24. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Rīga grib trolejbusus

1935. gada 24. jūlijā. Pirms 90 gadiem laikraksti informēja, ka Rīgas pilsētas valdē apspriests jautājums par trolejbusu satiksmes ieviešanu galvaspilsētā.

"Satiksmi ar Mīlgrāvja rajonu tuvākos gados paredzēts vispārīgi pārkārtot, izvedot šeit pirmo mēģinājumu ar tā sauktiem troleijbusiem vai elektriskiem autobusiem, nepiesaistītiem pie sliežu ceļa. Tādā gadījumā būtu iespējams elektriskos autobusus laist pāri Mīlgrāvja tiltam, tieši līdz Vecmīlgrāvim, apvienojot ielu dzelzceļu un autobusu satiksmi. Pie šāda projekta realizēšanas Mīlgrāvja līnijas pieslēgšana pārējam ielu dzelzceļu tīklam nenotiktu vairs pa Valdemāra ielu, bet gan pa Kalpaka bulvāri un Brīvības bulvāri. Troleijbusu līnija apkalpotu visu plašo rajonu pāri Mīlgrāvja kanālim, un viņu pēc vajadzības varētu pagarināt arī līdz tuvākām peldvietām," rakstīja "Jaunākās Ziņas".

Pirmās runas par Rīgas trolejbusiem sākās 1934. gadā. Sprieda, ka tos varētu iegādāties Anglijā un sākumā palaist uz Pārdaugavu. Rīgas "tēvi" nāca pie slēdziena, ka tālāka tramvaju līniju izplešanās nav lietderīga un turpmāk jākoncentrējas uz autobusiem un trolejbusiem. Pēdējie 30. gadu vidū bija parādījušies ne tikai Rietumeiropas valstu lielpilsētās, bet arī vienā otrā vidēja izmēra pilsētā. Rīga negribēja atpalikt un trolejbusus līdzās autobusiem uzskatīja par piemērotu transportu tālākas satiksmes uzturēšanai ar nomalēm, maršrutos, kas neparedzēja lielu ļaužu masu pārvadāšanu.

Pēc sīkākas izpētes 1937. gadā sekoja atklāsme, ka par trolejbusiem ir jēga runāt tikai pēc Ķeguma HES izbūves, jo Rīgai "jākaujas ar elektrības badu" un tādam transportam vienkārši nepietiks elektroenerģijas. 

1938. gadā Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš presei atzina, ka tāpēc "trolejbusu jautājums šobrīd nav aktuāls". Bet gadu vēlāk, kad Ķeguma spēkstacija tuvojās nobeigumam, 1939. gada maijā atkal atskanēja runas par dažu tramvaja līniju aizstāšanu ar modernākiem transporta līdzekļiem. Tiesa, Rīgas pilsētas Satiksmes valde brīdināja: "Tā kā trolejbusu satiksmei nepieciešami speciāli gaisa vadi strāvas pievadīšanai, īpašas apakšstacijas un kabeļi, kuru būve prasītu lielākus līdzekļus, tad pāriešanai uz šo satiksmes līdzekļu lietošanu nepieciešams ilgāks laiks, pat vairāki gadi." Bet bija jau izdomāts, ka pirmo līniju ap 1943. gadu iekārtos aptuveni pa tagadējā 10. tramvaja maršrutu uz Bišumuižu. Kara dēļ plāni atkal sabruka.

Atgriešanās pie trolejbusu idejas notika drīz pēc Otrā pasaules kara. Tad 1947. gada 4. novembrī, acīmredzot izmantojot arī pirmskara iestrādes, Rīgā atvēra pirmo regulārās satiksmes trolejbusu līniju Viesturdārzs–Valmieras iela.

"Zemgales Balss", 1925. gada 24. jūlijā

Bēne. Visai ievērojams uzņēmums šeit ir Alfrēda Handraka tvaika un ūdens sudmalas līdz ar plašu vilnas kāršanas, vērpšanas, aušanas, krāsošanas un velšanas iestādi. Sudmalas pastāv jau no 1837. gada, bet Handraka vadīšanā tās ir 36 gadus. Šinī visā laikā uzņēmums ar akurātu darbu un laipnu apkalpošanu iemantojis visā plašā apkārtnē iedzīvotāju uzticību un ir ļoti apmeklēts. Uzņēmuma dzinējspēks ir ūdens ar divām 45 un 25 HP turbīnām un 38 HP stiprs tvaika katls. Sudmalās izdara bīdelēšanu un rupjmalšanu, kā arī grūbu un putraimu taisīšanu. Vilnas apstrādāšanai apakšstāvā ietaisītas divas kāršanas komplektu nodaļas, otrā stāvā vērptuve ar 2 nodaļām, austuve ar 3 mehāniskām stellēm, krāsošanas un velšanas ietaises. Izgatavotās drānas sevišķi glītas un atradušas tik daudz noņēmēju, ka tās diemžēl nemaz nenāk plašākā pārdošanā. Būtu vēlams, lai īpašnieks turpmāk par to parūpētos.