Agresīvi suņi, sabiedrības drošība un dubultstandarti: Bauskas gadījuma mācība

Pirms kāda laika medijos un sabiedrībā uzvirmoja kaislības saistībā ar Bauskas tuvumā esošajā Brunavā nošautajiem trim suņiem. Cik zināms, suņus nošāvis kāds mednieks, kurš pēc izsaukuma bija ieradies notikumu vietā.

Kāpēc jūsu suns uz mani rej jeb tavs suns – tava atbildība

Pēc notikušā ir uzsākts kriminālprocess un arī administratīvās lietas. Bauskā pat notika vairāki piketi, uzskatot, ka pie vainas ir Bauskas pašvaldības policisti, kas pieļāva vairākus procesuālos pārkāpumus, bet attiecībā pret suņu šāvēju tika pieprasīts reāls cietumsods. Tūlīt tika atlaists pašvaldības policijas priekšnieks. Kopumā suņa saimnieka un lielas daļas protestētāju viedoklis: suņu nošaušana bijusi nesamērīga rīcība. Vajadzējis sagaidīt suņu ķērājus, nevis pārsteidzīgi rīkoties. To atzina arī Bauskas novada domes priekšsēdētājs. Lieta nosūtīta prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai pret četrām personām – trim policistiem un vienu fizisku personu, kas domājams ir mednieks, kurš veica šāvienus. Šāvējam draud sods, pamatojoties uz Krimināllikuma 230.p. (2) daļu par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kura rezultātā tas gājis bojā. Maksimālais sods par nodarīto – brīvības atņemšana līdz 5 gadiem. Būtu skumji, ja mednieks nonāktu aiz restēm uz ilgu termiņu. Tāpat tīri cilvēcīgi žēl suņus, žēl arī viņu saimnieka. Nav labi.

Žurnālists Normunds Melderis.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Tomēr uz lietas apstākļiem vajadzētu paskatīties arī no cita aspekta, jo tagad sanācis, ka galvenie sliktie zēni ir policisti un mednieks.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka suņu saimniekam ir pienākums uzraudzīt savus suņus 24/7 režīmā. Te nav brīvdienu, brīvstundu. Diemžēl ar šo uzdevumu suņu saimnieks nebija ticis galā. Paši suņi arī noteikumus neievēroja. Bet tieši tas arī radīja visas turpmākās problēmas – trīs nošautus dzīvniekus, nokostu stirnu, agresīvu suņu apdraudētus cilvēkus, kriminālprocesu un administratīvās lietas, no darba atlaistu policijas priekšnieku. Var teikt, ka tieši suņu saimnieka nespēja kontrolēt suņus noveda pie visām nelaimēm. Tāpēc, ja bija vēlme piketēt pret kaut ko, tad primāri tas būtu jādara pret suņu saimnieku, nevis policistiem vai mednieku.

Saprotu, ka no civiltiesiskā suņi nav šāda tāda saimnieka manta vai lieta, bet gan dzīvnieki. Tos nevar tikai kaut kur nolikt un paļauties, ka tie tur stāvēs. Suņiem ir dabiskie instinkti – pulcēties kopā, dauzīties, klaiņot, medīt. Potenciālam saimniekam tas viss ir jāņem vērā jau tad, kad suņi tiek iegādāti. Jāsaprot, ka pastāv risks, ka ne vienmēr tos izdosies nokontrolēt. Tieši tā tas notika šajā gadījumā.

 Otrs, trīs suņi bija atstājuši savu teritoriju un iegājuši citā, kas pieder citam saimniekam. Tas arī ir pārkāpums, tā nav tikai tāda klaiņošana, pastaiga svaigā gaisā. Suņu atrašanās svešā teritorijā nebija notikusi ar šīs teritorijas saimnieku atļauju, respektīvi nebija noslēgts attiecīgs līgums. Līdz ar to tika aizskartas šīs teritorijas īpašnieku īpašuma tiesības, jo ieradās agresīvi nelūgtie viesi, kas neņēma vērā teritorijas saimnieka likumiskās prasības. Tas arī bija pārkāpums, ko veica suņi kopā ar savu saimnieku.

