13.5 °C
Augustā "Latvijas Avīzē", bet septembrī grāmatas formātā pie lasītājiem nonāks Lienes Milleres otrais romāns "Dubultās dzīves". Tie, kas pagājušajā gadā lasīja "Vakara romānus", jau pazīst daļu jaunā romāna tēlu. Astra un Ilmārs, Alīda un Leonija visdažādākās dzīves krīzes jaunajā romānā risinās tikpat azartiski un entuziastiski kā pirmajā.
Kā liecina romāna nosaukums, Liene Millere savus tēlus (un arī lasītājus) ir nostādījusi tādā punktā, kurā vienlaikus – ne bez Astras līdzdalības – sāk atklāties visdažādākie ciematnieku rūpīgi glabātie noslēpumi. Savā ziņā pie tā vainīga... žurka, kas sāk apciemot Astras veikaliņu, taču noslēpumiem, kuri romāna gaitā pamazām tiks atklāti, ir vēl garākas astes un asāki zobi nekā šim grauzējam.
Par Lienes Milleres rakstniecības firmas zīmi kļūst ne tikai prasme atgādināt, ka nelielos lauku miestiņos kaislības sit tikpat augstu vilni kā lielpilsētās, bet it īpaši spēja ikdienas niekos pamanīt smieklīgo un savos darbos pārradīt to kvalitātēs, kuras novērtē arī lasītāji. Šoreiz gan kriminālajā un bezbēdīgi smieklīgajā noskaņā ievīsies arī dziļāki, skumjāki akordi – dažus noslēpumus glabājam tādēļ, lai sargātu savu sirdsmieru, un pārāk vēlu atklājam, ka tie klusībā dara tieši pretējo.
Bet tagad – vārds pašai autorei.
Otrajā romānā lasītāji sastaps jau pirmajā iepazītos un iemīļotos tēlus. Kā viņi uzprasījās atgriezties?
L. Millere: Patiesībā, rakstot pirmo romānu, vairāki interesanti ciema personāži palika aiz strīpas, un man bija žēl, ka viņi netika pie vārda, tāpēc bija jāraksta otrs. Savukārt tēma par to, kā būtu, ja talkas laikā atrastu līķi, mani urdīja jau sen, un tā šīs abas lietas apvienoju. Bija pilnīgi skaidrs, ka abām pensionārēm jābūt iesaistītām, jo kuram gan vēl ciemā ir laiks un iespējas ko tādu izmeklēt, bet Ilmāram un Astrai es biju parādā kādu īstu randiņu. Es būtu gribējusi arī šajā romānā satikt Ingemaru un pabraukt ratos ar Grietu, bet tas šim stāstam jau būtu par daudz.
Jāpiebilst vien, ka nevienu līķi dzīvē neesmu atradusi, tāpēc mana meklēšanas vēsture internetā izskatās visai aizdomīgi, ja to aplūkotu ārpus šī konteksta.
Un vai tagad viņi jūtas apmierināti, varbūt prasa vēl kādu grāmatu?
Leonija vēl aizvien mani ik pa laikam pabaksta, ka jāraksta vēl viens gabals par viņas kriminālo pagātni. Pagaidām man šis stāsts vēl ir miglā tīts, bet iespēja, ka mēs Vētras ciemā vēl atgriezīsimies, pastāv.
Kas šajā – romānā ne pārāk ilgajā, dzīvē mazliet garākajā – brīdī ar tēliem ir noticis? Kuri pašai kļuvuši vismīļākie, un kādēļ?
Tēli, protams, attīstījušies, ne vienmēr gan tajā virzienā, kuru biju sākotnēji iecerējusi es. Astra aizvien vēl aizraujas ar visu mistisko, un Ilmārā vēl joprojām mājo neticība cilvēkiem. Savukārt jaunos tēlus bija interesanti rakstīt, jo tie vēl nebija īsti iepazīti. Leoniju gan mēs lielākoties joprojām skatām tikai Alīdas acīm, un par šo skatpunktu es iedomājos brīžos, kad domāju par trešo grāmatu. Grūti būtu nosaukt kādu mīļāko tēlu, jo katrs no viņiem man patīk savā īpašajā veidā un katrs mani ir pārsteidzis ar kādu darbību vai teikumu, ko es pati nemūžam nedarītu un neteiktu. Bet es cenšos viņus necenzēt un pieņemt tādus, kādi viņi pie manis nāk. Laikam jau tieši tas, ka tēli šokē un pārsteidz, man viņos patīk visvairāk. Man ir svarīgi rakstīt ar prieku. Dažas romānu ieceres esmu nobāzusi atvilktnē tieši tāpēc, ka viss šķiet pārāk paredzams un garlaicīgs.
Romānam sākumā bija cits nosaukums. Kā vispār ir ar nosaukumiem un arī tēlu vārdiem, cik viegli vai smagi tie atnāk?
Jā, romāna iecerētais nosaukums bija "Lāča pakalpojums". Ar tādu nosaukumu es arī rakstīju manuskriptu un iesniedzu izdevniecības konkursā, bet rediģēšanas procesā jāuzticas redaktorei, jo man šis ir otrais romāns, bet viņai jau nezinkurais, un darbam piešautā acs uzreiz pamana to, ko es, prātā izdzīvojot savus varoņus, neredzu tekstā iztrūkstam.
