23. janvāris vēsturē un senās avīzēs. Krīze ārstniecībā

1926. gada 23. janvārī. Pirms 100 gadiem Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktors un ķirurģiskās nodaļas vadītājs Alberts Ziediņš "Jaunākajās Ziņās" cēla trauksmi: "Patlaban Rīgas pilsētas slimnīca ārkārtīgi pārpildīta.

Visaugstākais slimnieku skaits visā slimnīcas pastāvēšanas laikā uzņemts šī gada 17. janvārī, kad bija pavisam 767 slimnieki pret 680 pērngad šinī pašā laikā. Acīmredzot nesenā Pasaules kara posts atstājis vēl smagas rētas mūsu tautas organismā. Tās tik ātri nesadzīst. Nav iespējams vairs uzņemt slimniekus, izņemot nelaimes gadījumus. Jānoraida visi slimnieki ar hroniskām slimībām. Šāds stāvoklis ilgs līdz šī gada maijam vai jūnijam. Tagad barakās ievietotas gultas pat vidū ceļos un izmantots katrs stūrītis. Pilsētas valde jau nolēmusi atvērt 2. pilsētas slimnīcu, kura lielā mērā novērsīs tagadējo krīzi 1. slimnīcā. Līdz 1. janvārim viena gada laikā 1. pilsētas slimnīcā bijis desmit tūkstoši slimnieku ar 234 527 slimnieku dienām pret 221 707 slimnieku dienām iepriekšējā gadā. 1925. gadā slimnīcā izdarītas pavisam ap trīs tūkstoši operāciju." Iepazīstinot ar situāciju, doktors Ziediņš presi tāpat informēja, ka aizvadītajā gadā minētajā slimnīcā pasaulē dzīvi nākuši 1277 bērni, no tiem 17 dvīņi. Visbiežāk, trešdaļu no visu paveikto operāciju skaita, tātad ap tūkstoš reižu, bija izoperēta aklā zarna. Ap 300 gadījumos tika operēta bruka, bet pārējās operācijas attiecās uz ginekoloģiju, kuņģi, zarnām, vēdera dobumu. Kā pozitīva tendence tika minēta smagu infekcijas slimību izplatības samazināšanās – tas, ka slimnīcā tobrīd ārstējās tikai septiņi vēdertīfa slimnieki, jau bija Latvijas medicīnas panākums, jo iepriekšējos gados tādu pacientu skaits bija vairākas reizes lielāks. 

Turpretī negatīvas tendences bija konstatētas pašnāvnieku skaita ziņā. 1925. gadā medicīnas iestāde bija uzņēmusi 120 indivīdus, kur bija mēģinājuši padarīt sev galu.

78 sievietes un 42 vīriešus. Tie lielākoties bija ļaudis, kas iedzēruši parasti sieviešu vidū "populārās", tā saucamās ziepju zāles jeb nātrija hidroksīdu, vai mēģinājuši nošauties. Rīgas pilsētas 1. slimnīcas vadītāja ieskatā nācija bija kļuvusi pārlieku "nervoza": "Kāda pašnāvniece, kuru izdevās paglābt no nāves, smiedamās teica: "Es izdaru pašnāvību jau otro reizi. Pirmo reizi mani atveda slimnīcā ormanī, otro reizi – automobilī, bet trešo reizi gribu še nokļūt aeroplānā." Tā ir psihiska nenormālība. Trūkuma dēļ iet nāvē aizvien mazāk. Pašnāvību cēloņi vēl: romantika un tā vecā nelaimīgā mīlestība. Tās kara un revolūcijas sekas, kad sāka skatīties daudz vienaldzīgāki uz savu un savu tuvāko dzīves problēmu. Zaudēja apziņu par dzīves uzdevumiem un nozīmi, zaudēja pretošanās spēju dzīves grūtībām." Jāatzīmē, ka 1. pilsētas slimnīcā tobrīd strādāja 400 darbinieku un slimnīca lielā mērā finansēja sevi pati. Rīgas pašvaldība sedza vienīgi budžeta iztrūkumu, ja tāds radās.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Strādnieku Avīze", 1926. gada 23. janvārī

Vecgulbene. Nozudis lustīgs uzdzīvotājs. Vecgulbenieši labi pazina vietējā linu punkta vadītāju S. T., kas nekad neierādīja, ka viņam nebūtu naudas. Bieži viņu redzēja krodziņā zaļi uzdzīvojam. Katrs, kas iekļuva T. kompānijā, labi zināja, ka uzcienāšana būs bagātīga. Arī Rīgā iebraukdams, T. mēdza palustēties un tāpēc dažos restorānos to saņēma kā dārgu, sen gaidītu viesi. Visi viņu turēja par ļoti pārtikušu cilvēku. Uzdzīves turpinājās. Draugu kompānija pieauga, līdz beidzot T. sāka jau sajust naudas trūkumu. Grūti viņam bija šķirties no draugiem, bet vēl grūtāki rādīt, ka nav vairs līdzekļu. Un viņš ķērās pie laucinieku krāpšanas. Sākumā maksāja par liniem ar vekseļiem – par vekseļu nomaksām izdeva kvītes. Bet liels bija lauksaimnieku pārsteigums, kad no bankām pienāca ziņas par viņu vekseļu protestēšanu. Tie steidzās uz Vecgulbeni pie T., bet T. vairs neatrada. Viņš bija aizbēdzis. Kad T. rīcība palikusi aizdomīga, viņš vienkārši nozudis.