24.3 °C
"Kurp mēs vispār kā sabiedrība virzāmies?" jautā dzejniece Elīna Līce.
Elīna Līce (1979. g.), dzejniece, mūziķe dziesminiece, Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Jūrmalā. Iznākuši divi dzejas krājumi "Tik tuvu pie...", 2008. g. (kopā ar Andu Līci) un "Redzu", 2018. g. (nominēts Dzejas dienu balvai).
Publicējusies dažādos izdevumos, tostarp "Domuzīmē", "Jaunajā Gaitā" un "Kultūrzīmēs". Dzeja lasāma vairākos kopkrājumos, arī nesen iznākušajā prozas un dzejas kopdarbā "Dzejas detektīvi" ("Dienas Grāmata", 2024. g.)
Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem ne tikai autormūzika, bet arī dažādu tautu etniskās noskaņas. Muzicē etnogrupā "Ogas".
Dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" autore un izpildītāja ("Latvijas Radioteātris 2021", režisors Dzintars Tilaks).
– Jūsu dzejas pamatmotīvi parasti saistās ar sievišķi juteklisko, autentisko, arī folkloristiskā slāņa stilizācijām, tomēr šoreiz tajos jūtam ko pilnīgi citu – sociāli aktīvu nostāju, skumjas pārdomas. Vai pie vainas ir šis laiks, kad mūsu dzīves pamatvērtības šķobās vēl vairāk nekā jebkad agrāk? Esat rakstījusi: "Ir brīži, kad tu vienkārši nespēj klusēt, palikt malā."
E. Līce: – Dzīve piedāvā aizvien blīvākas sociālā netaisnīguma pieredzes. Varētu teikt, ka tās manī uzkrājas. Palaikam rodas izjūta, ka cilvēcīgums sabiedrībā iet mazumā. Un šis process mierīgi tiek akceptēts. Rodas jautājums: kurp mēs vispār kā sabiedrība virzāmies? Uz to nevar nereaģēt.
Šāda veida dzejas publiskošana no manis prasa zināmu pārkāpšanu sev pāri – esmu ieradusi runāt citādos tēlos, ar citu pamatizjūtu, taču redzu, ka dzejoļi, kas pēdējā laikā rakstās, savā ziņā kliedz. Tiem ir tiesības uz savu balsi arī publiskajā telpā. Kā mums visiem!
Varbūt runa ir arī par kaut ko tik iluzoru kā paštēlu, kas, vairāk vai mazāk, katram laika gaitā izstrādājas. Tā dekonstrukcija, kas ir veselīgs process. Jo mēs vienmēr esam vairāk, nekā par sevi domājam. Taču iespīd arī pa kādam brīnišķīgam gaismas staram – kā hospisa kustība.
– Kas jums ir bijis spilgtākais pēdējā laika piedzīvojums latviešu dzejā?
– Manas mammas – Andas Līces – jaunā grāmatas "Pie Vārda vēja" lasīšana. Ne tikai pārsteidzoši bagātīgās dzejas dēļ, bet arī tādēļ, ka tā klajā nākusi sarežģītā dzīves posmā. Varētu teikt, tā savā ziņā ir labais vēstnesis ceļā uz viņas veselību.
– Esat rakstījusi: "Radīšana ir tāds trakums, / Kam reizēm nepakļaujies, / dūšas trūkuma vai citu, / ievērojamāku trūkumu, dēļ." Kad jūs pārņem šis "trakums", un vai arī jūs reizēm tam nepakļaujaties?
– Cenšos pakļauties. Precīzāk – šādam mirklim nodoties. Bail palaist garām atziņas, garšīga vārdu salikuma vai dzejoļa iespēju. Jo vienmēr ceru, ka pēcgalā tomēr būs dzejolis – ne vien dzejiska izjūtiņa. Tas mēdz neizdoties ne tikai laika vai vietas trūkuma dēļ, vai tādēļ, ka kāds novirzījis uzmanību, bet arī atduroties pret saviem vārdiskajiem "griestiem". Kad uznirstošie šķiet novalkāti vai arī pati izjūta – šis dzinējspēks – piepeši pārtrūkst.
– Kas, jūsuprāt, ir galvenais radošo cilvēku uzdevums laikā, kad lielākā daļa sabiedrības saskaras ar sāpīgu neziņu un nedrošību?
