Pirmie Pasaules kausa ieguvēji futbolā — Urugvajas futbolisti

Pirms 95 gadiem 30. jūlijs bija īpaša diena sporta vēsturē, jo tieši todien Urugvajas galvaspilsētā Montevideo tika noskaidroti pirmie Pasaules kausa ieguvēji futbolā.

Mājinieki 68 346 skatītāju klātbūtnē ar 4:2 pārspēja Argentīnu, uz visiem laikiem ierakstot Urugvajas vārdu futbola vēstures grāmatās.

Starptautiskajā futbola federācijā (FIFA) diskusijas par to, ka vajadzīgs turnīrs, kurā noskaidrotu pasaules labāko futbola nāciju, ilga vairākus gadus. Kā saka, apetīte aug ēdot un redzot, ka olimpiskajās spēlēs futbola sacensības kļūst arvien populārākas, FIFA prezidents Žils Rimē ar savu vietnieku Anrī Delonē ierosināja rīkot atsevišķu turnīru. Abu francūžu plāns tika akceptēts 1928. gada maijā FIFA kongresā Amsterdamā, taču fons, kādā noritēja sagatavošanās, norises vietas izvēle un dalībnieku apzināšana, nebija pateicīgs – pēc Pirmā pasaules kara plosījās ekonomiskā krīze, kuru vēsturē atceramies kā lielo depresiju. Sākotnēji uz rīkošanu pieteicās Itālija, Spānija, Zviedrija, Nīderlande, Ungārija un Urugvaja, taču, tā kā pēc tam visas piecas Eiropas valstis savu kandidatūru atsauca, citu alternatīvu vairs nebija.

Tā kā turnīrs bija ieplānots Dienvidamerikā, tas uzreiz samazināja potenciālo dalībnieku skaitu. Futbola dzimtene Anglija tobrīd bija izstājusies no FIFA, savukārt vairākas citu valstu federācijas uz ielūgumu atbildēja, ka brauciens pāri okeānam tām esot par dārgu. Beigās izlēma uzaicināt 16 valstu komandas un atlase jeb kvalifikācija, kā tas notika pēc tam, netika rīkota. Amerikā ažiotāža bija lielāka, gatavas startēt bija septiņas Dienvidamerikas valstis (Urugvaja, Argentīna, Brazīlija, Bolīvija, Čīle, Paragvaja un Peru), kā arī Meksika un ASV. Ar pārējiem bija sarežģītāk. Līdz februārim no Eiropas nebija pieteikusies neviena komanda, un tikai pēc Rimē iejaukšanās un pierunāšanas savu jāvārdu deva Francija, Beļģija, Rumānija un Dienvidslāvija. Aicinātas tika arī Japāna un Siāma (tagad Taizeme) no Āzijas un Ēģipte no Āfrikas. Aziāti uzreiz atteicās, jo tām nokļūšana Urugvajā bija vēl sarežģītāka par eiropiešiem. Ēģipte bija gatava, nokomplektēja komandu, taču vētras dēļ, kas plosījās Vidusjūrā, tā nokavēja kuģi, kas devās uz Urugvaju...

FIFA prezidents Žils Rimē (no kreisās) pasniedz Pasaules kausa ieguvēju trofeju Urugvajas futbola federācijas vadītājam Raulam Žudam.

Foto: AFP/Scanpix

"Treniņi" uz kuģa

Futbolistiem tika nofraktēts tiem laikiem gana lepns okeāna laineris "SS Conte Verde", kas uz Urugvaju devās no Dženovas, kur uz klāja kāpa rumāņi. Interesanti, ka Rumānija nolēma startēt turnīrā tikai pēc karaļa Karola II iejaukšanās, kurš piedalījās sastāva atlasē, kā arī panāca, ka spēlētājiem būs garantēts darbs arī pēc atgriešanās no sacensībām. Francūži un dienvidslāvi "SS Conte Verde" kajītēs ievācās Vilfranšas ostā, beļģi tika uzņemti Barselonā, savukārt pēc Atlantijas okeāna pievarēšanas Riodežaneiro ostā kuģis uzņēma arī Brazīlijas izlasi. Kopā ar futbolistiem uz Urugvaju devās arī FIFA prezidents Žils Rimē, galvenā trofeja un trīs tiesneši no Eiropas, bet galamērķis tika sasniegts pēc 15 dienu ilgas kuģošanas. Kā vēlāk atminējās viens no Francijas izlases līderiem Lisjēns Lorāns, 

futbolisti uz klāja centušies uzturēt sevi sportiskā formā, regulāri vingrojot, bet par kaut kādu sadarbību slīpēšanu varēja aizmirst, kas, viņaprāt, jau saknē deva priekšroku dienvidamerikāņiem. 

Piemēram, mājinieki urugvajieši pirms turnīra aizvadīja mēnesi ilgu treniņnometni, piedevām ar tiem laikiem neraksturīgu disciplīnas ievērošanu. Tā vārtsargs Andress Mazali tika izmests no komandas, jo kādu vakaru bija devies apciemot sievu. To, ka eiropieši bija nevienlīdzīgā situācijā, pierādīja arī turnīra rezultāti, jo pusfinālā no vecā kontinenta iekļuva tikai dienvidslāvi.

Dīvainais kalendārs un antirekords

Komandas pa grupām (vienā četras komandas, trijās pa trim) tika sadalītas tikai pēc tam, kad visas dalībnieces bija ieradušās sacensību vietā. Zīmīgi, ka tāda atklāšanas mača nemaz nebija, jo galvenā stadiona "Estadio Centenario" jeb "Gadsimta stadiona" būvdarbi vēl nebija pabeigti un mājiniece Urugvaja pirmo maču aizvadīja tikai turnīra sestajā dienā. Spēļu kalendārā arī bija citas dīvainības – turnīrs tika sākts ar divām spēlēm vienlaikus – Francija ar 4:1 pārspēja Meksiku, bet ASV ar 3:0 Beļģiju. Jau pieminētais francūzis Lisjēns Lorāns kļuva par pirmo vārtu guvēju Pasaules kausa vēsturē. Ja vēl par kalendāra dīvainībām, tad francūži trīs pirmajās dienās aizvadīja divas spēles, kamēr ceturtā tās grupas komanda Čīle nebija nospēlējusi nevienu. Kā jau futbolā, neiztika arī bez tiesāšanas skandāliem. Francijas un Argentīnas mačā, eiropiešiem esot iedzinējos ar 0:1, spēles tiesnesis Almeida Režu no Brazīlijas spēles beigas nosvilpa sešas minūtes, pirms laiks bija iztecējis. Tiesa, pēc Francijas futbolistu protestiem viņš lēmumu mainīja un mačs tika nospēlēts līdz galam, spēles rezultātam gan nemainoties. Īpašs bija arī Bolīvijas izlases stāsts, jo tā Pasaules kausā aizvadīja savas pirmās divas starptautiskās spēles komandas vēsturē, abos mačos ar vienādu 0:4 zaudējot Brazīlijai un Dienvidslāvijai. 

Savukārt spēle starp Rumāniju un Peru, kurā eiropieši uzvarēja ar 3:1, Pasaules kausa finālturnīru vēsturē joprojām ir vismazāk apmeklētākā cīņa. 

Lai gan oficiāli tika ziņots, ka maču klātienē vēro 2549 skatītāji, patiesībā stadionā nebija vairāk par 300 cilvēkiem.

Statistikas mīklas

Pusfinālā iekļuva katras grupas labākā komanda – Argentīna, Urugvaja, Dienvidslāvija un ASV. Spriežot pēc rezultāta, jo abi mači beidzās ar vienādu 6:1, viena no komandām dominējusi, taču tā īsti nebija. Argentīnieši amerikāņus, kuru rindās bija seši Anglijā dzimuši spēlētāji, nolauza tikai otrajā puslaikā, pēc pirmā esot minimālā vadībā ar 1:0. Savukārt Urugvajas un Dienvidslāvijas spēlē laukuma saimnieki pirmie ielaida, bet pēc tam atspēlējās un graujošu uzvaru nodrošināja ne bez tiesnešu palīdzības. Strīdīgākā epizode bija pirmā puslaika beigās, kad dienvidslāvu gūtie vārti netika ieskaitīti strīdīgas aizmugures dēļ, tiesnesim nepieļaujot, ka rezultāts kļūst neizšķirts 2:2. Interesanti, ka "jugi" pēc tam bija tik dusmīgi, ka atteicās aizvadīt spēli par trešo vietu. Lai kaut kā nogludinātu incidentu, rīkotāji abām komandām, kā amerikāņiem, tā dienvidslāviem, pasniedza pa bronzas medaļai (pa vienai uz visu komandu), taču kopš 1986. gada FIFA oficiālajās vēstures lapās tiek minēts, ka trešie tomēr bijuši amerikāņi, jo viņiem bijusi labāka gūto un ielaisto vārtu attiecība. Interesanti, ka vēl viena statistikas neskaidrība par šo turnīru tika atšķetināta vien 2006. gadā. Līdz tam uzskatīja, ka pirmo "hat-trick" Pasaules kausu vēsturē izdarījis argentīnietis Giljermo Stabile, taču pirms nepilniem 20 gadiem FIFA oficiāli paziņoja, ka divas dienas agrāk par viņu trīs vārtus vienā spēlē guvis amerikānis Berts Pateno. Vienkārši iepriekš viens no viņa precīzajiem sitieniem nepareizi ticis piešķirts komandas biedram.

Tiesnesim sagatavots bēgšanas ceļš

Fināls Montevideo tika gaidīts ar pamatīgu ažiotāžu, jo savā starpā tikās 1928. gada olimpisko spēļu finālistes. 

Argentīna alka revanšēties par olimpisko neveiksmi, tās līdzjutēji Montevideo ieradās, skandējot saukli "Victoria o muerte" (uzvara vai nāve). 

Lēsa, ka uz finālu ieradušies no 10 līdz 15 tūkstošiem argentīniešu, taču skaidrs, ka "Gadsimta stadionā" nospiedošs atbalstītāju pārsvars bija mājiniekiem. Skatītājus stadionā sāka laist jau astoņos no rīta – sešas stundas pirms spēles sākuma, pirms tam tos pārmeklējot, lai tribīnēs netiktu ienesti šaujamieroči. Pirms mača abu komandu starpā izcēlās domstarpības, jo nevarēja vienoties, ar kuras komandas bumbu spēlēt. Beigās iejaucās FIFA vadība, nolemjot, ka pirmajā puslaikā spēlēs ar Argentīnas izlases nodrošinātu bumbu, bet otrajā to izvēlēsies urugvajieši. Finālu tiesāja beļģis Džons Langenuss, kurš jāvārdu gan devis tikai dažas stundas pirms mača sākuma, pirms tam pieprasot garantijas savai drošībai. Viena no viņa prasībām bijusi, lai ostā gatavībā ir kuģis, ar kuru viņš uzreiz pēc spēles varētu doties projām, ja nu nāktos bēgt no dusmīgiem futbola karsējiem. Tā kā Urugvaja uzvarēja ar 4:2, steigā vākt pekeles un pazust no Montevideo beļģim nevajadzēja, tomēr mačs bija fināla cienīgs un dramatisma pilns. Pablo Dorado 12. minūtē vadībā izvirza mājiniekus, astoņas minūtes vēlāk Karloss Peučelle atjauno līdzsvaru 1:1, bet pirmā puslaika beigu daļā Giljermo Stabile, kurš ar astoņiem precīziem sitieniem bija labākais šā turnīra snaiperis, jau vadībā izvirza argentīniešus. Otrajā puslaikā arī tika gūti trīs vārti, trīs reizes visam stadionam eksplodējot – Pedro Čea 57. minūtē 2:2, Santoss Iriarte 68. minūtē Urugvajai jau atkal deva vadību 3:2, bet minūti pirms mača beigām Ektors Kastro nostiprināja mājinieku uzvaru. Urugvaja līksmoja visu nakti un nākamo dienu, kas tika pasludināta par brīvdienu, tikmēr Buenosairesā cilvēki ar akmeņiem apmētāja Urugvajas vēstniecību. Otro reizi urugvajieši Pasaules kausā uzvarēja pēc 20 gadiem, leģendārajā Marakana stadionā Riodežaneiro pieveicot mājinieci Brazīliju, taču tas jau ir cits stāsts. Visilgāk no pirmā Pasaules kausa fināla dalībniekiem nodzīvoja argentīnietis Fransisko Varallo, kurš mūžībā devās 2010. gadā apaļu 100 gadu vecumā, savukārt kā pēdējais no čempionu sastāva uz debesu laukiem spēlēt futbolu devās Ernesto Maskroni, kad viņam bija 76 gadi.