Treškārt, saskaņā ar suņu turēšanas noteikumiem suņiem ārpus savas teritorijas suņi var uzturēties tikai kopā ar savu īpašnieku un tiem jābūt ar uzpurņiem, kas šajā gadījumā arī netika ievērots. Vēl viens suņu un viņu īpašnieka pārkāpums.

Daļa sabiedrības uzskatīja, ka šis publiskotais attēls ar suņiem un saplosītās stirnas atliekām ir viltots. Taču Bauskas novada pašvaldības policija apgalvo, ka fotogrāfija nav rediģēta, ir uzņemta notikuma vietā. Foto ir sliktas kvalitātes, jo uzņemts no attāluma.

Foto: Bauskas novada pašvaldības policija

Ceturtkārt, cik varēja nojaust, tad pa ceļam suņi bija nomedījuši stirnu, vai pēc citas versijas – atraduši to jau beigtu uz ceļa.  Ja stirnu nomedījuši suņi, tad tas arī ir pārkāpums, jo suņiem un, iespējams suņu saimniekam, nav mednieka apliecības un tiesības medīt. Turklāt medības var notikt attiecīgajā sezonā, saskaņotā un atļautā teritorijā – medību iecirknī ar Valsts meža dienestu izdotu medību atļauju noteiktā laikā. Nekas tāds te acīmredzami nav noticis. Medības nebija saskaņotas arī ar  teritorijas īpašnieku. Tā arī ir suņu un viņu saimnieka vaina.

Piektkārt, ir acīmredzams, ka šajā gadījumā nebija runa par vienkārši bez saimnieka savā nodabā klaiņojošiem suņiem. Tie neklaiņoja, suņi bija acīmredzami agresīvi attiecībā pret stirnu, īpašuma saimnieci, policistiem, visiem, kas viņiem tuvojās. Protams, pēc tam var jau stāstīt, ka bija jāgaida, kamēr ieradīsies speciālisti – suņu ķērāji, un tie civilizēti tiktu galā ar dzīvniekiem. Taču nebija tā, ka mednieks kopā ar policistiem ieradās suņu saimnieku mājā un bez jebkāda iemesla tos nošāva. Esošajā situācijā nebija nekādas garantijas, ka suņi nesastrādās vēl kādus nedarbus pirms speciālisti būtu ieradušies. Suņi taču mēģināja apdraudēt klātesošos cilvēkus. Viņi bija agresori. Tā bija pilnīgi cita situācija, salīdzinot ar mierīgi klaiņojošiem suņiem. Līdz ar to situācija bija jāvērtē kā apdraudējuma stāvoklis, kas prasa pietiekošo ātru attiecīgu rīcību. Tā kā suņi bija trīs (tā ir grupa juridiskā, bet bars suņu izpratnē (bara instinkts)) un tie nebija nekādi mazie kvekšķi, bet gan pamatīga izmēra lielsuņi, tad uz šī notikumu fona mednieka lēmums nošaut suņus man liekas pilnīgi adekvāts. Varbūt tas nebija ideālākais risinājums, tomēr saprotams un attaisnojošs. Principā no mednieka puses tā bija aizsardzības un aizstāvoša darbība, nevis agresija, kas gan prasīja upurus. Labāk zaudēt trīs agresīvus suņus, nekā kādu sakropļotu vai nokostu cilvēku, bērnu vai vēl kādu dzīvnieku. Jebkurš cilvēks var uzdot sev jautājumu, kā es rīkotos, ja trīs agresīvi, lieli suņi iekļūtu manas mājas teritorijā un apdraudētu mani un manu ģimeni? Varbūt ka šādā situācijā - mednieka parādīšanās ar bisi tiktu uztverta kā atvieglojums, nevis ar bažām?

