Kāpēc mēs kādreiz nekaunējāmies par savām vecmāmiņām? Tāpēc, ka nebija šī jaunības kulta, kas jau labu laiku pastāv sabiedrībā. Jaunām meitenēm divdesmit gadu vecumā neviens nejautāja: kā jūs saglabājat savu skaistumu? Kas tur ko saglabāt divdesmit gadu vecumā! Vēl trīsdesmit četrdesmit gados nav ko saglabāt. Varbūt pēc tam par to jāsāk domāt. Bet jādomā, lai tu skatītos dzīvē ar prieku un ar laiku tev veidotos "smieklu" krunciņas ap acīm, nevis īgnuma rievas ap muti. Šī skaistuma saglabāšana ir šodienas apmātība. Pēc tā tiekties iestāsta prese, televīzija, citi mediji, neskaitāmās skaistuma kopšanas reklāmas. Arī tagad jauna mode – izrādes par vecajiem te vienā, te otrā teātrī, it kā nekad agrāk veci cilvēki nebūtu dzīvojuši. Bija un vēl vecāki, un dzīvoja, un pa savam priecājās par dzīvi, un kaut ko darīja. Un visa ģimene turējās kopā. Tagad dzīvo atsevišķi. Man liekas, mazbērni bieži vien nezina, kas ir viņu vecmāmiņa. Aizved reizi gadā mazbērnu uz laukiem, viņš tur ierauga "vecu" tanti un nesaprot: kas tā tāda? Agrāk vairākas paaudzes dzīvoja kopā un tas bija dabiski. Ja mēs dzīvojam kopā, mēs jau neredzam, kā tas otrs cilvēks blakus noveco. Bet tagad bērni atsevišķi, vecāki atsevišķi, vecvecmāmiņas un vecvectētiņi vispār pamesti kaut kur. Tādu modeli radījusi globālās pasaules sabiedrība. Jūs visi jaunie, ātrāk prom no mājām, ātrāk savā dzīvē! Un tā, lūk, sievietes stiepj seju, krāsojas, dara daudz ko, bet pa gabalu var redzēt, ka tas cilvēks vairs nav jauns. Ja sieviete kopj sevi bez pārspīlējumiem, sevis pašas dēļ, nevis lai kādam vai sabiedrībai izpatiktu, tas ir normāli. Jātur sevi formā. Jo neviens normāls cilvēks jau nevēlas kļūt par smagumu sev un citiem. Tas ir saprotami un atbalstāmi. Nolaisties, negriezt matus un nekopt seju tā, ka nevar no mājas iziet sabiedrībā, būtu otra galējība.
Akvelīna – kas ir vecums?
Nezinu! Es to neesmu piedzīvojusi.
Tas biedējošākais varbūt ir apziņa, ka atlikušais nogrieznis arvien saraujas.
Taču par to nav jādomā, par to nav vērts uztraukties. Tā tas ir, bet nu un tad?
Izrādē "Kad atkal būsim jauni" visas četras varones satiekas pieturā pie kapu puķu kioska, kur garām ripo tramvajs gluži kā uz Meža kapiem Rīgā. Izrādes programmiņā ievietotas uzvedumā spēlējošo aktieru jaunības bildes un viņi ir dalījušies arī kādā mazliet komiskā situācijā, kas pašu pieredzēta kādās bērēs.
Jā, tajās atmiņu ainiņās ar filozofisku piesitienu un vieglu smaidu ir kaut kas tāds, kas mums palīdz pārdzīvot negatīvu emociju pilno notikumu. Bēres patiesībā ir ļoti sarežģīta situācija. Ļoti tuvu cilvēku bēres jo īpaši. Nedomāju, ka mēs tādā brīdī spējam saglabāt pilnu saprātu. Tas mirklis paiet kā miglā, bet ir kaut kādi spēki, kas mums neļauj racionāli domāt, līdz galam saprast notiekošo. Mana mamma aizgāja ļoti jauna, viņai vēl nebija piecdesmit seši gadi. Atceros, man tovakar teātrī bija izrāde. Atgriezos mājās, bet tur priekšā – mammas māsīca, viņas vīrs, brālis ar sievu un vēl krustmāte atbraukusi. Eju pa durvīm iekšā un priecīgi saku: sveiki, kur tad jūs visi te tā salasījušies? Kaut kas tajā apziņā, tajā pirmajā mirklī notiek tāds, ka es nespēju pieņemt, nespēju noticēt, ka viņi visi šeit sapulcējušies tāpēc, ka nupat slimnīcā nomirusi mana mamma. Man brīžiem šķiet, ka tajā mirklī mūsu apziņu kaut kas sargā. Un es vairs neatceros, kā pēc tam sapratu un aptvēru notikušo. No bērnības man atmiņā iespiedušās atvadas no mana tēva māsas. Tas notika pēc viņas otrā bērniņa piedzimšanas. Viņai bija tikai divdesmit astoņi gadi. Sieviete saaukstējās un saslima. Atceros, kā lielie teica – sadega, krūtis sadega. Atvadīšanās notika mājas pirtiņā. Es stāvēju uz lāviņas, skatījos un domāju, ja es tā stipri, stipri vēlēšos, varbūt viņa piecelsies, jo viņai taču mazs bērniņš mājās. Bet veselais saprāts atgriezās līdz ar pieaugušo čukstiem, ka iztaisīta sekcija un viņai kā zāģu skaidas vēderā…
Aktieru jaunības bildes izrādes programmiņā atgādina, cik patiesībā ātri paiet dzīve. Režisors Rolands Atkočūns izrādes kontekstā saka – jauni esam tad, kad spējam mainīties. Vai jūs piekrītat šai domai?
