18. aprīlī pirmizrādi Latvijas Televīzijā piedzīvos dokumentālā filma "Pēdējā tikšanās", kas vēsta par astoņdesmit piecus gadus veco Andri, kurš smagi pārdzīvo sievas nāvi un gremdējas jaunības atmiņās. Tas ir iemesls viņam uzmeklēt savu pirmo mīlestību. Šīs filmas autors un galvenā varoņa Andra mazdēls ir kinorežisors Kārlis Lesiņš. Viņš iepriekš ir saņēmis "Lielo Kristapu" par labāko debijas filmu, kā arī šobrīd ir viens no LTV konkursa "Latvijas kods. Latvija šodien" uzvarētājiem. Sarunā viņš atklāj, kāpēc vectēva stāsts viņam bijis tik svarīgs, kā arī to, kāpēc dokumentālais kino mēdz būt tik neprognozējams.
Drīzumā sekos dokumentālās filmas "Pēdējā tikšanās" pirmizrāde televīzijā. Kā pašam šķiet, vai filmas iecere ir izdevusies?
Zināju, ka gribu veidot īsfilmu, tāpēc meklēju, ko gribētu izstāstīt un izpētīt. Parasti tās ir man aktuālas tēmas vai tādas, kurās gribētu iedziļināties. Gribēju filmu, kas man būtu personiski tuva. Tajā brīdī uzdevu sev jautājumu, kas notiek ar cilvēkiem vecumdienās? Ap trīsdesmit gadiem es sapratu, ka nepalieku jaunāks un sāku apzināties, ka vecumdienas nav tik tālu. Man gribējās iegūt dzīves recepti sirdsmieram. Kā tas ir? Ko tas nozīmē? Kas veido dzīvi interesantu un aizraujošu? No šādām abstraktām domām mēs sākām strādāt pie šīs filmas. Filma atbildēja uz jautājumu, kas mums var palīdzēt šo dzīvi nodzīvot kvalitatīvi, veiksmīgi, mierpilni. Filmas beigās arī saņēmu atbildi uz šo jautājumu – tie ir līdzcilvēki. Tās nav ne balvas, ne sasniegumi. Attiecības ir vērts kopt un par tām rūpēties. Lai nebūtu tā, ka vecumdienās esi vientuļš un noskumis.
Šķita interesanti, ka dokumentālās filmas galvenais varonis Andris vēl aizvien meklē dzīves jēgu, meklē atbildes. Laikam stereotips ir tāds, ka vecumdienās visiem dzīves jautājumiem jābūt atrisinātiem.
Filmas mērķis bija dot iespēju izteikties cilvēkiem, kuri ir nodzīvojuši ilgu mūžu. Šajā gadījumā vectēvs izrādīja interesi par viņa pirmo mīlestību. Tas parāda to, ka šie cilvēki arī meklē, jūt un skumst. Pirmā mīlestība atstāja ietekmi uz vectēva personību, dzīves redzējumu. Jāņem vērā, ka mūsu attiecībās ar vectēvu es esmu provokators, tāpēc arī viņa domas materializējās. Esmu gan viņa mazdēls, gan režisors, gan urķis (viņš mani tā nosauca). Esmu tas, kurš viņa domas mēģina realizēt dzīvē.
6.3 °C
