Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi teātra zinātnieces Margaritas Ziedas grāmata "Dzīvot no tā, kā nav", kas veltīta talantīgajam, neparastajam un diemžēl lielā mērā jau drīz pēc aiziešanas mūžībā piemirstajam režisoram Kārlim Auškāpam. Vakar viņam apritētu 79 gadi.
Kā ieinteresējāties par Kārļa Auškāpa darbu un dzīvi?
M. Zieda: Kārļa Auškāpa veidotie inscenējumi un izrādes, kurās viņš spēlēja kā aktieris, mani aizrāva skolas laikā. Astoņdesmitajos gados "Stepes vilku", "Tumšā mitekļa valdnieku" skatījos daudzas reizes. Mani pievilka dīvainā maģija, kas bija šajās izrādēs. Citas realitātes sajūtamā klātbūtne. Mistika, transcendence – tās latviešu teātrī var sastapt reti. Kārļa Auškāpa izrādēs tās bija. Tiesa, šādās kategorijās, kā arī par šo darbu tēmām vairāk domāju tagad. Tolaik piesaistīja noslēpums. Abas augšminētās bija mazās zāles izrādes. Uz lielās skatuves tolaik spēlēja "Šerloku Holmsu". Mani skolas biedri no vecākajām klasēm uz pārmaiņām stāvēja naktī biļešu rindā pie Dailes teātra kases, lai redzētu Kārļa Auškāpa veidoto "Holmsu". Tā bija kulta izrāde Rīgā, ko gribēja redzēt visi.
Arī "Šerloku Holmsu" un tāpat viņa veidoto "Džonu Neilandu" tolaik skatījos daudzas reizes, bet mani pievilka tieši šīs abas mazajā zālē spēlētās. Un tagad tiešām sāku atcerēties – kamēr manas skolas laiku draudzenes jūsmoja par aktieriem Andri Bērziņu, Vari Vētru, Ivaru Kalniņu, Jāni Paukštello, manu uzmanību saistīja aktieris Kārlis Auškāps – "Brandā", "Elizabetē, Anglijas karalienē", "Kraujā". Skaista, spēcīga, ļoti pievilcīga personība.
Auškāpa izrāžu suģestija pievilka un palika. Arī vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, kad jau mācījos Maskavas Teātra institūtā un pirmajā kursā bija jāizvēlas mācību prakses vieta, izvēlējos to Dailes teātrī pie Kārļa Auškāpa, kurš tolaik iestudēja Pītera Šēfera "Letisu un Mīlašķi". Nonācu uzreiz teātra prakses epicentrā – mans uzdevums bija suflēt Ausmai Kantānei. Tiem, kuri zina šo fenomenālo aktrisi, sapratīs, ka tā bija neiespējamā misija. Man tas bija laimīgs laiks – būt klāt izrādes tapšanai ar liela formāta personībām un ļoti augsta ranga māksliniekiem. Un tikai tagad, veidojot padziļinātu izpēti, sapratu, cik traģisks Kārlim Auškāpam pašam bija šis laiks. Radīt izrādi par to, kā līdzcilvēkiem "dot plašumu, dot dzīvību, dot gaismu", pašam balansējot uz nebūtības robežas.
Vai tiešām tik sen jau dzimis pirmais impulss, kas jūs mudināja uzrakstīt viņam veltītu grāmatu?
Impulss radās daudz vēlāk – pandēmijas laikā, mudinot Ievu Struku uzrakstīt grāmatu par Astrīdu Kairišu. Tas notika neilgi pēc aktrises došanās mūžībā. Visi teātri bija ciet. Nekādas pulcēšanās nenotika. Piedāvāju Ievai palīdzību – uzrakstīt nodaļu par Astrīdas Kairišas dzīvesbiedru Kārli Auškāpu, jo labi zināju viņa darbu. Ieva ieteica man labāk uzrakstīt otru grāmatu – par Kārli Auškāpu. Runājām un sapratām, ka varētu iznākt interesants grāmatu diptihs ar nosaukumu "Drāma un Daile." Par divām liela formāta personībām un spilgtiem māksliniekiem un diviem teātriem. Taču, lai šo darbu paveiktu, bija vajadzīgs ļoti daudz laika. Sākotnēji manā rīcībā bija tikai personīgās atmiņas par izrādēm un šo lielā formāta personību. Bija nepieciešams pamatīgs izpētes darbs.
Domājot par režisoriem, Kārļa Auškāpa vārds nav no tiem, kas nāk prātā pirmais – tomēr viņš iestudējis ļoti spilgtas izrādes. Kā jums šķiet, kādēļ viņš ir palicis savā ziņā nepamanīts?
Teātra vēsturē Kārļa Auškāpa vārds ar pienākošos godu un cieņu ir ierakstīts gan Edītes Tišheizeres monumentālajā grāmatā "Dailes teātris", gan teātra zinātnieku pētnieciskajos darbos "Latvijas teātris 70. gados", "Latvijas teātris 80. gados" un "Latvijas teātris 90. gados", gan daudzos rakstos Latvijas presē. Un tajā pašā laikā jāpiekrīt, ka šī ļoti neparastā personība latviešu teātrī ir palikusi uzmanības perifērijā.
Tam ir vairāki iemesli. Galvenais, manuprāt, – Kārļa Auškāpa mākslinieka liktenis iekrita radikālos pārmaiņu laikos. Padomju Savienībai sabrūkot, pēkšņi izmainījās viss. Latvija kļuva brīva valsts, bet, ekonomikai sabrūkot, milzīgs skatītāju skaits nonāca nabadzībā. Kārļa Auškāpa lielais nopelns ir tas, ka viņam izdevās saglabāt Dailes teātri. Atcerēsimies, ka deviņdesmitajos gados Latvijā gāja bojā trīs teātri – Jaunatnes teātris ar divām trupām un Operetes teātris. Ļoti reāla bija iespēja, ka arī Dailes teātra mums šodien vairs nebūtu.
12 °C
















































































































































































































































