Diskusija: Kādu ceļu izvēlas Baltijas krievu teātri pēc kara Ukrainā?

Igaunijas Sidalinnas teātris cenšoties pieradināt cilvēkus, ka teātris runā par šodienu, bet Viļņas Vecais teātris aicinot paplašināt ne tikai ģeogrāfiju, bet arī mainīt iekšējo topogrāfiju.

Pēdējā laika aktīvās diskusijas ap Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vietu un nozīmi Latvijas kultūrainā rosināja "Kultūrzīmes" pievērsties Igaunijas un Lietuvas krievu teātru situācijai. Vai tiešām pietiek tikai ar to, ka šiem teātriem ir mainīti nosaukumi; kāda ir to nozīme šo valstu kultūras ainavā?

Jau 2022. gadā "Kultūrzīmes" rakstīja par triju Baltijas valstu profesionālajiem teātriem, kuru iestudējumu pamatvaloda tolaik bija krievu valoda un kuru iestudējumu kultūrtelpa līdz pat karam Ukrainā bijusi saistīta ar Krieviju kā valsti ("Baltijas krievu teātri starp karu un kultūru", 9. 11. 2022.). Vienlaikus Baltijas valstu krievu teātri ir arī nozīmīga vietējās kultūrtelpas sastāvdaļa, jau no kara pirmajām dienām visu trīs teātru darbinieki pauduši vienotu atbalstu Ukrainai.

2022. gada rudenī Lietuvas kultūras ministrs parakstīja rīkojumu Lietuvas krievu drāmas teātri pārdēvēt par Viļņas Veco teātri. Arī Igaunijas Kultūras ministrijas Krievu teātra fonda padome nolēma, ka, sākot ar 2025./2026. gada teātra sezonu, teātris oficiāli tiek saukts par Sidalinnas teātri ("Südalinna Teater"). Kā šīs izmaiņas jūtamas 2026. gada vasarā?

Teātris kā integrācijas pļauka Igaunijā

2023. gadā par Igaunijas Krievu teātra māksliniecisko vadītāju kļuva latviešu režisors Dmitrijs Petrenko, kurš, pārņemot teātra vadību, sarunā ar "Kultūrzīmēm" pauda, ka "teātrim jākļūst par integrācijas platformu, nevis jākalpo par separācijas rīku, kā līdz šim, kad tas bija gluži vai kā kaut kāda mazā Krievijas impērija, kur cilvēki nāca un varēja justies kā savā Krievijā."

Kā, runājot ar teātra kritiķiem Igaunijā, izpētīja "Kultūrzīmes", lielākā daļa Sidalinnas teātra iestudējumu arī 2026. gada sezonā gaidāmi krievu valodā, bet to vēstījums ir vērsts Eiropas virzienā.

Pirms sešiem gadiem sociālajos tīklos kādā no sajūsminātajām skatītāju atsauksmēm par Tallinas Krievu teātra izrādēm bija lasāms, ka tas esot teātris ikvienam, kas obligāti jāredz tam, "kurš mīl krievu kultūru, krievu valodu un ir daļa no šīs kultūras. Plaša izrāžu izvēle visu paaudžu skatītājiem. Ikviens šeit var atrast sev piemērotu izrādi, pat tie, kas nav pazīstami ar krievu kultūru un runā igauņu valodā. Atvediet līdzi draugus, uzaiciniet kolēģus, vecmāmiņas un mātes. Sviniet kultūras vakarus kopā ar Krievu teātri. Un neaizmirstiet – teātris ikvienam!"

Kopš tā laika daudz kas mainījies, tomēr šī gada maijā uz jautājumu, kā Sidalinnas teātris atšķiras no iepriekšējā Tallinas krievu teātra, tā direktore Anne-Lī Peive atbildēja, ka vēl esot pāragri izdarīt secinājumus: "Mēs esam kļuvuši vēl atvērtāki igauņu režisoriem. Tiesa, nevaru teikt, ka arī iepriekš bijām noslēgti. Mēs attīstām jaunas formas, mums būs teātra skola, plānojam atvērt teātra studiju. Mēs esam un būsim krievu valodas teātris, Igaunijas valsts teātris, kas turpina uzstāties krievu valodā."

Valodu, iestudējumu un skatītāju atbalsta vai nolieguma krustugunīs režisors Dmitrijs Petrenko nupat jūnijā vēlreiz uzvarējis konkursā par Sidalinnas teātra mākslinieciskā vadītāja pienākumu turpinājumu. Interesanti, ka viens no Petrenko darba kvalitātes rādītājiem bijis arī ļoti labi apgūtā igauņu valoda.

