mēs šausim ar raķeti arī uz dronu – gadā reizi šāds drons ielido, un mēs šausim. Tāpēc, lai arī parādītu pretiniekam, ka mēs par savu gaisa telpu rūpējamies, uzraugām to un varam aizsargāt. Bet tā viena raķete maksā ap miljonu. Ja mēs šausim uz 10 tūkstošus vērtu dronu ar miljona raķetēm, tur aizies viss budžets. Tāpēc krīzes brīdī fokusēsimies uz tiem uzdevumiem, kas saistīti ar kritisko apdraudējumu, – iznīcinātājiem, zemu lidojošajiem helikopteriem vai spārnotajām raķetēm, vai arī tuvo ballistiku," saka V. Masulis.

Kas notiktu, ja lidotu simts "Shahed"?

Drons, protams, nenāk tur, kur to gaida "RBS-70" raķetes, tāpēc karavīriem jābūt gataviem ātri pārvietoties. 

"Tas nozīmē, ka maniem puišiem jālec iekšā mašīnā un ar džipu ātri jādodas uz to vietu, kur drons lido. To rēķina kontroles ziņošanas centrā, kam radarā ir visa tā bilde. 

Viņi pēc vektora ir izrēķinājuši ātrumu un aptuveno virzienu un pa radiosakariem nodod Latgalē izvietotajām mašīnām ar "RBS-70" – tur un tur ir mērķis. Šajā gadījumā tie nav tikai Gaisa spēki, tie ir Mehanizētās brigādes un arī Zemessardzes brigāžu karavīri, kuri ir operacionāli pakļauti KZC, kam ir visa pieejamā bilde. Bet tāpat – atcerieties – tur ir Daugava un tiltu nav ik pēc pieciem kilometriem, man liekas Latgalē ir tikai trīs tilti, un tas nozīmē, ja tas punkts, kur ātri jānokļūst, ir Daugavas otrā pusē, bet jābrauc desmit kilometri līdz Krāslavai, jāšķērso tilts un pēc tam atpakaļ, viss jau ir nokavēts. Bet ar pārtvērējdroniem – es to palaižu un tas iet pretī dronam," stāsta Gaisa spēku komandieris.

Pārtvērējdronu pašā sākumā vada operators. Pēc tam tas visu laiku saņem informāciju no radaru sistēmām, kur pretinieka drons atrodas. Pārtvērējdrona veiksmes stāsts ir saistīts ar to, ka areāls, kurā tas ir efektīvs, ir plašāks, un reaģēšanas laiks ir krietni ātrāks nekā pa zemi braucošai mašīnai. Drons iet uzreiz pretī mērķim. Pārtvērējdrons ir aprīkots ar kaujas galviņu, un mērķis tiek iznīcināts. "Mums bija "Baltic Zenith" mācības, tad Sēlijas poligonā bija vairāki sekmīgi pārtvērējdronu testi," norāda V. Masulis.

Mani, protams, interesē, kas notiktu, ja simts "Shahed" lidotu uz Latviju, un to arī jautāju pulkvedim. "To jau Ukraina piedzīvo, viņiem pat ne simts, bet pieci un seši simti lido – tādi skaitļi. Protams, ukraiņu spēki ir krietni lielāki, viņu cilvēku skaits lielāks un ieroču sistēmu vairāk, un pat tad tie droni iziet cauri. Mūsu gadījumā, ja simts nāks un mēs notrieksim piecpadsmit vai divdesmit, tad tie atlikušie aizlidos. Es tagad nodarbotos ar melošanu, ja teiktu, ka mēs visus simts notrieksim. Manuprāt, patiesībā tas ir milzīgs izaicinājums. Pretiniekam tos simt dronus palaist, ko viņi jau tagad dara pret ukraiņiem, nenozīmē neko. Savukārt mums tas, ko esam uzsākuši ar šo pārtvērējdronu vienību izvietošanu Latgalē, ir tikai sākums. Mēs joprojām to attīstām un pilnveidojam. Šī sistēma ir pilnīgi jauna, un jebkurai sistēmai, kas tiek ražota, nepieciešams no gada līdz diviem. Tā tiek sertificēta, pārbaudīta dažādos apstākļos: ziemā, vasarā, vējainos apstākļos, lietū. Industrija ražo ļoti ātri. Protams, ka "bērnu slimības" nāk ārā šīm sistēmām. Es neteiktu, ka tas ir ietekmējošs faktors, kas mums liegtu efektīvi strādāt, bet ir lietas, kuras, jau būdami kaujas dežūrā, joprojām turpinām pilnveidot kopā ar ražotāju," stāsta komandieris, uzteikdams sadarbību ar vietējiem militārās industrijas pārstāvjiem Latvijā.

