Svinīgā ceremonijā uz Dailes teātra skatuves Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu filmu mākslā pasniegta latviešu režisoram, scenāristam, producentam, pasniedzējam un jauno kinomākslas talantu mentoram Pēterim Krilovam.
Pēteris Krilovs ir viens no vadošajiem Latvijas kino veidotājiem, kura darbi ir kļuvuši par nozīmīgu mūsdienu latviešu kinematogrāfijas daļu. Viņš ir ne tikai teātra un kino profesionālis, ievērojams teātra un filmu mākslas pedagogs, bet arī radošs līderis, kura ieguldījums Latvijas kultūras attīstībā ir nenovērtējams.
Pēteris Krilovs ir viens no vadošajiem Latvijas kino veidotājiem, kura darbi ir kļuvuši par nozīmīgu mūsdienu latviešu kinematogrāfijas daļu. Viņš ir ne tikai teātra un kino profesionālis, ievērojams teātra un filmu mākslas pedagogs, bet arī radošs līderis, kura ieguldījums Latvijas kultūras attīstībā ir nenovērtējams.
“Kad atmodas pirmajos gados Rīgas Kinostudija sabruka, sāku strādāt kā pedagogs un arī teātrī, galvenokārt lai maniem audzēkņiem pēc studiju beigām būtu papildu prakse teātrī,” saka Pēteris Krilovs, “bet, pateicoties savai pamatizglītībai kinomākslā, uz skatuves taisīju kino. Varu teikt, ka kino man ir kā sieva, bet teātris kā mīļākā. Kā daudzi liderīgi veči mentāli es mīlu sievu. Ļoti daudzas manas izrādes scenogrāfiski ir kā kino kadri. Deviņdesmitajos gados latviešu kinoscenāriji bija briesmīgi un naivi, savukārt es taisīju pasaules literatūru uz skatuves. Teātra kritiķi man sākumā teica, ka izrādes veidoju kinematogrāfiski, es par to dusmojos, bet tas savā ziņā taisnība.”
Kā pēcāk mūsu sarunā, šo domu izvēršot, no laureāta uzzināšu, kino viņš jūtoties vairāk vajadzīgs, darbojas dažādās ekspertu padomēs, kino viņu atzīstot par savējo, ko par teātri īsti nevarot teikt, kaut greizsirdības starp abām mūzām neesot.
Kad norunātajā laikā ierodos Arhitektu ielas pagrabiņā aiz “Māmuļas”, Dailes teātra studijas otrā kursa dziedošajiem aktieriem, tiem pašiem, kurus publika jau redzēja mūziklā “Meža gulbji”, nodarbība tikko beigusies un pasniedzējs palicis viens pats kopā ar Timuru, kas viņu bieži visur pavada un kļuvis par labu draugu, kopš sen mirusi melnā vārna Tipe, ko varēja sastapt Pētera Krilova mājās Pārdaugavā. Labradors reizēm uzrūc, ja studentiem kaut kas sanāk ne tā. Nupat vienā ainā bijis jāattēlo kautiņš, un Timuram ne visai paticis, ka cilvēki tā plēšas, bet visumā viņš ir mīlīgs. Maigi pieglauž sānu man pie kājas, kaut redzamies pirmo reizi.
Norunāt tikšanos ar Pēteri Krilovu nav vieglā misija, jo režisors ir ļoti aizņemts cilvēks, strādājot četrās darbavietās.
Krilova kungs, kādēļ jums cienījamos gados jāstrādā četros darbos?
Varbūt tas brīžiem pārsteidz arī mani pašu. Pārsteidz, ka darbs, ko mīlu un protu, jāstrādā par niecīgām samaksām. Latvijā tagad ļoti vēlas uz kultūras cilvēkiem ietaupīt. Mākslas izglītības sistēma novērtēta zemu. Kādu brīdi pirms 2008. gada krīzes Kultūras akadēmijā saņēmu pieklājīgu algu, kaut, protams, tā bija daudz mazāka nekā maniem kolēģiem Igaunijā tādos pašos amatos. Bet pēc krīzes mūsu algas nekad vairs nav atjaunojušās.
Ko mācāt saviem studentiem?
Labi spēlēt teātrī un kino, labi režisēt. Šobrīd kurss Dailes teātrim, tā dēvētie dziedošie aktieri. Bet aktiera meistarība tāpat jāmācās no pamatiem.
8.3 °C