Kas attiecas uz Krimināllikuma 230.p. (2), tad man, godīgi sakot, nešķiet, ka šī tiesību norma ir attiecināma uz šo gadījumu un lietas faktiskajiem apstākļiem. Šajā pantā sods paredzēts par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Manā skatījumā suņu nošaušana nav gluži tas pats kas cietsirdīga izturēšanās. Šaušanas mērķis bija neitralizēt suņus, bet ne jau cietsirdīgi izturēties pret viņiem. Tā ir milzīga starpība jau paša nolūkā un subjektīvas puses ziņā, kas ir viena no kriminālatbildības obligātām sastāvdaļām. Cietsirdīga izturēšanās būtu – apzināta ar nodomu veikta dzīvnieka spīdzināšana, sišana, mērdēšana badā utt. Tāpat nav skaidrs, vai mednieka šāviena mērķis bija tieši suņu nošaušana, vai tikai ievainošana. Tas varēja būt arī tikai veiksmes un trāpījuma faktors. Kāpēc vispār jāpieņem, ka mednieks nebija spējīgs objektīvi izvērtēt situāciju un pieņemt tai atbilstošu lēmumu? Vai tad viņš bija nepieskaitāms? Un vai vispār mednieks un policisti bija agresori? Varbūt vajadzēja medniekam piešķirt apbalvojumu par vīrišķīgu un izlēmīgu rīcību, kādas bieži citiem cilvēkiem, amatpersonām bieži pietrūkst un tās atstāj visu kā ir savā vaļā? Vai tas būtu bijis labāk? Šaubos.

Suņu nošaušana drīzāk jāvērtē kā nepieciešama aizstāvēšanās un citu aizstāvēšana Krimināllikuma 29.panta izpratnē, bet tas ir apstāklis, kas atbrīvo personu no kriminālatbildības. Jautājums, vai netika pārkāptas šīs aizstāvēšanās robežas, ir vērtējams. Bet tad nedrīkst vadīties tikai no tā, ka suņi bija tikai nokoduši stirnu un uz dažiem cilvēkiem mazliet uzrēja, tā sakot, nekas traks, nekāda nopietna apdraudējuma. Ir jāņem vērā viss reāli iespējamais sliktais, kas patiešām varēja notikt, un labi, ka tā nenotika. Ņemot vērā visus aspektus, nu neliekas man mednieks kā dzīvnieku mocītājs, maniaks, slepkava, bet gan cilvēks, kurš saprata, ka suņu nekontrolētās un agresīvās uzvedības dēļ patiešām pastāv reāls apdraudējums sabiedrībai. Jebkurā gadījumā Krimināllikuma 230.panta (2) piemērošana šajā lietā jau pašā saknē ir nepareiza un nepamatota. Tiek piemērota tiesību norma, kas neattiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem. Tāpēc sods medniekam, ja tāds ar spriedumu tiks piespriests, jebkurā gadījumā būs juridiski nepamatots un viegli pārsūdzams gan apelācijas, gan kasācijas kārtībā.

Ne pārāk pārliecinoši ir arī policistiem izvirzītie pārmetumi. Iespējams, ka viņi pieļāva kādus procesuālos pārkāpumus (piemēram, izslēgtas ķermeņa video kameras), taču tiem nebija nekādas nozīmes problēmas izraisīšanā un situācijas eskalācijā. Ja suņi būtu bijuši inteliģentāki un draudzīgāki, nešaubos, ka policisti situācija atrisinātu ātri un mierīgi. Bet agresīvie, niknie suņi taču tādi nebija. Tas, ka mednieks nošāva suņus nenozīmē policistu atbildību par suņu likteni. Policija nedod pavēles medniekiem šaut vai nešaut. Iespējams, ka policisti paši varēja šaut pa suņiem, bet tas tik un tā principā neko daudz nemainītu. Nav jau tik ļoti svarīgi, kurš šauj – mednieks vai policisti.

Kritiski jāvērtē suņu saimnieka vaimanāšana, cik dārgi un mīļi šie suņi viņam bija. Tas varēja atstāt žēlsirdīgu iespaidu uz Bauskas piketētājiem, bet konkrētajos apdraudējuma apstākļos nekāds mīļums no suņiem nenāca. Tāpat jāņem vērā, ka suņi no savas mājas bija aizgājuši jau vairākas stundas. Tas, ka saimnieks nokavēja problēmas atrisinājumu, ir viņa paša vaina.