Kādas Latvijai būtu ideālās gaisa aizsardzības spējas? Vai tas vispār reāli – nosegt visu Latvijas teritoriju? V. Masulis uzskata, ka uz to mums nevajadzētu iet. "Kādus pretgaisa aizsardzības spēkus es gribētu redzēt Latvijā... Primāri pilnībā integrētus NATO pretgaisa aizsardzības sistēmā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs esam pilnībā savietoti ar jebkuru NATO pretgaisa vienību, vai tā ir gaisā bāzēta vai uz sauszemes, vai jūrā, tas ir viens. Otrs – visi sakaru tīkli un komunikācijas vadības ķēdē ir vienotā tīklā. Protams, ka mums nacionāli ir jābūt savai pretgaisa aizsardzības spējai. Manā skatījumā ar "Iris-T", ko tagad jau esam iegādājušies, un RBS jaunajām raķetēm mēs būsim izveidojuši ļoti kvalitatīvu un labu pretgaisa aizsardzību kritiskās infrastruktūras un svarīgāko pilsētu aizsardzībai. Par to šaubu nav. Kāpēc ļoti svarīga šī NATO pretgaisa integrācija – piemēram, sākas nepatikšanas un mums vajadzīgi vēl papildu spēki. Tad visi NATO spēki, kas nāktu Latvijā iekšā, viegli pieslēgtos jau izveidotajā sistēmā. Ja mēs dzīvosim tikai Latvijas burbulī… Ja gribam, lai vajadzības gadījumā citi nāk palīgā mums, tad arī mums jābūt gataviem doties palīgā citiem," uzsver pulkvedis.

Jaunieši sāk valsts aizsardzības dienestu Ādažu militārajā bāzē.

Vaicā lasītāji. Vai jādusmojas uz jauniešiem?

  • Vai būtu jādusmojas uz jauniešiem, kas negrib iet valsts aizsardzības dienestā?

Atis Klimovičs: "Tas nebūtu pareizi, drīzāk vajag saprast, kāds ir tā iemesls. Visdrīzāk jaunā paaudze netiek atbilstoši uzrunāta. Vēlams saprast, kādi mediji vislabāk spēj sasniegt šos cilvēkus. Droši vien ar sabiedrisko televīziju nebūs pietiekami, lai gan arī tur palaistas garām šādas iespējas. Savulaik likvidētais raidījums "Laiks vīriem" tā arī netika atjaunots nekādā pat ievērojami uzlabotā versijā. Secinājums – lielā daļā sabiedrības trūkst izpratnes par nepieciešamību iesaistīties valsts aizsardzībā."

  • Vai NATO baidās no Krievijas?

Atis Klimovičs: "Šo jautājumu var pagriezt arī otrā virzienā – vai krievi baidās no alianses? Ļoti iespējams, ka tās ģenerāļu galvas Krievijā, kas spēj racionāli domāt, saprot to, ka Ukrainas karā nav lietots nekas no jaunākās paaudzes ieročiem, kas ir NATO rīcībā. Kāds varētu būt efekts, ja tos atbildes triecienā pavērstu pret Krieviju, var iedomāties tikai ļoti nosacīti. Iespējams, ka šī neziņa un bailes no jaudīgas atbildes Maskavu arī turpmāk atturēs no vēlēšanās uzsākt plaša mēroga karu ar aliansi."

MAF 2026

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma