Reinis Bērziņš: Līmenis šorttrekā nenormāli audzis

Latviju olimpiskajās spēlēs Milānā un Kortīnā pārstāvēs divi šorttrekisti – Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš.

Krūzbergs viņnedēļ tika pie sudraba medaļas Eiropas čempionātā 1500 metru distancē, bet Bērziņš bija sestais 500 metros. Milānā abiem būs otrās olimpiskās spēles karjerā.

Pārsteidza, ka pirmdien, kad Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) izpildkomiteja apstiprināja Latvijas olimpiskās komandas sastāvu, Reinis Bērziņš vēl nebija iekļauts oficiālajā olimpiešu sarakstā, tāpēc "Latvijas Avīze" sazinājās ar 24 gadus veco sportistu, lai noskaidrotu, kāpēc tā, un vai pēkšņi nav uzradies kāds zemūdens akmens, kas apdraudētu viņa došanos uz Milānu?

R. Bērziņš: Man bija neatrisināta lieta ar Latvijas Olimpisko vienību (LOV). Lai startētu olimpiskajās spēlēs, nepieciešams LOV veikts fiziskās pārbaudes tests. Tā kā es trenējos ārzemēs Nīderlandē, tad testus veicu tur, un LOV to šogad nebiju izdarījis. Poblēmu atrisinājām, es tādu pašu testu veicu te uz vietas, pēc tam LOV ieguva tai nepieciešamo informāciju, un tagad viss ir kārtībā, cik saprotu piektdien (šodien. – G. N.) mani oficiāli jāiekļauj Latvijas olimpiešu komandā.

Tiko aizvadīji Eiropas čempionātu, pirms tam bija Pasaules sērijas posms, kurā izcīnīji olimpisko ceļazīmi. Kā vērtē šo sezonu?

Esmu daudz labākā sportiskā formā, ja salīdzinu ar pagājušo sezonu. Pērn biju bedrē, bet šosezon atkal jūtos savā ādā. Ar katrām sacensībām iet labāk, taču visādas mazas neveiksmes nav ļāvušas sasniegt patiešām kādu augstvērtīgu rezultātu. 

No otras puses, pats jau tās neveiksmes vien izveidoju. Zinu, ka varu labāk, taču bieži kaut kas nomisējas, gadās kāda sadursme vai pats nokļūdos. Nule Eiropas čempionātā biju ļoti tuvu tam, lai 500 metros tiktu A finālā, taču pusfinālā man pietrūka dažu milimetru, dažu simtdaļu. Pašam šķita, ka varēju iespiest vairāk finišā, bet līdz galam neizdevās. Mierinu sevi, ka svarīgākās sacensības šosezon vēl priekšā – olimpiskās spēles, pēc tam pasaules čempionāts, un ka īstajā brīdī viss saliksies, kā nākas.

Milānā skriesi 1000 metrus, tev tā ir parocīgākā distance?

Esmu vispusīgs slidotājs, un man nav vienas distances, kas patiktu vairāk. Par to liecina rezultāti. Visas medaļas, ko esmu izcīnījis Pasaules kausa posmos, man ir bijušas 1500 metros, Eiropas čempionāta bronzu 2023. gadā ieguvu 500 metros, savukārt šosezon Pasaules sērijas mačos labākie rezultāti bija tieši 1000 metros, tāpēc arī tajā tiku pie olimpiskās ceļazīmes.

Tu tāpat kā Krūzbergs pēdējo sagatavošanās posmu aizvadīsi Bormio?

Jā, svētdien dodos uz turieni, kur ar komandu gatavosimies spēlēm. Bormio ir kalnos, centīsimies pacelt sarkano asinsķermenīšu līmeni. Zinu, ka nebūsim vienīgie, kas to darīs, jo tur būs arī Polijas, Itālijas, Dienvidkorejas sportisti. Treniņnometne plānota desmit dienas, bet 3. februārī pārbraucam uz Milānu.

Šorttrekā kaut ko prognozēt ir sarežģīti, jo kritiens vai sods var pārvilkt svītru visām pūlēm, taču par ko pats būsi priecīgs Milānā?

Būtu apmierināts, ja sanāktu aizcīnīties līdz pusfinālam, jo tas nozīmētu TOP10 un vietu A vai B finālā. Tas man būtu labs sasniegums. Jāņem vērā, ka šorttrekā tagad līmenis ir nenormāli audzis, var just, ka šis ir olimpiskais gads. Es pat teiktu, ka tādā līmenī šorttreks nekad vēl nav bijis, jo ar tādiem rezultātiem, kādi bija pirmajam pieciniekam pirms četriem gadiem Pekinā, tagad netiktu labāko divdesmitniekā. 

Mēs ar galvenajiem konkurentiem esam slidojuši plecu pie pleca, zinām, ko var viņi un ko mēs, iespējas būs, tikai tās jāizmanto, jo, kā jau minēji, šorttrekā prognozēt kaut ko nav iespējams.

Savulaik dominējošs spēks šorttrekā bija Dienvidkoreja. Vai tagad kaut kas ir mainījies?

Tagad dominē kanādieši, taču arī korejieši joprojām ir starp vadošajām nācijām. Pagājušajā pasaules čempionātā Kanāda izcīnīja 16 medaļas, kamēr otrā bija Nīderlande ar četrām godalgām. Turpat netālu ar trim bija arī Dienvidkoreja, kur, starp citu, mūsu sporta veidu daudzi bērni izmēģina jau skolā, jo tur tas ir iekļauts arī sporta stundu programmā. Bet, kā jau teicu, šobrīd modi nosaka Kanāda, šosezon trīs viņu pārstāvji ir Pasaules sērijas kopvērtējuma labāko sešiniekā.

Joprojām trenējies kopā ar Nīderlandes izlasi?

Jā, te ir labi apstākļi, dzīvošana blakus treniņu hallei. Īrēju dzīvokli no Nīderlandes slidošanas savienības. Viņiem ir tāda kā dienesta viesnīca sportistiem, dzīvoklītis nav liels, bet man vienam pilnīgi pietiek, turklāt izmaksas par to ir daudz draudzīgākas nekā īres cenas Nīderlandē kopumā. Tiesa, pēc šī olimpiskā cikla esmu nolēmis kaut ko mainīt un Nīderlandē vairs nepalikšu. Par nākotni vēl ir daudz jautājuma zīmju, bet par to domāšu pēc sezonas. Esmu gatavs vēl vienam olimpiskajam ciklam, taču skatīšos, kādas būs iespējas. Ideālā variantā, ja izdotos izveidot komandu Latvijā, mēs ar Robertu, klāt abi perspektīvie puiši Linards Laizāns un Māris Šternmanis, ar kuriem martā skriesim stafeti pasaules čempionātā. Viņi abi trenējas ar Polijas junioru izlasi, un, cik zinu, arī ir krustcelēs, jo grib studēt augstskolā, bet ar treniņiem ārzemēs to savienot ir sarežģīti. Stafetē mēs pa šiem diviem gadiem esam pamatīgi progresējuši, daudzi Eiropā ir pārsteigti un mūs ir pamanījuši. Ja pērn vēl īsti ne ar vienu nevarējām konkurēt, tad šogad Eiropas čempionātā tikai manas kļūdas dēļ netikām finālā. Pusfinālā centāmies turēt līdzi Nīderlandei un Ungārijai, kas abas startēs stafetē arī Milānā. Es biju finišētājs un pēdējā maiņā, kad Roberts mani iestūma, es aizgāju ungāram garām. Cīņa bija līdz pēdējam, sanāca arī pagrūstīšanās. Uzskatīju, ka mani izgrūda ārā un ungāram pienākas sods, bet mūs jāieceļ finālā, taču tiesnesis lēma, ka viss bijis pareizi. Beigās bija fotofinišs, bet es, cenšoties būt ātrāks, biju pacēlis kāju, un mūs diskvalificēja. Finālā bronzu izcīnīja poļi, kurus mēs pirmajā kārtā apsteidzām par veselu līkumu...