Juris Alberts Ulmanis: Latvieši, nāciet mājās!

Daudz piedzīvojušās pretošanās kustības dalībnieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes mūžs iesoļojis otrajā gadu simtā, kas ir patiesi apbrīnojami, ņemot vērā ieslodzījumā aiz Urāliem skarbos apstākļos pavadītos gadus.

Juris Alberts Ulmanis.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Lidija ir mana varone un iedvesmotāja. Esmu sekojis viņas gaitām un pārdzīvojis par padomju varas netaisnīgajiem spriedumiem. Kā Amerikas latvieti mani savulaik ļoti aizķēra viņas teiktais, ka latviešiem ir jāatgriežas mājās. Mēs esam maza tauta, un katram latvietim ir liela nozīme, lai saglabātu mūsu Latviju. Vienīgo vietu pasaulē, kur varam brīvi runāt latviešu valodā.

Lidijas aicinājums savulaik lielā mērā ietekmēja manu lēmumu atgriezties vecāku dzimtenē, taču šis stāsts nav par mani. Tas ir par cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Atceros, ka padomju okupācijas gados daudzi Amerikas latvieši sapņoja par dienu, kad Latvija atgūs neatkarību, lai atgrieztos. Taču neatgriezās. Vēl vairāk. Jau pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā no valsts ir aizbraukuši vairāk nekā 200 tūkstoši iedzīvotāju.

Daudz esmu domājis, kādēļ cilvēki brauc prom? Acīmredzot ar Lidijas piesaukto mīlestību pret Tēvzemi nepietiek. Piesaisti valstij veido daudz komplicētāks lietu un vērtību kopums. Pieņemu, ka pēdējos gados daudzi latvieši ir dziļās pārdomās par to, kas notiek mūsu valstī un kā viņi tajā jūtas. Apkārt redzu, ka neskaitāmi cilvēki ir vīlušies un izsmelti. Atmodas laika ideāli ir krietni nodrupināti un ekonomiskā realitāte sašūpojusi uz tautiskām vērtībām būvēto šķietami stabilo pamatu zem kājām. Bieži aizdomājamies, kādas ir mūsu iespējas mainīt valstī notiekošo?

Nesen devos pastaigā pa sniegoto Rīgu ar savu paziņu, un mani pārsteidza viņas stāsts par sarunu ar vidusskolas vecuma meitu. 

Jauniete bija teikusi, ka netic savām spējām ietekmēt notikumus mūsu valstī. Ne tāpēc, ka viņa būtu ciniska. Ne tāpēc, ka viņa būtu apātiska. Bet, kā viņa teica, tāpēc, ka viņa nekad nav redzējusi, ka šī vara darbojas.

Tas man šķita ļoti satraucoši. Parasti tieši ideālisma un entuziasma pārņemti jauni cilvēki vēlas mainīt pasauli sev apkārt, būvēt labāku valsti. Bet šeit jauns cilvēks vēl pirms pilngadības iestāšanās sāk šaubīties par savu lomu demokrātiskajā sistēmā. Un, ja entuziasma nav jaunos cilvēkos, ko gan varam gribēt no rūgtu vilšanos ne reizi vien piedzīvojušiem pieaugušajiem, kuriem jārūpējas ne tikai pašiem par sevi, bet arī ģimeni? Cik tālu nākotni viņi var atļauties plānot? Cik droši var justies savā zemē?

Dažkārt šie jautājumi urda tik spēcīgi, ka ir pilnīgi saprotama cilvēku vēlme pārcelties uz drošāku, sakārtotāku vietu, kur mierīgi audzināt bērnus, ik dienu nelasot mediju ziņas par potenciālo apdraudējumu šogad, nākamgad vai pēc pieciem gadiem. Manuprāt, liela daļa atbildības par trauksmaino atmosfēru Latvijā jāuzņemas cilvēkiem, kas dzenas pēc klikšķiem internetā, pārpublicējot katru ziņojumu, katru no konteksta izrauto teikumu, kurā jebkādā veidā pieminēts apdraudējums Latvijai. Ar to mēs paši gandējam savu dzīvi un biedējam cilvēkus prom. Un ne tikai savus cilvēkus, bet arī investorus. Arī Somijai austrumos dzīvo agresīvs kaimiņš, taču viņu sabiedrībā netiek sēta panika. Cilvēki tiek gatavoti tam, kā rīkoties ārkārtas situācijās, tiek būvēta infrastruktūra, cilvēki turpina savas ikdienas gaitas. Mierīgi. Bez nevajadzīga stresa par to, kas varētu notikt, bet apzinīgi gatavojoties tam. Manuprāt, arī mums vajadzētu vairāk koncentrēties uz to, ko spējam izdarīt un darām mēs paši, nevis uz katru signālu no ārpuses. Pretējā gadījumā mēs riskējam aizdzīvoties līdz situācijai, ka valsts būs palikusi bez iedzīvotājiem, jo cilvēki, pārguruši no mūžīgās biedēšanas un dzīvošanas stresa pilnā atmosfērā, vienkārši būs sameklējuši mierīgāku dzīvesvietu. Vai tiešām mēs to vēlamies?

