12 °C
Uz ASV desmitcīņnieks Reinis Krēgers devās ar vienu domu – uztrenēties līdz olimpiskajām spēlēm un izcīnīt medaļu. Divdesmit gadus vecais jauneklis nenojauta, ka nokļūs, kā pats saka, jauno sportistu gaļas mašīnā. Dzimtenē viņš atgriezās ar apziņu, ka Latvijai var dot krietni vairāk kā treneris, nevis sportists.
Atgriešanās ar šoka sajūtu
Reiņa darbavieta jau trīs gadus ir Valmieras sporta skola, kur viņš trenē jaunos vieglatlētus. Darba piedāvājums nācis kā viens no būtiskiem iemesliem, lai atgrieztos Latvijā, ko negribējies palaist garām. Valmieru kā dzīvesvietu abi ar dzīvesbiedri Baibu apsvēruši jau krietni iepriekš, vēl dzīvojot ASV. “Bijām vienisprāt – kad atgriezīsimies, tikai uz Valmieru. Sieva bija gatava ātrāk braukt atpakaļ.”
Atceļošana sanāca sasteigta, bez pietiekamiem uzkrājumiem, bet bija vajadzīgs dzīvoklis, ko Valmierā ir ļoti grūti noīrēt, automobilis. “Un tad uznāca baigais šoks, jo kādu laiku nācās dzīvot no algas līdz algai. Esmu vienīgais pelnītājs, sieva mēģināja strādāt, taču mums ir maza meitiņa, un vecvecāku, kas palīdzētu pieskatīt, nav. Atsperties bija grūti.”
Ne tikai darbs sporta skolā mudinājis griezt ratus uz Latvijas pusi. Kā atzīst Reinis, pēc vairāk nekā desmit gadiem ASV un pēdējos pāris gadus Čehijā bija iestājušās ilgas pēc mājām. Turklāt čehu zemē nav jutušies labi ne pārāk laipnās attieksmes dēļ.
Valmierā – cita lieta!
“Šeit visi mums grib palīdzēt. Ja vajag padomu, vienmēr ir kam pajautāt, arī kā tikt pie reemigrācijas atbalsta finansējuma, tāpēc nav sajūtas, ka atbrauc un nevienam neesi vajadzīgs.”
Naudu, ko viņš saņēma, izlietojis jaunam datoram un kamerai, lai filmētu un veidotu treniņparaugus jauniešiem. Līdz Vidzemes reģiona reemigrācijas koordinatores palīdzībai neesot pat ticis, jo par tādu nav zinājis.
Ar visu lielo steigu kopbilde joprojām izskatās laba – jauki būt mājās! Kaut gan kādu laiku valodas dēļ Valmierā viņu daudzi saukuši par amerikāni. Vai nav paradokss – uz ASV Reinis devās ar vājām angļu valodas prasmēm, bet atgriezās ar paputējušu dzimto valodu. “Vairāk nekā desmit gadus lielākoties runāju angliski, tāpēc cieta mana latviešu valoda, kurā vairs nemācēju izteikties, meklēju vārdus,” viņš skaidro, taču lepni piebilst: “Toties mani nevar iebāzt maisā, man ir savs viedoklis!”
Vecīt, tev viss ir beidzies
Ar milzu cerībām, apņemšanos un jaudu Reinis ieradās ASV, Kanzasas štata Universitātē, lai studētu kinezioloģiju un trenētos desmitcīņā. Latviešus šeit nesastapa, toties divus lietuviešu sportistus septiņcīņā un desmitcīņā gan, kuri centās palīdzēt ar padomu, lai neatkārtotu kļūdas, ko paši pieredzējuši.
Tomēr jaunais sportists nespēja izvairīties no misēkļiem. “Uz ASV taču aizbraucu kā jauns puika!” Kaut gan treneris bija pieredzējis un ar tituliem – zelta medaļu Londonas olimpiādē –, viņam vajadzējis izpildīt universitātes prasību par izciliem rezultātiem, lai attaisnotu milzīgās naudas summas, kas studentiem tika veltītas sportošanai. Reinis savai mācību iestādei četros gados, ieskaitot traumu ārstēšanu, izmaksājis aptuveni vienu miljonu dolāru.
