Clear 13.4 °C
T. 19.06
Nils, Viktors
Talsu novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Kārklevalka: "Cilvēkiem, kuri saņem garantētā minimālā ienākuma pabalstu, var noteikt darba prasmju atjaunošanu 15 stundas nedēļā. Mazkvalificētais darbs ir ļoti būtisks jebkurā pagasta pārvaldē. Ne viens vien no viņiem dabū darba nespējas lapu un nestrādā. Tas ir ļoti grūti aizvirzīt šos cilvēkus līdz strādāšanai to cilvēku. Par viņu attaisnojumiem nestrādāt varētu grāmatu uzrakstīt."
Talsu novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Kārklevalka: "Cilvēkiem, kuri saņem garantētā minimālā ienākuma pabalstu, var noteikt darba prasmju atjaunošanu 15 stundas nedēļā. Mazkvalificētais darbs ir ļoti būtisks jebkurā pagasta pārvaldē. Ne viens vien no viņiem dabū darba nespējas lapu un nestrādā. Tas ir ļoti grūti aizvirzīt šos cilvēkus līdz strādāšanai to cilvēku. Par viņu attaisnojumiem nestrādāt varētu grāmatu uzrakstīt."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) īstenotāji solīja, ka lielu, stipru novadu izveide visiem būšot ieguvums, ka cita starpā paplašināšoties arī sociālā atbalsta pieejamība.

Reklāma

Kā šis solījums ir īstenojies Talsu novadā, kuram pievienoja Dundagas, Mērsraga un Rojas novadu? Novadā ir četras pilsētas – Talsi, Sabile, Stende un Valdemārpils –, kā arī 18 pagasti. Tātad to cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešams sociālais atbalsts, ir kļuvis lielāks, bet Talsu novada pašvaldības budžets arvien problemātiskāks – patlaban tajā ir 8,3 miljonu eiro liels deficīts un ir samazinātas amatu vietas pašvaldības centrālajā aparātā, turpinās to apcirpšana pašvaldības iestādēs un struktūrvienībās. Sarežģīto finansiālo apstākļu dēļ pašvaldības amatpersonas un darbinieki strādā četras, nevis piecas dienas nedēļā. 

Piemēram, Rojas pagasta iedzīvotāji nevēlas samierināties ar šādu situāciju un arvien skaļāk runā par atdalīšanos no Talsu novada, lai izveidotu savu Rojas novadu. 

Tieši Rojā diskutējām par to, kas mainījies sociālajā jomā pirms un pēc ATR. "Latvijas Avīzes" organizētajā sarunā piedalījās Talsu novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Kārklevalka, bijusī Rojas novada domes un Talsu novada domes priekšsēdētāja, bet patlaban Talsu novada domes deputāte Eva Kārkliņa, Rojas vidusskolas sociālā pedagoģe Kristīne Maslovska, Rojas invalīdu biedrības vadītāja Erna Grīnvalde un Rojas pensionāru biedrības pārstāve Ināra Martinovska.

Apvienojot novadus, tika izveidota vienota sociālā atbalsta sistēma, izlīdzinot un vienādojot gan pabalstus, gan arī sociālo pakalpojumu veidus un pieejamību. Kā šī izlīdzināšana ir ietekmējusi pievienoto novadu cilvēkus – vai, piemēram, vienādojot pabalstus, tie ir pielīdzināti augstākajam līmenim?

I. Kārklevalka: Iedzīvotājiem sociālā palīdzība ir kļuvusi pieejamāka un daudzpusīgāka. ATR laikā piedalījos saistošo noteikumu izstrādē sociālās palīdzības un pakalpojumu sadaļā un zinu, ka tika ņemti vērā labvēlīgākie nosacījumi. Sociālās palīdzības pabalsti netika samazināti.

K. Maslovska: Izlasot to, kas ir rakstīts novada pašvaldības mājas lapā internetā, es noticēju, ka mēs ejam labāka piedāvājuma virzienā. Bet mans viedoklis mainījās, kad aptaujāju iedzīvotājus, tajā skaitā bērnu un jauniešu vecākus, cilvēkus, kas ir strādājuši sociālajā aprūpē, seniorus un arī tādus cilvēkus, kuri ir nonākuši situācijā, kad ir jālūdz sociālā palīdzība. Pavērās samērā bēdīga aina. Piemēram, man ir zināms konkrēts gadījums par ģimeni, kas rūpējas par senioriem. 

Bijušajā Rojas novadā bija viens pieturas punkts, kur vērsties pēc palīdzības, piemēram, lai saņemtu palīgierīci, kas ļautu pārvietoties, bet tagad tas vairs nav iespējams. 

Pagāja krietns laiks, kamēr sapratām, kur jāvēršas pēc šādas palīdzības.

Reizē ar Lāsmu Pūci, kura aizgāja mūžībā, nomira arī sociālais atbalsts... Viņa bija cilvēks, kuru pazina daudzi Rojas novada iedzīvotāji un pie kuras vienmēr varēja vērsties, kad bija nepieciešama sociālā palīdzība.

E. Kārkliņa: Jāatzīst, ka tomēr sociālie pabalsti ir kļuvuši daudzveidīgāki un arī lielāki. Bet, ja runājam par sociālo pakalpojumu nodrošināšanu uz vietas, tad pieejamība ir kļuvusi sliktāka. Iztrūkst, piemēram, prevencija, kas Rojas novadā bija labā līmenī. Bet tur nav vainīgs sociālais dienests, kurš ir spiests strādāt galvenokārt uz to, lai apkalpotu likumu. Tas novedis pie tā, ka klāt nākuši iedzīvotājiem nesaprotami birokrātiskie šķēršļi. Agrāk, kad bija Rojas novads, pašvaldībā ieradās, piemēram, seniori, kuri ir invalīdi, un lūdza, lai palīdz viņiem noorganizēt nodarbības kulinārijā. Pietika ar to, ka viņi uzrakstīja projektu, un viss notika. Viņiem nebija jāiet garais iepirkuma ceļš, kā tas ir patlaban. To pašu var teikt arī par palīdzību ģimenēm – Rojas novada pašvaldība daudz strādāja ar prevenciju. 

Reklāma
Reklāma

Proti, tiem cilvēkiem, kuri saņēma pabalstus, lika līdzdarboties. Sadarbības līgumā bija punkts, ka viņiem ir obligāti jābūt mazdārziņam. Šim nolūkam pašvaldība ierādīja viņiem zemi. 

Tiesa, bija tādi gudrinieki, kuri sūrojās, ka no Rojas viena gala viņiem jābraucot sēt gurķus vai burkānus uz otru galu un ka tas esot grūti. Mēs ar sociālā dienesta un palīdzības fondu atbalstu dabūjām velosipēdus, lai viņi var aizbraukt apsēt un izravēt savu dārzu. Cilvēki saprata, ka viņi tiek stingri pieskatīti un ka pašvaldība viņus neliks mierā. Nav taču noslēpums, ka cilvēki strādā arī pelēkajā zonā un atrod visādus attaisnojumus, kāpēc nevar iekārtot un uzturēt savu mazdārziņu. Tas bija iemesls arī tam, lai viņi legalizētu savu darba vietu.

Tas bija pozitīvi, ka spējām iedziļināties katrā ģimenē, kurai bija nepieciešama sociālā palīdzība. Nereti bija gadījumi, kad sociālais darbinieks, apmeklējot ģimenes, redzēja, ka cilvēki dzīvo ļoti nesakārtotā vidē. Nopirkām tapetes, palīdzējām iegādāties visu nepieciešamo, lai viņi var izremontēt savu mājokli. Viens no veicamajiem uzdevumiem bija, piemēram, labiekārtošanā pašvaldībā nostrādāt 12 stundas nedēļā. Ja nepildīja šo nosacījumu, pabalstu nevarēja saņemt.