Mūžībā mēs atkal būsim jauni. Un sapņos esam jauni.
Esat no Latgales. Kas no tās puses nāk jums līdzi?
Tāds pamatīgums, humors un māju sajūta. Manā bērnībā un jaunībā visi vienmēr bija mājās.
Tagad iznāk aizbraukt uz to pusi?
Ņemot vērā, cik man jau gadu, tur vairs nav ne manas krustmātes, ne tēva brāļu vai māsu. Vēl ir māsīca, brālēni… Tos arī reizi gadā satieku.
Ja nemaldos, režisoram Valdim Lūriņam pieder vārdi, ka teātris jau ir sapnis par labāku dzīvi. Kas lika jums tam ļauties?
Dvēseles aicinājumu nav viegli izprast, kur nu vēl izskaidrot.
Tagad uz savu dzīvi skatos pa posmiem – bērnība, jaunība, vēl kaut kas pa vidu. Un visi šie posmi ir kā manas izlasītās grāmatas, kuras es otrreiz vairs nepārlasu. Esmu mēģinājusi arī kādu drukātu grāmatu pa īstam pārlasīt, piemēram, Markesa "Simts vientulības gadus", un esmu sapratusi, ka to nevaru. Jo ir palikuši emocionāli nospiedumi un mani neinteresē tos izjust otrreiz. Lai paliek tur, kur ir.
Savu dzīvi brīžiem redzu vizuāli kā sen uzņemtu filmu, kur man galvenā loma. Nu šķiet: ārprāts! Un tā biju es?
Kad skatos uz to jauno sievieti, kas reiz ienāca Dailes teātrī, tā bija pilnīgi cita. Un šodien es esmu cita. Par to, ka darba dzīve reiz beigsies, es sāku domāt ap gadiem piecdesmit, jo mana mamma no darba aizgāja piecdesmit piecos gados, vēl neilgi pēc tam nodzīvoja. Es sešdesmit piecos gados sapratu, ka pienāks tas brīdis, kad saka – paldies par jūsu ieguldījumu un ejiet, lūdzu, pensijā… Un beidzot būs jāsāk vienkārši dzīvot. Tagad katra diena ir mana. Man nav jāskrien uz darbu, jāiet uz etīdēm jeb kastingiem, vingrošanām un valodas mācībām… Kā ritenī patiesībā joņojusi visa mana dzīve kopš pirmās skolas dienas. Bet tagad esmu brīva.
Kas ir tas, kas jums šodien palīdz labi justies?
Principā jebkas. Dzīvē nav nekā tāda, kas man nepatiktu. Man sagādā prieku visvienkāršākās lietas, sākot ar mierīgi izbaudītu rīta tēju. Kaut kā nenovērtējam ikdienas skaistumu līdz brīdim, kamēr, dievs nedod, piemeklē kāda nopietna slimība. Man sagādā baudu kino un laba teātra izrāde, ceļojumi, man patīk sēņot, ogot, gatavot, šūt… Katru dienu mēģinu atrast ko interesantu. Un, ja tas nav nekas cits, tad tas ir kaut kas garšīgs pusdienās vai vakariņās. Bet es daudz lasu, skatos jūtūbē, kur ir ļoti interesantas lekcijas par lielām, aizraujošām un vispārcilvēciskām tēmām. Jā, ir brīži, kad liekas, tevi "nosit" līdz grīdai, bet, kad attopies, saproti – nu kas mani žēlos? Pašai vien jāceļas, pašai jāvingro, jākustas, pašai jākāpj uz piekto stāvu. Kad ir melnā svītra, nav ko trakot, vien jāpagaida, kad atkal būs baltā. Un jābūt spējīgai dzīves piedāvāto iespēju nepalaist garām.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu