17. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Stacija bez pasažieriem

1965. gada 17. jūlijā. Pirms 60 gadiem ar svinīgu mītiņu, celtnieku pārstāvju un pilsētas amatpersonu runām atklāja pēc arhitektu Modra Ģelža un Veras Savisko projekta uzbūvēto Rīgas jūras pasažieru staciju.

Padomju prese priecājās, ka ēka nodota ekspluatācijā piecus mēnešus pirms termiņa, un celtnieku darbs novērtēts ar "labi". "Rīgas Balss" jauno būvi aprakstīja tā: "Pēc mītiņa viesi apskatīja divstāvu celtni, kas veidota betonā un stiklā. Šajā jūras stacijā piestās dažāda tipa un lieluma padomju un ārzemju pasažieru kuģi. Sevišķi daudz darba stacijai būs tajā laikā, kad Ļeņingradas un Igaunijas ostas būs aizsalušas. Kuģu pasažieru rīcībā jaunajā stacijā ir plašs vestibils, atpūtas telpas, valūtas maiņas iestāde, restorāns, kafejnīca, skaista balustrāde. Turpat stacijā iekārtota arī zāle muitas pārbaudei un biļešu kases. Acis iepriecina pasažieru un personāla telpu skaistā apdare, kurā izmantots ļoti daudz plastikāta. Stacijas ēkas priekšā ir liela automobiļu stāvvieta, nojumes, daudz puķu dobju." Interesanti, ka vajadzība pēc tādas pasažieru ostas, "kuras izskatam jāpauž mūsu Dzimtenes tehniskā varenība un Rīgas skaistums", bija izteikta jau 1945. gadā.

Padomju izpratnē pasažieru ostas ēkai pirmkārt pieklājās atstāt iespaidu uz ārzemniekiem, kas tajā potenciāli varētu ierasties. Tā arī bija domāta gandrīz tikai ārzemniekiem, ne vietējiem. Pirmo kuģi no kapitālistiskās Anglijas jaunajā terminālī gaidīja ierodamies tā paša 1965. gada 26. jūlijā. Tas bija laineris "Dunera", kurš ar vairākiem simtiem angļu, beļģu un zviedru skolēnu apceļoja Eiropu maršrutā Londona–Kopenhāgena–Rīga–Stokholma–Gdiņa–Londona. "Duneras" ierašanās gan drīzāk bija izņēmums, nevis regulāra parādība, jo pasažieru kuģi, īpaši jau no rietumvalstīm, lepnajā ostā ielūkojās ārkārtīgi reti. Dzelzs priekškars izslēdza jebkādu pasažieru apmaiņu pat ar tuvējo Zviedriju vai Somiju, un maksimums, ko Rīgas pasažieru osta 70.–80. gados dažreiz sezonā sagaidīja, bija retas kruīzu kuģu vizītes no Vācijas Demokrātiskās Republikas vai Polijas. Šad tad Rīgā iegriezās PSRS izmantotie pasažieru kuģi, kas veda ārzemniekus uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu), šad tad kāds ārzemju karakuģis "draudzīgā vizītē", taču lielākoties termināļa ēka padomju periodā stāvēja tukša. Tiesa, tajā darbojās restorāns.

"Latvijas Sargs", 1925. gada 17. jūlijā

Būsim lielpilsētnieciskāki! Pēdējā laikā diezgan bieži lasām laikrakstos gan par automobiļu sabrauktiem cilvēkiem, gan arī par to, ka pret daudziem automobiļu vadītājiem sastādīti protokoli par it kā pārmērīgi ātru braukšanu. Bez šaubām, attiecīgām iestādēm jāsper visi soļi un jāizlieto visi līdzekļi, lai ja ne galīgi novērstu, tad vismaz samazinātu nelaimes gadījumus ar cilvēkiem, bet maldās tie, kas domā to panākt tikai ar automobiļu sodīšanu par it kā pārāk ātru braukšanu. Te lielā mērā ir vainojama arī pati sabiedrība, kura negrib saprast to, ka Rīga ir galvaspilsēta ar strauju satiksmi. Ja paši būsim uzmanīgāki un neiesim pāri ielām, pirms neesam apskatījušies uz visām pusēm, tad nelaimes gadījumu nebūs. Automobiļiem tikai tad ir nozīme, ja viņus var piemērot ātrai braukšanai: ja savas miegainības dēļ mēs atņemsim viņiem šo priekšrocību, tad viņi nav vajadzīgi, jo ar ormaņu kleperiem var panākt to pašu. Bet vai tas nāks par labu progresam un kultūrai? Taču nē! Runā, ka automobiļu biežā sodīšana sākot nonākt jau līdz komismam: par pārmērīgu ātrumu mēdzot pieņemt tādu, kad nevarot saskaitīt ripojošo riteņu spieķus. Bet tā kā ir arī tādi automobiļi, kuru riteņiem spieķu nemaz nav, tad gadoties, ka tādus aizturot arī tad, kad viņi tikko kustoties.