Tātad var uzskatīt, ka pēc reformas ir pazudusi cilvēcīga saskarsme citam ar citu?

E. Kārkliņa: Briest vēl viena reforma – Talsu novadā samazināšot pagasta pārvalžu vadītājus un viņiem palielinās teritoriju, par kuru būs jāatbild. Tagad ir 14 pārvaldes, bet paliks septiņas. Cilvēciskā saskarsme vēl vairāk attālināsies.

I. Kārklevalka: Birokrātija ir pietiekami liela, ar kuru sastopas sociālie darbinieki – daudz laika paņem dokumentu sagatvošana. Lai būtu tā saskarsme ar cilvēkiem, kas bija pirms reformas, sociālajā dienestā ir jāstrādā krietni vairāk darbiniekiem. Ar pašreizējo resursu mēs varam izpildīt tikai likuma prasības. Piemēram, šobrīd sociālais darbinieks, kurš strādā ar pilngadīgām personām, Rojā un Mērsragā neatrodas katru dienu, bet tikai noteiktās dienas. 

Daudzas lietas atrisinātos, ja senioriem būtu pieejams cilvēks, kas viņu uzklausa un aprunājas, nevis tiekas ar viņu tikai tad, kad vajag pabalstu vai aprūpi mājās. 

Precīzāk runājot, trūkst individualizētās pieejas.

Rojas pensionāru biedrības pārstāve Ināra Martinovska ir gandarīta, ka Talsu novada pašvaldība tomēr ir finansiāli atbalstījusi piejūras pensionāru festivāla rīkošanu Rojā.

I. Martinovska: Pensionāru biedrība ir gandarīta, ka biedrības iesniegtais projekts ir atbalstīts un ka mums jau ir apsolīts finansiālais atbalsts ap trim tūkstošiem eiro no Talsu novada pašvaldības, lai 2. augustā varētu rīkot piejūras pensionāru festivālu no Salacgrīvas līdz pat Liepājai. Tas notiek katru gadu citā vietā – pagājušajā gadā bija Salacgrīvā, bet šogad būs Rojas estrādē.

Labklājības ministrijas pasūtītajos pētījumos ir secināts, ka pašvaldībās plaši apspriesta problēma ir iedzīvotāju novecošanās un vientuļo senioru īpatsvara pieaugums. Skaidrs, ka cilvēks vislabāk jūtas savās mājās, tāpēc rodas jautājums, vai senioru aprūpe mājās tiek nodrošināta visā Talsu novadā?

I. Kārklevalka: Aprūpi mājās nodrošinām visā Talsu novadā. Šo pakalpojumu pērkam no biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts". 

Pašvaldībā ir spēkā saistošie noteikumi, kas noteic, ka cilvēkam, kurš sniedz aprūpi mājās, tiek maksāts sociālais pabalsts. 

Tas ir piešķirts 40 personām, un tā apmērs ir atkarīgs no tā, kādas ir aprūpējamā cilvēka funkcionālās spējas un kāds aprūpes līmenis viņam ir nepieciešams. Pabalsts var svārstīties no 45 eiro līdz vairāk nekā 100 eiro mēnesī. Pirms reformas šāds pabalsta veids bija tikai Dundagas un Talsu novadā. Pašreizējos Mērsraga un Rojas pagastos tas ir jaunums.

Reklāma
Reklāma

Vai tomēr nav tā, ka aprūpētājam ir garš saraksts ar cilvēkiem, pie kuriem jābūt, un viņš spēj nevis aprūpēt šī vārda vistiešākajā nozīmē, bet ieskriet te pie viena, te pie otra?

