Atklāta vēstule SEPLP ombudam. Valodnieki ceļ trauksmi par latviešu valodas kvalitāti sabiedriskajos medijos

Latvijas Sabiedriskā medija ombudam iesniegta vairāku valodnieku un nozares ekspertu parakstīta vēstule, kurā paustas bažas par latviešu literārās valodas izrunas normu neievērošanu sabiedriskā medija raidījumos. Autori aicina izvērtēt situāciju un nodrošināt augstāku valodas kvalitātes standartu ievērošanu Latvijas Radio un televīzijas ēterā, uzsverot sabiedrisko mediju īpašo atbildību valsts valodas prestiža uzturēšanā. Publicējam pilnu iesnieguma versiju.

Latvijas Sabiedriskā medija 

ombudam god. Edmundam Apsalonam

IESNIEGUMS

Kopš 2025. gada rudens Latvijas Sabiedriskajā medijā, bet jo īpaši Latvijas Radio 1 ziņu raidījumos, regulāri dzirdamas sistemātiskas neatbilstības latviešu literārās valodas izrunas normām (piemēram, nepamatoti mīkstināti līdzskaņi, nepareizs uzsvars un patskaņu ilgums, krievu valodas fonētikas ietekme).

Uzskatām, ka juridiski tā tiek pārkāpts Valsts valodas likuma 23. pants: “(1) Oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas.”

LSM kā sabiedriskajam medijam ir īpaša atbildība ne tikai par sabiedrības informēšanu, bet arī par latviešu valodas kā kopējās komunikācijas valodas valstī kopšanu un stiprināšanu. Saskaņā ar likumiem un vadlīnijām LSM konsekventi jāievēro vienots, literārajai valodai atbilstošs izrunas standarts, īpaši ziņu un informatīvajos raidījumos. Sociolingvistikas pētījumos uzsvērts, ka sabiedriskie mediji būtiski ietekmē valodas normas un sabiedrības priekšstatus par pareizu valodas lietojumu – tie ir kā orientieris tam, kādai jābūt publiskajai runas valodai.

Arī starptautiskā prakse apliecina, ka sabiedriskajos medijos apzināti tiek uzturēti augsti valodas standarti. Lielbritānijā BBC jau kopš 1926. gada darbojas īpaša izrunas konsultāciju sistēma (BBC Pronunciation Unit), kuras uzdevums ir palīdzēt uzturēt izglītotas un korektas runas normu apraidē. Arī Zviedrijas sabiedriskie mediji uzsver, ka raidījumu valodai jābūt saprotamai, valodiski korektai un viegli uztveramai klausītājiem (Sveriges Radio, Språkvården). Šādi principi palīdz nodrošināt skaidru komunikāciju un stiprina valsts valodas prestižu.

Lai gan Valsts valodas likuma izpratnē oficiālā saziņa Latvijā attiecas uz valsts dokumentiem un oficiāliem paziņojumiem, gan Latvijas Televīzija, gan Latvijas Radio darbojas, pildot sabiedrisko pasūtījumu – valsts deleģētu uzdevumu, un tā darbiniekiem amata pienākumu veikšanā ir saistoši valsts valodas lietošanas principi.

Ņemot vērā SEPL likuma aktuālo redakciju, kurā minēts mērķis nostiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, uzskatām, ka izvēle īstenot integrāciju latviešu informatīvajā telpā uz latviešu valodas rēķina nav savienojama ar sabiedriskā medija uzdevumu atbildīgi kopt latviešu un nacionālo kultūru: SEPL 2.pants – “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu vispārējais stratēģiskais mērķis

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu vispārējais stratēģiskais mērķis ir stiprināt Latvijas demokrātisko iekārtu, vārda brīvību un Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, kopt latviešu valodu un nacionālo kultūru saskaņā ar Satversmi, šo likumu un citiem likumiem.”

Šai ziņā neizprotami ir arī vairākkārtēji centieni Latvijas Radio 1 raidījumos latviešu auditorijai piedāvāt “mīties” ar digitālajā vidē veidoto saturu krievu valodā. Vai tad vērsumam nav jābūt gluži pretējā virzienā – saturu krievu valodā patērējošās auditorijas virzīšanai uz satura patēriņu latviešu valodā?

Saskaņā ar Satversmes preambulu un Satversmes 4. pantu, latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā, un sabiedriskie mediji ir viens no galvenajiem valsts valodas – latviešu valodas – kopšanas un prestiža uzturēšanas rīkiem. Tātad arī Latvijas Radio veic valsts uzdevumu – nodrošina paraugu valsts valodas lietojumam. Ziņu lasītājiem, sižetu gatavotājiem Latvijā un raidījumu vadītājiem jābūt paraugam literārās valodas izrunā, intonācijā un gramatiskajā pareizumā – tiem jāprot latviešu valoda atbilstoši augstākajam valodas līmenim C2, ar pareizrunas sagatavotību.

Ja LSM raidījumus vada un ziņas veido darbinieki bez šādas sagatavotības, tas ir tiešs valsts valodas prestiža un normu vājināšanas signāls sabiedrībai. Kad valsts valodas paraugs publiskajā telpā regulāri neatbilst etalonam, notiek vairāki procesi vienlaikus. Normalizējas nepareiza izruna – ikkatrs, kurš apgūst vai pilnveido latviešu valodu, uztver LTV un Latvijas Radio dzirdamo kā pieņemamu normu. Turklāt samazinās valodas prestižs – LSM taču ir augsta simboliska nozīme, un ja tajā skan nelabskanīga latviešu valoda, sabiedrībā vēl vairāk vājinās motivācija apgūt visaugstāko valodas līmeni un pareizrunu. Kam tāda vajadzīga, ja pat oficiālajā saziņā, sabiedriskajā medijā to nelieto? Veidojas apburtais loks – jo vairāk dzirdam nelabskanīgu latviešu valodu, jo mazāk labskanīgu runātāju radīsies, jo vēl sliktākā valodā runāsim. Šāda nevēlama norise būtu pretrunā Valsts valodas likumam un Satversmei, kas uzsver valsts valodas kopšanu un aizsardzību, nevis tikai formālu attieksmi.

Normu ievērošana sabiedriskajā medijā nav jautājums par cilvēka izcelsmi, bet gan par profesionālo kvalifikāciju. Tāpat kā citās profesijās pastāv noteikti profesionālie standarti, arī LSM Latvijas žurnālistiem un moderatoriem nepieciešama augsta līmeņa valodas prasme. Tā ietver ne tikai bagātu vārdu krājumu un pareizu gramatiku, bet arī skaidru, normām atbilstošu izrunu. Tieši izruna nosaka, cik viegli klausītāji uztver informāciju un cik vienota ir publiskā valodas telpa. Vienots izrunas standarts palīdz nodrošināt, ka radio runa ir skaidra, saprotama un uzticama visiem klausītājiem neatkarīgi no viņu reģiona vai valodas pieredzes.

Būtisks arguments – TV un radio ētera balsu, t.i., moderatoru, žurnālistu un ziņu lasītāju kritiska vērtēšana un izvēle nav uzskatāma vai traktējama kā diskriminācija, runa ir tikai un vienīgi par profesionālismu. Netiek apšaubīts, ka cittautietis nevarētu strādāt LSM. Ir runa par to, ka valsts valodā runājošam raidījumu vadītājam vai ziņu lasītājam jāatbilst stingrām profesionālajām, pareizrunas prasmes prasībām. Ja kandidāti šādu atbilstību nevar nodrošināt, tad nedrīkst ļaut tiem pilnveidot pareizrunu, izmantojot ētera raidlaiku savai apmācībai. Tas rada neizpratni klausītājos, atgrūž un atsvešina no iecienītā informācijas sniedzēja, pazemina sabiedriskā radio prestižu. Tā ir valsts valodas apzināta vājināšana par nodokļu maksātāju naudu.

Aicinām LSM ombudu izvērtēt šajā vēstulē minēto un panākt, ka Latvijas Radio un LTV tiešraidē vai ziņās attiecīgos amatus ieņem personas, kurām latviešu valoda ir pirmā (dzimtā) valoda vai kuras no visiem aspektiem pierādījušas izcilu latviešu valodas prasmi, kas nekādi neatšķiras no dzimtās valodas nesējiem. 

Aicinām atjaunot LSM publiskajā darbībā latviešu valodas augstākos standartus!

Parakstītāji alfabētiskā secībā: 

Silvija Brice, tulkotāja
Māris Ceplis, valodnieks

Ina Druviete, Latvijas Universitātes profesore
Rudīte Kalpiņa, literāte
Janīna Kursīte, Latvijas Universitātes profesore
Māra Miķelsone, žurnāliste
Rita Eva Našeniece, komunikācijas eksperte
Andrejs Veisbergs, Latvijas Universitātes profesors