– Turpināt būt ar visām maņām un izjūtām šajā dzīves procesā iekšā. Nenoslēgties, neaizciniskoties. Turpināt izteikties, pat ja šķiet, tas nevienam nav vajadzīgs. Tas, pirmkārt, ir vajadzīgs sev.
Kā mēs varam būt vajadzīgi citiem, ja noliedzam sevi? Un otrādi: kā mēs varam būt vajadzīgi citiem, ja centrējamies vien ap sevi?
– Vai izdodas kopā ar bērniem turpināt mūzikas un dzejas kopābūšanu?
– Jo viņi lielāki, jo kopā būšanas mazāk. Viņi aizaug katrs uz savu pusi. Ir savi mīļuma un rotaļīguma brīži – sevišķi interesanta ir dullošanās ar pusaudzi, taču jāpieņem pašsaprotamais: viņi attālinās. Un ar visu sirdi jāizjūt katrs apskāviens. Reizēm savam jaunākajam saku: "Kur ņemt vienu apskāvienu?" Un tad viņš nāk klāt, jo zina, kas mammai vajadzīgs.
"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam Elīnas Līces jaunākās dzejas kopu
sabiedriskā doma
*
cik ļoti tev patiktu
nekļūt populāram
bet paturēt savas
patiesās domas
cik ļoti tev patiktu
zaudēt popularitāti
jo neatkāpies
no savas domas
cik ļoti tev patiktu
iestāties pret skaļajām
kas izliekas
ka kluso nav
cik ļoti tev patiktu
tikt kancelētam
ceļa sākumā
jau
*
emociju slazds
emociju: klakt
nu kā tagad vilksies
tāds apskādēts atpakaļ
varbūt bez kājas
varbūt bez astes
labi ka astes
nebūs ko luncināt
medicīna
saproti čabulīt
nevienu neinteresē
ka tev trūkst naudas
nevari maksāt –
mirī nost
saproti
valsts nemitīgā krīzē
un cilvēcības krīzi
nerēķina tabulās –
jo tai
neseko nauda
ja nu vienīgi
pirms vēlēšanām
saproti čabulīt
gavētāj biklais
kad ieraksies zemē
tevi segs
tikai tikums
*
Vai es gribētu,
lai mani bērni ir hipsteri?
Vai es gribētu,
ka viņi ir stilīgie?
Labāk lai nepieder
izskatības meklētāju zortei,
šad un tad pārnāk
pārsistiem deguniem,
godīgi šņukstoši
aiz dusmām.
Palēnām apaugot
ar izturības miziņu,
mācoties vilkt robežas
vīriešu krastā.
Būdami,
nevis izskatīdamies.
*
Vai es gribētu,
lai mani bērni ir hipsteri?
Vai es gribētu,
ka viņi ir stilīgie?
Labāk lai nepieder
izskatības meklētāju zortei,
šad un tad pārnāk
pārsistiem deguniem,
godīgi šņukstoši
aiz dusmām.
Palēnām apaugot
ar izturības miziņu,
mācoties vilkt robežas
vīriešu krastā.
Būdami,
nevis izskatīdamies.
*
bēdas un neveiksmes
visciešāk vieno
kādam tā dēļ
var pat piedot
viņa izcilības
noziegumu
*
tā mēs dzīvojam –
no vienas nedrošības otrā
nākamie četri gadi būšot sarežģīti
prezidents domā
iepriekšējo trīs
izdzīvošanas režīms
vien atelpa
pirms lielā
tā mēs dzīvojam
cenšoties neaizrīties
no maziskuma
un skumjām
apburtā aizvien ciešākā lokā
*
patība ir putniņš
kas vidžina krūtīs
apdullst
ietriecies stiklā
tikai padzirdini –
atžirgs
sabiedriskā doma
dažam ziepē galvu
citam
iet pret spalvu
bet kādu
nolaiza no galvas līdz kājām
PUBLICITĀTES FOTO
Elīna Līce: "Turpināt būt ar visām maņām un izjūtām šajā dzīves procesā iekšā. Nenoslēgties, neaizciniskoties. Turpināt izteikties, pat ja šķiet, ka nevienam nav vajadzīgs. Tas, pirmkārt, ir vajadzīgs sev."