I. Kārklevalka: Parasti aprūpētājs, kurš ir darba attiecībās ar pašvaldību, strādā ar vienu cilvēku. Tiesa, ir arī izņēmumi, kad mājas aprūpe tiek sniegta vairākiem cilvēkiem, bet tie ir aprūpētāji no "Sarkanā Krusta". Pašvaldība reizi gadā brauc uz vietas, lai novērtētu šo pakalpojumu, aprunātos ar cilvēkiem. Apmierinātība ar saņemto aprūpi ir augsta.

K. Maslovska: Es klausos, un man rodas sajūta, ka dzīvoju citā, paralēlajā, pasaulē. Nupat man bija telefona saruna ar cilvēku, kurš ir strādājis šajā jomā Rojas novadā. Viņam bija sadarbība ar samariešiem, kuri joprojām sniedzot daudz jaudīgāku palīdzību nekā "Latvijas Sarkanais Krusts". 

Samarieši piebraucot pie cilvēka ar savu busiņu, kur var ieiet nomazgāties, izmazgāt drēbes. Šis sociālais pakalpojums ir koncentrēts uz cilvēku.

Samarieši kopā ar senioru, ja viņš spēj pārvietoties, aizbraucot uz veikalu, lai seniors pats var izvēlēties nepieciešamās preces. Cilvēki atceras, cik labi bijis ar samariešiem! Protams, jābūt pateicīgam ikvienam, kas palīdz, tomēr jāatzīst, ka "Latvijas Sarkanā Krusta" sniegtais nav salīdzināms ar to apjomu, ko dara Latvijas Samariešu apvienība. Tas būtu apmēram tas pats, ja salīdzinātu šo pakalpojumu Polijā un Nīderlandē. Es zinu, ka tas ir stereotips, bet, tā kā esmu dzīvojusi gan vienā, gan otrā valstī, tad varu apgalvot, ka attieksme un izpildījums būtiski atšķiras.

Rojas vidusskolas sociālā pedagoģe Kristīne Maslovska: "Talsu novadā regulāri nomainās politiskais virziens – pa labi, pa kreisi un atkal pa labi vai kreisi. Tie rati jau paliek pa vidu un tas cilvēks, gudrs būdams, mūk projām. Nabags brauc uz ārzemēm nopelnīt naudu, bet, kad atgriežas, nesaprot, kas te notiek."

I. Kārklevalka: Šis ir stāsts par pašvaldības finansiālajām iespējām. Mums ir jārīko iepirkuma procedūra, un iepirkumā, kā zināms, priekšroka tiek dota lētākajam.

K. Maslovska: Mūsu lielākā nelaime ir nabadzība un ne tikai naudas izteiksmē, bet tieši domāšanā. Tā ir mūsu patiesā traģēdija. Man ir izdevies pārliecināt, ka kvalitātes arguments ir pietiekami spēcīgs, lai procentuāli izmainītu proporciju, bet tas ir ļoti nopietns darbs, kas ir jāinvestē cilvēkos un viņu domāšanā.

Sociālajā dienestā strādā ļoti jauki kolēģi, ar kuriem kopā mēs atrodam risinājumus sarežģītām situācijām. 

Bet tomēr lielākais vairums cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, dzīvo informācijas vakuumā. 

Informāciju nevar saņemt viena klikšķa vai cilvēka attālumā – daudzos gadījumos tie ir 40 kilometri, kas jāpārvar no Rojas līdz Talsiem.

E. Kārkliņa: Jāatzīst, ka nebija viegli Rojas iedzīvotājiem nodrošināt samariešu sniegto mājas aprūpi. Sākumā viņi mūs brīdināja, ka būšot lielas izmaksas, jo mēs neatrodamies ne Kuldīgā, ne Rīgā. Rojas novada pašvaldība ļoti strādāja, lai samariešu pakalpojumus izvēlētos privātpersonas. Mēs devām saviem iedzīvotājiem ziņu, ka ir iespējama šī drošības poga, ja jūsu vecākiem un vecvecākiem ir nepieciešams kvalitatīvs pakalpojums. Daudzi maksātspējīgie cilvēki to izvēlējās.