To, ka suņi mēdz būt bīstami, liecina decembra notikumi Salacgrīvas pusē, kad divi lieli suņi 10 – 15 minūtes ar zobiem plosīja medmāsu, kas bija ieradusies pie pacientes mājās, bet suņu īpašnieces meita bezspēcīgi un nesekmīgi visu šo laiku mēģināja situāciju glābt. Sanāca gluži pretējs efekts – suņi tikai “uzvilkās”. Rezultātā sievietes ķermenis daļēji tika sakropļots. Viņu gaida ilga ārstēšanās, operācijas, to skaitā plastiskās, ilgstoša darba nespēja, iespējams pat invaliditātes grupa un vēl citas izrietošas veselības un psiholoģiskās problēmas. Minētais gadījums tikai vēlreiz apliecina, cik suņi, it īpaši barā, mēdz būt neprognozējami un agresīvi. Velkot paralēles ar Bauskas notikumu, tas arī pierāda, ka dažkārt pat suņu saimnieks nespēj savus četrkājainos agresorus novaldīt, tāpēc viņa ierašanās pie saviem trim izbēgušiem suņiem automātiski nenozīmētu, ka situācija tiktu atrisināta. Ņemot vērā aculiecinieku teikto, ka suņi jau savā starpā bija plēsušies, ir jautājums, vai esot ar iegūto medījumu – stirnu - tie savu saimnieku pielaistu sev klāt un klausītu? Kur ir garantija? Nekur. Pieļauju, ka brīvsoli un visatļautību sajutušie dzīvnieki par subordināciju – kurš te ir galvenais – būtu aizmirsuši.

Salacgrīvas gadījumā medmāsa, kas ieradās pie pacientes, lai veiktu medicīniskās manipulācijas, jau iepriekš bija pārmetusi saimniecei, ka viņas suņi, kas brīvi klīda pa mājas teritoriju, viņai rada bažas par savu drošību un veselību. Jautājums vietā, kāpēc saimniece neko nedarīja lietas labā, paliek neatbildēts. Vai tiešām ir jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai suņu saimnieki sāktu apzināties problēmu un to patiešām risinātu. Tāpēc uzskata, ka visu trīs agresīvu suņu nošaušana Bauskas pusē, nebija sliktākais, kas varēja notikt. Un atcerēsimies – miermīlīgus suņus, kas nerada problēmas, neviens nešauj. Tā nenotika arī Bauskas gadījumā. Protestētāji, par ko bļaujam, piketējam, kāpēc par ko pārmetam? Varbūt vajadzēja vērsties pret saimnieku un viņa no jau debesu valstībā esošajiem suņiem? Zīmīgi, ka pēc Salacgrīvā suņu sakostās medmāsas gadījuma nekādi cilvēkmīļu protesti, piketi pret agresīviem suņiem un viņu saimniekiem vispār nenotika. Tas krasi kontrastē ar Bauskas “suņu draugiem”. Dīvaini vai ne – agresīvi suņi viņiem ir vērtība, cilvēks ne. Kur vēl tālāk var doties mākslīgo vērtību pasaulē?

Cik esmu lasījis, tad suņi, kas barā pasākuši klīst, sirot, medīt, nokost citus dzīvniekus, šos paradumus saglabā arī turpmāk. Tas nozīmē, ka pat ja šos trīs suņus negantniekus izdotos savaldīt, savākt un nogādāt savā teritorijā, viņiem tendence – atkārtot savus “varoņdarbus” saglabātos. No tā nevarētu viņus atradināt. Līdz ar to visu laiku pastāvētu šo suņu bīstamība vietējiem iedzīvotājiem un dzīvniekiem. Nekad nekas vairs nebūtu droši. Vai protestētāji Bauskā gribēja pieļaut, lai atkārtojas Salacgrīvas gadījums? Un kurš tad uzņemtos atbildību? Vai tā būtu bijis labāk? Es par to ļoti šaubos. Mednieks no šāda nepatīkama scenārija sabiedrību izglāba. Paldies viņam par to!

