"Latvija man kļuvusi par mājām." Norvēģijas vēstniece atvadās no Latvijas

Man ir bijis patiess gods kalpot par Norvēģijas Karalistes vēstnieci Latvijas Republikā. Tuvojoties mana pilnvaru termiņa noslēgumam, es dodos prom ar jauniegūtām draudzībām un siltām atmiņām, kas paliks ar mani visu mūžu.

Man ir bijis patiess prieks kopā ar maniem ziemeļvalstu kolēģiem regulāri rakstīt laikrakstam "Latvijas Avīze". Ceru, ka mūsu raksti jūs ir uzrunājuši, rosinājuši pārdomas un, iespējams, pat iedvesmojuši tuvāk iepazīt Norvēģiju un ciešās saites, kas vieno mūsu valstis. Tā kā šī ir mana pēdējā publikācija, ierasto ar darbu saistīto tēmu vietā vēlos dalīties ar dažām personīgām pārdomām un atmiņām.

Pēdējo četru gadu laikā daudzi cilvēki ir bijuši daļa no mana laika Latvijā. Tomēr ir viena cilvēku grupa, kas uz mani atstājusi īpaši paliekošu iespaidu – tā ir izcilā, profesionālā un neizsmeļami pacietīgā Norvēģijas vēstniecības komanda. Bez Jura, Ingunas, Inetas, Janas, Ievas, Dailas, Annleugas un iepriekš arī Agneses, Ivetas, Daniela, Jannikes un Hildes mana klātbūtne šeit būtu palikusi gandrīz nepamanīta. Gan svētkos, gan krīzes brīžos, gan remontdarbu laikā un personāla maiņu periodos viņi vienmēr ir nodrošinājuši, ka darbs rit uz priekšu ar profesionalitāti, sirsnību un humora izjūtu.

No visām atmiņām, ko ņemšu līdzi, visspilgtākās ir par cilvēkiem, kurus esmu šeit sastapusi. Visas interesantās sarunas, gan oficiālu ceremoniju svinīgajā gaisotnē, gan kafejnīcās, gan uz kāda lauku ceļa Zemgalē, Kurzemē vai Latgalē. Vai saruna ar kasieri "Rimi" veikalā, kad mums nācās šķirot vairāk nekā divdesmit dažādu veidu šokolādes konfektes, kuras biju salikusi vienā maisiņā, nezinot, ka tām ir atšķirīgas cenas.

Lai gan mēdz teikt, ka latvieši sākumā var šķist atturīgi, mana pieredze bijusi citāda: nepaiet ilgs laiks, līdz atraisās sarunas, viegli skan smiekli un pie galda netrūkst patiesas viesmīlības. Daudzās tikšanās reizes visā Latvijā – gan darbā, gan privāti, gan iepriekš plānotas, gan nejaušas – man ir devušas iedvesmu un enerģiju. Mans draugu loks noteikti ir kļuvis daudz plašāks, un es ar prieku gaidīšu viesus Oslo.

Sadarbība ir kas daudz vairāk nekā tikai politika un finansējums. Sabiedrības noturību neveido tikai infrastruktūra vai militāro spēku klātbūtne. Tās pamats ir uzticēšanās, idejas un draudzība. Tā nozīmē veidot tiltus starp cilvēkiem neatkarīgi no tā, ko viņi mīl vai kāda ir viņu ādas krāsa.

Ne reizi vien jūs mani esat dziļi aizkustinājuši. Trīs piemēri, ar kuriem vēlos dalīties, manuprāt, ir "Mana Latvija. Mana atbildība" pamatvērtību stūrakmeņi un ceļrāži.

Pirmais ir tas, kā jūs visi dziedat līdzi, kad skan jūsu skaistā valsts himna. Jāatzīst, ka dažkārt arī es klusi dungoju līdzi, tiesa, ne pārāk skaļi. Ne tikai tāpēc, ka pārstāvu Norvēģiju, bet arī tādēļ, ka vairākkārt neveiksmīgi esmu mēģinājusi kļūt par kora dalībnieci. Vienotības un piederības sajūta, ko jums sniedz dziedāšana, ir unikāls spēks. To jūs pasaulei esat pierādījuši jau ne reizi vien.

Otrais ir pirmā skolas diena pēc vasaras brīvlaika. Katru gadu cenšos ieplānot savu ceļu uz darbu tā, lai redzētu skolēnus un viņu vecākus dodamies uz skolu. Bērni ir saposušies svētku drēbēs. Gaisā virmo prieks par jaunu sākumu, patīkams satraukums, gaidas un, iespējams, arī mazliet uztraukuma. Taču sevišķi aizkustinoši ir redzēt, kā visi bērni saviem skolotājiem nes skaistus ziedus. Šī tradīcija daudz ko pasaka par sabiedrību, kurā novērtē un godā cilvēkus, kuri izglīto nākamās paaudzes un jau no mazotnes māca bērniem pateicību un dāsnumu. Diemžēl skolotāju atalgojums ne Latvijā, ne Norvēģijā vēl pilnībā neatspoguļo viņu darba nozīmi sabiedrībā.

Trešā atmiņa ir visdziļākā un visspēcīgākā. Tā saistās ar pagājušā gada novembri, kad jūs izgājāt ielās, lai iestātos par sieviešu un meiteņu tiesībām. Jūs piepildījāt Doma laukumu Rīgā. Jūs protestējāt Daugavpilī un Liepājā. Jūs nonācāt ziņu virsrakstos. Taču vēl svarīgāk, jūs iestājāties paši par sevi un savu nākotni.

Esmu iepazinusi Latviju, kas izaicinājumu priekšā stājas ar apbrīnojamu spēku, apņēmību un solidaritāti. Saglabājiet šo stipro piederības sajūtu un ticību sev un savai valstij. Atbalstiet cits citu!

Varbūt tā ir profesionāla ieraduma lieta, taču oktobrī noteikti sekošu vēlēšanām. Lai ko jūs darītu, ejiet balsot. Padariet to par ģimenes tradīciju. Abas savas meitas esmu vedusi līdzi uz vēlēšanām kopš laika, kad viņas vēl sēdēja bērnu ratiņos. Kāpēc gan ļaut citiem izlemt, kādā sabiedrībā jūs dzīvosiet?

Četru gadu laikā Latvija no darba vietas ārvalstīs ir kļuvusi par vietu, kur jūtos kā mājās, pat ja joprojām ir daudz latviešu vārdu, kurus neprotu pareizi izrunāt.

Man ir gods un patiess prieks nodot stafeti savam kolēģim Martinam Sērbijam, kurš ar lielu entuziasmu ir gatavs turpināt mūsu valstu ciešo sadarbību. Ceru, ka jūs viņu un viņa dzīvesbiedri uzņemsiet ar tādu pašu sirsnību, atvērtību un interesi, kādu izrādījāt man.

Paldies, ka veltījāt laiku manu rakstu lasīšanai!

Atvadas nekad nav bijušas mana stiprā puse. Tāpēc tā vietā es saku: uz tikšanos!