Reklāma
Reklāma

Viens ir tie cilvēki, kuriem nepieciešama aprūpe mājās, kas dzīvo pilsētās, bet pavisam kas cits ir tie, kas dzīvo viensētās laukos. Kas viņiem nodrošina aprūpi mājās?

I. Kārklevalka: Arī pie viņiem dodas aprūpētāji.

Bet kā jūs uzzināt, ka viņiem tie ir nepieciešami?

Pastnieks pastāsta, jo pašvaldībai jau nav tādas informācijas sistēmas, kurā var uzzināt veco, vientuļo cilvēku adreses un to, ka viņiem ir nepieciešams šis sociālais pakalpojums. 

Ir arī ne mazums gadījumu, kad sociālie darbinieki, braucot uz mājām pie saviem klientiem, uzzina, ka vēl kādam ir vajadzīga šī palīdzība.

Cik bieži sociālie darbinieki dodas pie saviem klientiem laukos?

Tad, kad saņem, piemēram, no pastnieka, informāciju, uzreiz ierodas. Sociālais darbinieks vispirms izvērtē cilvēka vajadzības. Tas, cik bieži aprūpētājs dosies uz mājām, ir saistīts ar iepriekš pieminētajiem četriem aprūpes līmeņiem – vissmagākais ir ceturtais līmenis, kad cilvēks ir pilnībā kopjams un viņam ir nepieciešama institucionālā aprūpe pansionātā. Situācijas ir smagas, jo daudziem veciem cilvēkiem ir slikta veselība. Ja vientuļajam pensionāram ir likumīgie apgādnieki, tad ceļš uz pansionātu ir daudz sarežģītāks nekā tad, ja nav šādu radinieku. Pirmajā gadījumā sākas bērnu meklēšana, uzrunāšana, nereti viņi vispār neatsaucas. Bērni izvairās finansiālā aspekta dēļ, jo trūkst naudas, lai samaksātu par mātes vai tēva uzturēšanos pansionātā. Daļa bērnu ir izbraukuši no valsts, un viņi neatsaucas, kad meklējam. Ir ļoti reti gadījumi, kad bērni meklē mūs – pārsvarā mēs meklējam viņus.

Kādas izmaiņas sociālajā jomā pēc reformas izjūt Rojas invalīdu biedrība?

E. Grīnvalde: Pirms reformas mēs bijām ļoti apmierināti. Biedrībā ir 110 cilvēku, un mēs saņēmām ļoti labu atbalstu no Rojas novada pašvaldības līdz brīdim, kad mūs pievienoja Talsiem. Mēs cīnījāmies, aicinājām uz Roju priekšniekus no Talsiem, izstāstījām viņiem, kāda attieksme Rojas novadā bija pret cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Viņi ieklausījās un atbalstīja, bet diemžēl tikai līdz šim gadam. Patlaban vairs nesaņemam nekādu finansiālo atbalstu. 

Piemēram, iepriekšējos gados mums piešķīra finansējumu, lai gadā reizi varam aizbraukt ekskursijā ap 500 kilometriem. 

Šogad mēs plānojām doties ekskursijā tepat pa Kurzemi un par to informējām Talsu novada pašvaldību, bet finansiālu atbalstu nesaņēmām. Gribētos aizbraukt arī tālāk, bet par to varam tikai sapņot.

Rojas invalīdu biedrības vadītāja Erna Grīnvalde ar nožēlu atzīst, ka Talsu novada pašvaldība ir aizmirsusi, ka Rojā un tās apkārtnē dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām.

Rojas novadā invalīdu biedrībai piešķīra Ziemassvētku paciņas. Tagad laikam naudas trūkuma dēļ tas vairs nenotiek. Rūgtums sirdī ir palicis, jo cilvēki ar īpašajām vajadzībām ļoti gaidīja šīs paciņas. Mums pašiem regulāri par sevi ir jāatgādina Talsu novada pašvaldībai, jo tur nav neviena, kas pēc savas iniciatīvas mūs atcerētos.