Pirms dažām nedēļām Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" režisors sarunā ar Čehova teātra vadītāju Danu Bjorku uzsvēra, ka grūti ir ne vien finansiāli, bet arī emocionāli "pieradināt cilvēkus, ka arī tas ir teātris, kas runā par šodienu, par tevi, par tavu kaimiņu. Krievvalodīgā auditorija uz sevi skatās negribīgi, bet pamazām šo tradīciju apgūst. Tradīcijas ziņā šī ir ļoti krasa atšķirība starp latviešu un krievu auditoriju. Tas attiecas arī uz igauņiem un krieviem Igaunijā." Dmitrijs Petrenko atklāj, ka savā teātrī novērojis to pašu, ko Latvijā – cilvēki ceļas un iet ārā no zāles, bet pēc laika ir gatavi atgriezties: "Tāda pašlaik ir mūsu realitāte."

Raits Avestiks, teātra zinātnieks.

Foto: Publicitātes

Nākamajā sezonā Sidalinnas teātrī Dmitrija Petrenko režijā tiks iestudēta izrāde "Komentārs", kas būs stāsts par teātra aktieru un darbinieku piedzīvoto naida runu kontekstā. "Es izdomāju, ka mēs atbildēsim mākslinieciskā plāksnē kā komentāru par to visu, ko es un mani aktieri ir piedzīvojuši, kamēr mēs mainām teātri uz Eiropas vērtībām," teic Dmitrijs Petrenko. Teātra zinātnieks Raits Avestiks "Kultūrzīmēm" pauda, ka krievu valodas teātra nozīmi Igaunijas krievu kultūras telpā nevar un nevajadzētu novērtēt par zemu, tomēr "situācija esot mainījusies. Vismaz no malas raugoties, šķiet, ka 2025. gads Tallinas krievu teātrim jeb jaunizveidotajam Sidalinnas teātrim bijis diezgan vētrains. Vējš pūta no Ukrainas, bet ne tikai tas. Vecā nosaukuma noņemšana, neietekmējot teātra mākslu, joprojām silda sirdi. Tas, vai (šāds) jauns nosaukums kaut ko pievieno vai atņem teātra identitātei, iespējams, kļūs skaidrs nākotnē. Nosaukuma maiņas burzmā medijos mazāk izskanēja teātra padomes priekšsēdētāja Margusa Alikmā domas, ka, neskatoties uz valodu, teātrim mērķtiecīgāk jānodarbina un jāizmanto igauņu valodā runājošie (un, iespējams, arī igauniski domājošie) radošie cilvēki un viņu radītie darbi, tātad teātra mērķis būtu kļūt par tiltu kultūru integrācijā. Vai drīzāk integrācija caur kultūru? Šāda diezgan neizbēgama virziena izvēli labi ilustrēja režisora Elmo Nīganena iestudējums "Dievi" un Merles Karuso "Es pametu Ukrainu 2022". Vērojot publikas reakciju, vai, precīzāk, faktiski bez tās, var pieņemt, ka Sidalinnas teātra pastāvīgā publika nejutās īpaši ērti ar tik spēcīgu integrācijas pļauku (ja vispār dodas skatīties iestudējumus)."

Teātra kritiķis Mēliss Oidsalu saistībā ar Karuso iestudējumu portālā "err.ee" rakstījis: "Pēdējos gados par krievu teātri tiek runāts kā par problēmu. Neskatoties uz nelielo skandālu, kas pavadīja izrādi, vai tieši tādēļ, uzskatu, ka iestudējums "Es pametu Ukrainu 2022" norāda uz krievu teātri kā risinājumu, kā laboratoriju nepatīkamu vai kairinošu domu drošai prezentēšanai."

"Mākslas uzdevums ir neatstāt cilvēkus vienaldzīgus. Par pārējo var strīdēties," pēc Rīgas Čehova teātrī un Daugavpils teātra festivālā pieredzētajām viesizrādēm domas par "Es pametu Ukrainu 2022" portālā "lsm.lv" paudis Latvijā dzīvojošais ukraiņu žurnālists un rakstnieks Olehs Kudrins.

Multikulturālisms Viļņā

Savukārt Viļņas Vecais teātris, līdz pat 2022. gada rudenim saukts par Viļņas Krievu teātri, jau vairākus gadus iestudē izrādes Lietuvas galvaspilsētas mazākumtautību iedzīvotāju dzimtajā valodā. Tiesa, to nosaka arī reālā demogrāfiskā situācija, jo Viļņā lielākā mazākumtautība atšķirībā no Tallinas un Rīgas ir poļi, kuru skaits sasniedz vairāk nekā 15% kopējā iedzīvotāju skaita, savukārt krievu valodā runā no deviņiem līdz 13% iedzīvotāju.

Laurins Lopaite, Viļņas Vecā teātra pārstāve.

Foto: Publicitātes

Vecais teātris esot tieši tāds pats kā Viļņa: krāsains, daudzžanru, daudzvalodu, multikulturāls, protams, performatīvs, dejojošs, dramatisks, citāds. Tik krāšņi "Kultūrzīmēm" to aprakstīja teātra pārstāve Laurina Lopaite. Viļņas Vecais teātris aicinot paplašināt ne tikai ģeogrāfiju, bet arī mainīt iekšējo topogrāfiju, to iezīmējot tolerance, iecietība un atvērtība. Vairāki Viļņas Vecā teātra aktieri lietuviski runājot tik labi, ka piedaloties izrādēs arī citos teātros, kuru iestudējumi notiek tikai lietuviešu valodā.

Šoruden, teātra 113. sezonas pirmajā pusē, notikšot pirmizrādes, kuras tematiski vienojot vēlme pārdomāt šodienu, izpētīt tāda cilvēka stāvokli, kurš ir apmaldījies informācijas plūsmā, viņa attieksmi katastrofas un pēckatastrofas priekšā, vēlmi piedzimt no jauna, izkļūt no bezsvara un nenoteiktības situācijas. Tā krievu valodā ar lietuviešu subtitriem būs skatāma armēņu režisora Iļjas Moščicka iestudējums "Limbo", savukārt decembrī viens no slavenākajiem Ukrainas režisoriem Maksims Holenka ukraiņu valodā iestudēs izrādi, kas veidota pēc Latvijā pazīstamās ukraiņu rakstnieces Natalkas Vorožbitas lugas "Zaļie koridori". Kā vēsta izrādes apraksts, par "zaļajiem koridoriem" tika saukti ceļi, pa kuriem civiliedzīvotāji bēga no kara zonām, bet otrpus robežai bēgļus sagaidīja sieviete, vārdā Eiropa. "Viņa vēlas darīt labu, bet…"

Šī gada sākumā Lietuvas Kultūras ministrija saņēmusi sešas oficiālas sūdzības no Viļņas Vecā teātra darbiniekiem, bijušajiem darbiniekiem vai citām ieinteresētajām personām par teātrī veiktajām strukturālajām izmaiņām un iespējamiem darbinieku tiesību pārkāpumiem. Toreiz teātra aktrise Jeļena Juščenko portālam "Bernardinas" stāstījusi, ka notiekot "sava veida Krievu drāmas teātra, ko tagad sauc par Viļņas Veco teātri, iznīcināšana. Mums pastāvīgi tiek teikts, ka tas vairs nav teātris, kas bija agrāk, ka tas vairs nav krievu, bet gan daudzvalodu teātris. Tomēr trupa principā jau nav mainījusies, turklāt jāatzīst fakts, ka mēs nevaram konkurēt ar lietuviešu aktieriem, uz mūsu skatuves lietuviešu valoda tomēr ir citāda – tā nav mūsu dzimtā valoda. Ikdienas dzīvei tā, iespējams, ir pietiekama, varam sazināties, bet šādas valodas kvalitāte skatuvei nav piemērota."

Kā vēsta teātris, atzīmējot 80 gadus kopš tā dibināšanas Lietuvā un 40 gadus kopš pārcelšanās uz pašreizējo ēku, rudenī paredzēta konference, kas esot labs stimuls runāt par krievu teātri kā parādību no dažādiem – vēsturiskiem, ideoloģiskiem, propagandas, koloniālisma un mākslinieciskiem – skatpunktiem, kā arī izpētīt daudzvalodu teātru situāciju reģionā. Jūlija vidū savus pienākumus sācis pildīt jaunais Lietuvas kultūras ministrs Lukass Alšis, kurš kā vienu no sava darba svarīgākajiem uzdevumiem nosaucis mērķi "skaidrāk definēt Viļņas Vecā teātra darbību un tā vietu Lietuvas skatuves mākslas institūciju sistēmā".

Uzziņa

Sidalinnas teātris

• Agrāk saukts par Igaunijas krievu teātri, oficiāli dibināts 1948. gadā, bet par savas darbības sākumu uzskata 19. gadsimta beigas.
• 2025. gadā teātri apmeklēja 57 087 skatītāji (2024. gadā – 66 045, bet 2023. gadā – 77 803) un publikai izrādīja 121 izrādi Lielajā zālē, 158 izrādes Mazajā zālē un 41 izrādi uz "Ring" skatuves, kā arī 22 viesizrādes uz citām skatuvēm Igaunijā un astoņas viesizrādes Rīgā.
• Lielā zāle paredzēta 650 skatītāju vietām, bet Mazā zāle – 100. 2026. gadā trupā pastāvīgi strādā 23 aktieri.

Viļņas Vecais teātris

• Iepriekš saukts par Viļņas krievu teātri; tā trupa par savas darbības aizsākumu min 1864. gadu, kad to kā Krievu drāmas teātri izveidoja Sanktpēterburgas Aleksandra teātra aktieris Pāvels Vasiļjevs.
• Pats teātris dibināts 1946. gadā, 1960. gadā to nosaucot par Lietuvas Krievu drāmas teātri.
• 2025. gadā teātrī aptuveni 33 000 skatītājiem tika rādītas 324 izrādes un citi iestudējumi.
• Zālē paredzētas 850 skatītāju vietas. 2026. gadā trupā pastāvīgi strādā 34 aktieri.