Manuprāt, latviešiem ir pienācis laiks pamainīt attieksmi pret dzīvi. Atvirzīt malā negatīvismu un noticēt sev. Prātā nāk Everests, kur ar otro piegājienu ir izdevies uzkāpt arī man. Ilgus gadus tā pakājē dzīvojošās tautas un svešzemnieki uzskatīja, ka sniegotajā virsotnē nav iespējams tikt. Tur valda ekstremāli apstākļi un riski, par kuriem agrīnie pētnieki neko nezināja. Tas noveda pie virknes fatālu ekspedīciju. 20. gadsimta 20. gadu sākumā britu ekspedīcijas cīnījās ar bargajiem laika apstākļiem, aprīkojuma trūkumu un "nāves zonu" augstumā virs 8000 metriem, kas maksāja dzīvību Džordžam Malorijam un citiem alpīnistiem. Par spīti nāves briesmām, cilvēki turpināja kāpt, līdz 1953. gadā Edmunds Hilarijs un Tenzigs Norgejs sasniedza "debesu jumtu". Pēkšņi skatījums uz Everestu mainījās. Ne tāpēc, ka virsotne kļuva vieglāk sasniedzama, bet tāpēc, ka cilvēki aptvēra savu spēku.

Šī attieksmes maiņa mums jāizmanto arī ikdienas dzīvē. Mēs varam kādam izteikt neuzticību. Varam novelt vainu uz kādu citu. Varam mainīt tematu un izvairīties no neērtiem jautājumiem. Bet tas neko nemainīs. Kad esam kaut ko redzējuši, piedzīvojuši, to vairs nevaram izsvītrot no prāta. Tādēļ nav vērts šķendēties par nepareizu izvēli vēlēšanās vai sliktu profesijas izvēli jaunībā. 

Jāizdara secinājumi un jāmaina rīcība. Rūpīgāk jāizpēta partiju piedāvājums pirms vēlēšanām un jāmeklē veidi, kā no atbalstītajiem kandidātiem prasīt atbildību par solījumu īstenošanu. 

Kaut vai pirmsvēlēšanu kampaņu laikā, kad Saeimas deputāta amata kandidāti braukā pa ciematiem "apbērt" cilvēkus ar saldiem labas dzīves solījumiem, paprasīt viņu darba mobilā telefona numuru un zvanīt ikreiz, kad jūtat, ka solījumi netiek pildīti.

Ja izvēlētā profesija vairs neienes tik daudz naudas, cik gribētos, jāapgūst jauna, pieprasītāka. Mēs dzīvojam dinamiskā laikā un ar zināšanām vienā jomā visu mūžu sevi vairs nepabarosim. Mēs neesam pirmā paaudze, kas sastopas ar šādiem izaicinājumiem. Pirms Pirmā pasaules kara arī zirglietu ražošana tika uzskatīta par ļoti labu biznesu, pieprasīti bija kurinātāji, kas ar lāpstām meta ogles kuģa vai vilciena dzinēja krāsnī. Vai šodien kādam vēl vajag šādus speciālistus?

Tādēļ jāsāk rīkoties jau tagad. Katram atsevišķi, lai vairotu savu labklājību, un visiem kopā gādājot, lai Latvija kļūtu par vietu, kādā mēs paši vēlamies dzīvot. Tā vietā, lai baudītu citu tautu darba augļus, labāk radīt valsti, ar kuru paši leposimies. Drošu, spēcīgu un godīgu. Valsti, kurā dzīvojošie atbalsta viens otru un var paļauties uz apkārtējiem. Šāda sabiedrība neļaus atsevišķiem varaskāriem cilvēkiem darīt pāri pavalstniekiem un pieprasīs atbildību no lēmumu pieņēmējiem.

Es vēlos atdzīvināt Lidijas aicinājumu, sakot: "Nāciet mājās, latvieši!" Mēs dzīvojam grūtākā, sarežģītākā pasaulē, un šobrīd vairāk nekā iepriekšējos gados latviešu tautai atkal vajadzētu sanākt kopā un sadoties rokās, lai piepildītu tos sapņus, ko nav izdevies īstenot kopš neatkarības atgūšanas. Pirmkārt jau atgūt tiesības valsts likteni lemt tautai, kā to nosaka Satversme. Reāli, visos svarīgajos jautājumos. Nevis formāli, reizi četros gados nobalsojot par kādu politisko partiju.

Latvieši, nāciet mājās! Nāciet mājās viens pie otra! Jo mēs esam viena tauta. Mēs visi esam svarīgi Latvijai un viens otram.