I. Kārklevalka: Es tam nepiekrītu, jo sociālais dienests arī pagājušajā gadā vientuļajiem pensionāriem invalīdiem dāvināja Ziemassvētku paciņas. Dienesta darbinieces, tajā skaitā arī es, vedām tās šiem cilvēkiem Talsu novadā.

Reklāma
Reklāma

E. Grīnvalde: Man tā ir pirmā dzirdēšana.

K. Maslovska: Kā jūs uzzinājāt, kurš ir vientuļš?

I. Kārklevalka: Pēc informācijas, kas ir novada pašvaldības darbinieku rīcībā.

K. Maslovska: Vai Rojas invalīdu biedrības cilvēki nesaņēma tādēļ, ka jums nav informācijas par visiem cilvēkiem?

I. Kārklevalka: Tā varētu būt.

E. Grīnvalde: Mūsu biedrībā ir daudz vientuļu cilvēku, kuri dzīvo Rojas apkārtnes pagastos. 

Līdz ar reformu ir pazudusi cilvēciska saskarsme. 

Cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām Talsos nu jau otro gadu ir atvērts skaists dienas centrs, bet viss atdūrās transporta problēmā, jo to nepiedāvāja naudas trūkuma dēļ, līdz ar to tas mums nav pieejams. Iedomājieties situāciju, kad cilvēkam ar īpašām vajadzībām un viņa asistentam ir jābrauc 40 kilometri un nav neviena, kas viņus aizved un atved.

Kādas problēmas jums kā sociālajai pedagoģei ir sagādājusi administratīvi teritoriālā reforma?

K. Maslovska: Lūk, viens piemērs. Man ir seši pirmklasnieki, ar kuriem ir sarunāts, ka vecākā māsa pēc stundām aizvedīs viņus uz autobusu, kas no autoostas atiet pulksten divos. Bet pirmklasnieku vecākiem neienāca prātā, ka brīdī, kad aiziet autobuss, vecākajai māsai vēl ir stundas. Pirmklasniekam ir septiņi gadi, un viņš nezina, vai tas autobuss ir pa labi vai kreisi un kurš no trim autobusiem, kas stāv autoostā, ir īstais. Paņēmu pirmklasniekus pie rokas un pirmās piecas dienas vedu viņus līdz autobusam, kamēr viņi saprata, kā tikt līdz mājām. Kopš Kolkā ir likvidēta sākumskola, Kolkas bērni ceļas pulksten sešos, lai ar vienīgo autobusu atbrauktu uz Roju un 20–30 minūtes gaidītu, kamēr sāksies stunda. 

Bērni skolas pulciņus izvēlas nevis pēc tā, kas viņam interesē, bet gan pēc tā, uz kuru pulciņu viņi var paspēt, pirms aizbrauc viņu autobuss.

Pašvaldību vadītāji kā galveno uzdevumu sociālajiem dienestiem tuvākajiem gadiem saskata preventīvo darbu un atbalsta sniegšanu ģimenēm, kurās saskatāmas pazīmes, ka vecāki neprot veikt bērna aprūpes pienākumus. Daudziem neesot prasmju būt par vecākiem, un šādās ģimenēs ir nepieciešams ģimenes asistents, grupu nodarbības, individuālās konsultācijas. Vai tas bija jūtams Rojas novadā un tagad Talsu novadā?

Jā, tas ir sāpīgs jautājums. Es gan biežāk dzirdu, ka bērni ar katru gadu kļūstot arvien trakāki. Tāda sajūta rodas tādēļ, ka mēs ar katru gadu attālināmies no jaunās paaudzes. Kopš mūsu sabiedrībā ir ienākusi "aukle" – lietotnes "Tiktok", "YouTube" un citas viedierīču lietotnes –, jāsaprot, ka atbildība par bērnu audzināšanu tiek dalīta ar šīm nepersonām, kas nodarbojas ar aukles funkcijām. 

