Saruna ar Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu.
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandiera ģenerālmajora Kaspara Pudāna atbildību grūti pārvērtēt, jo tas ir ikdienas darbs, visas diennakts garumā domājot par to, kā krīzes situācijā nodrošināt mūsu valsts aizsardzību. Kas ir svarīgākais šobrīd, iesākot 2026. gadu?
Komandiera novēlējumu Latvijas iedzīvotājiem jaunajā gadā ir šāds: "Mans aicinājums ir būt pārliecinātiem par sevi, savām spējām, par to, ko mēs visi kopīgi varam paveikt. Šajā mēnesī ir daudz dažādu pasākumu, kas liek atcerēties gan strēlniekus, gan barikāžu varoņus, kurus nedrīkstam pievilt, bet pievilsim tad, ja nebūsim tādi kā viņi. Vienoti un pārliecināti par to, ko mēs varam izdarīt. Katram ir savs uzdevums, savs pienākums. Mirklī, kad šis mantojums mums būtu jānosargā, pats galvenais, lai būtu pārliecība, ka varam to izdarīt. Starp citu, dzirdot uzrunas, cik daudz cilvēku bija iestājušies Tautas frontē, domāju – cik daudzi tajās dienās atradās barikādēs, meklēju atbildi – vai mēs, bruņotie spēki, varētu tādu cilvēku daudzumu dabūt savā atbalstā, savā rīcībā? Tās bija pārdomas, cik daudz mēs spētu mobilizēt, cik daudzi nāktu palīgā esošajiem karavīriem un zemessargiem, lai varētu pretinieku noturēt. Ja mēs atgrieztos kaut vai pie tiem pašiem skaitļiem, kas bija Tautas frontē, tas būtu nopietns spēks. Ražuka kungs minēja, ka 240 tūkstoši bija Tautas frontē, tas tiešām bija iespaidīgi. Kas tas būtu par spēku, kas stātos pretī!"
"Latvijas Avīzes" lasītāja jautājums: man ir 51 gads, esmu sportists, gatavs vajadzīgajā brīdī aizsargāt Latviju, bet vai valsts spēs mani apbruņot? Un otrs jautājums: vai savos vairāk nekā 50 gados esmu vajadzīgs?
K. Pudāns: Uz pirmo jautājumu – visticamāk, viņš ir Latvijas pilsonis un vēl nav rezerves karavīrs, tad jau zinātu, kas jādara. Viņš joprojām ir rezervists kara mobilizācijas gadījumā – tad mēs noteikti iesim pakaļ rezervēm, tādiem nemilitāriem cilvēkiem, kas nav militāri apmācīti. Skaidrs, ka tur būtisks darbs jāpaveic, cilvēku resurss ir jāsadala arī ar citiem. Tie būs vajadzīgi civilajai aizsardzībai, kritiskās infrastruktūras darba nodrošināšanai. Bet tos, kas ir brīvi, mēs mobilizēsim, pasauksim, apmācīsim, nosūtīsim uzdevumu izpildē. Tā mēs nonākam pie otrā jautājuma. Negaidiet uzaicinājumu krīzes gadījumā! Par tiem, kas ir pārliecināti, – žēl, ka neesam atraduši dzirdīgas ausis jau iepriekš, stāstot par iespējām. Šis cilvēks joprojām var būt zemessargs, mēs pieņemam Zemessardzē līdz 55 gadiem. Vai arī, ja nav iespēju iestāties Zemessardzē, jo mēs gribam, lai cilvēks regulāri atnāk katru gadu vismaz līdz 20–30 dienām, uztur savas iemaņas, parāda, ka ir daļa no savas vienības, tad var pieteikties uz brīvprātīgo rezervistu apmācību.
-11.6 °C