Attiecībā ar suņiem un viņu saimniekiem, mana pieredze nav īpaši laba pat it kā mierīgākos apstākļos pilsētā. Nerakstīšu par suņu atstātajiem “izstrādājumiem” uz ietvēm, parkos un pagalmos. Tā ir dzīves proza. Bet mani vienmēr ir nepatīkami mulsinājusi situācija, kad kāds suns bez jebkāda iemesla rej uz mani vai kādu citu, bet suņa saimnieks vispār nereaģē. Vai Jums šī situācija nav zināma? Man tas galīgi nav pieņemams. Kad savulaik braucu ar riteni pa Mežaparku, man pieskrēja klāt un rēja uz mani neliela izmēra suns. It kā jau nav bīstami, bet nepatīkami. Apstājos. Tikai pēc kāda laika apmēram 30 metru attālumā esoša vidēja vecuma sieviete man krieviski uzsauca: “Neuztraucieties, viņš nekodīs”. Kas tas ir par stulbumu ar cinisma piegaršu? Kāpēc man jāzina, ka suns nekodīs. Vai īpašniece nesaprot, ka pati suņa riešana uz citu cilvēku ir tiesību aizskārums. Arī tā ir agresija, nemaz nerunājot par sakošanu, kas notiek ar suņa saimnieka akceptu. Tas tāpēc, ka suņu saimniekiem nenāk ne prātā kaut kādā veidā apsaukt savu suni, audzināt. Kad es jautāju saimniekam, kāpēc Jūsu suns uz mani rej, ierasta atbilde - Tas taču ir suns, dzīvnieks, ko Jūs no viņa gribat? Bet man tāpat nav saprotams, kāpēc suns uz mani rej, bet saimnieks neko nedara? Ja esat iegādājies suni, tad esiet tik laipns par viņa uzvedību attiecīgi rūpēties. Suņa iegāde taču nav spiesta lieta.

No juridiskā viedokļa suns ir cilvēka (saimnieka) turpinājums, līdz ar to suņa nodarījums faktiski ir saimnieka nodarījums. Tiesību aizskārums jeb delikts šajā gadījumā veido kvazideliktu. Ja rej suns, tad principā tas nozīmē, ka rej suņa saimnieks. Līdz ar to jautājums, kāpēc Jūsu suns rej uz mani, reducējās uz – kāpēc Jūs rejat uz mani, suņa saimniek? Vai Jums būtu patīkami, ja es uz Jums rietu? Vai Jums patiktu, ja mans suns uz Jums rietu?

Teorētiski šajā situācijā pastāv juridiskas iespējas vērsties pret suņa saimnieku gan ar civilprasību par deliktu un kaitējumu tiesā. Latvijā gan tā vēl nav ierasta prakse. Pat nezinu, kā tiesa izspriestu šādu lietu.  Tāpat suņa saimniekam var iestāties arī administratīvā atbildība. Suņu saimnieki šo juridisko un ētisko aspektu nav ielāgojuši, jo parasti cilvēki ar to, ka suns nepamatoti uz viņiem rej (agresiju),  samierinās. Taču tas nemaz nav labi. Tieši tāpēc nelāgā parādība turpinās. Diemžēl ar suņu saimnieku nekulturālību, visatļautību, bezkaunību, augstprātību, egoismu bieži nākas saskarties. Zināmā mērā arī notikums Bauskas pusē ir tam apliecinājums. Tāpēc es nekādi nesaprotu tos, kuri, primāri uztraucas par suņiem un suņu saimniekiem, bet ne tiem miermīlīgajiem cilvēkiem uz citām dzīvām radībām, kas cieš no suņu agresivitātes un viņu saimnieku bezdarbības. Tas patiešām ir jautājums par vērtībām. Kas ir svarīgāks – agresīvs suns vai miermīlīgs cilvēks? Suņu saimniekiem beidzot jāielāgo formula: Tavs suns – Tava atbildība!