Ko tas ekrāns iemāca, ar to mēs skolā satiekamies. Mēs attiecīgi strādājam ar sekām.

Kad es meklēju, kurš man varētu pastāstīt, kurš skolēns ir mazturīgs, kurš trūcīgs, labā ziņa ir tā, ka es to neuzzināju. Tas nozīmē, ka datu aizsardzības regula strādā, jo man tiešām nav jāzina, kāds kuram ir finansiālais stāvoklis. Reizēm man gribētos rosināt vienu otru vecāku labāk nopirkt savam bērnam ēdienu, nevis telefonu, bet arī trūcīgās ģimenēs bērns prot paprasīt saviem vecākiem nopirkt to, kas viņam ir svarīgi, lai viņš būtu līdzvērtīgā statusā ar saviem klasesbiedriem.

I. Kārklevalka: No jūnija sociālā dienesta ģimenes atbalsta nodaļā, visticamāk, būs darbinieks, kas strādās ar ģimenēm, kurās aug bērni.

Vai pēc reformas brīvpusdienas ir tikpat pieejamas kā agrāk?

Pēc reformas vienu brīdi pusdienas par brīvu bija pat lielākai klašu grupai nekā pirms ATR, proti, no 1. līdz 9. klasei. Par to vecāki bija ļoti priecīgi, bet līdz ar finanšu krīzi novadā atlika noskanēt pirmajam trauksmes zvanam par to, ka brīvpusdienu nebūs, kad to juta arī skolā. Vedu klasi pusdienās un ievēroju, ka skolēns, kurš katru dienu ēda savu porciju un vēl papildu porciju, pēkšņi vairs neēd. 

Izrādās, viņam mamma stāstījusi, ka tagad būšot jāmaksā. Pieaugušie uztraucas, un bērns šo trauksmi atnes uz skolu. 

Nomierināju: viss ir kārtībā, tu drīksti ēst tik, cik tu vēlies, jo valsts par tevi līdz 4. klasei ir samaksājusi. No 4. līdz 9. klasei par brīvpusdienām maksā pašvaldība. Diemžēl līdz mums atnākusi ziņa, ka nav zināms, vai no septembra pašvaldība vairs maksās par skolēnu ēdināšanu.

Talsu novada domes deputāte un bijusī Rojas novada un Talsu novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa: "Mūsdienās gan trūcīgie, gan maznodrošinātie reizēm ir gudrāki par vienu otru grāmatvedi un ir izrēķinājuši, kuru darbu viņiem nav izdevīgi pieņemt, jo tad ienākumu slieksni iet pāri un vairs nepienākas maznodrošinātā vai trūcīgā pabalsts. Tā arī rodas šie ilgstošie pabalstu saņēmēji."

E. Kārkliņa: Mēs iepriekš runājām, ka sociālajam dienestam daudz jāstrādā, lai pildītu likumus, nevis lai iedziļinātos ģimenes problēmās. Savā laikā Rojas novada pašvaldības vadība ļoti cieši sadarbojās ar sociālo dienestu arī par Eiropas paku piešķiršanu trūcīgajām ģimenēm. Ja tikai formāli izvērtē ģimeni un neredzi, kas tur notiek ikdienā, tad tikai dod un dod tās pakas. Bet, kad sāc iedziļināties, tad izrādās, ka ģimenē neviens neprot gatavot ēst. Sadarbojoties ar sociālo dienestu, sapratām, ka mums ir nepieciešams ielikt sadarbības programmā uzdevumu, ka ir jāapmeklē nodarbības un ir jāiemācās no Eiropas pakā ievietotās pārtikas pagatavot ēdienu. Nebija kur sprukt – ja gribi pabalstu, tev ir jāsadarbojas un jāizlieto piešķirtās pakas, nevis jākrauj mājās kaudzē.

"Reformas. Iecerētās, īstenotās, nepieciešamās".

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma