Latvijā slazdošana ir medību veids, ar kuru patstāvīgi drīkst nodarboties arī jaunieši no 12 gadu vecuma. Pirms tam gan obligāti ir jāiegūst mednieka apliecība. Vai zināji, ka…

  • Slazdošanas procesā iegūto ādu tirdzniecība vēsturiski veicinājusi jaunu teritoriju apgūšanu. Piemēram, Ziemeļamerikā tā ļāva veidot un uzturēt attiecības starp Amerikas pamatiedzīvotājiem un kulturāli ļoti atšķirīgajiem Eiropas kolonistiem. Apmaiņā pret kažokādām Amerikas pamatiedzīvotāju tautas sev ieguva dažādus Eiropā ražotus labumus – ieročus, audumu, ēdiena gatavošanas piederumus un citas preces.
  • Latvijā neatļauts, taču ASV gana bieži praktizēts medību veids ir vilku slazdošana. Lai notvertu lielos plēsējus, visbiežāk tiek izmantotas kājķeramās lamatas bez asajiem zobiem, arī cilpas un dzīvķeramās lamatas.
  • Pretmednieciski noskaņotas organizācijas iestājas pret dabisko kažokādu izmantošanu, saucot to par nežēlību pret dzīvniekiem. Kā alternatīva tiek piedāvāta mākslīgi radītā kažokāda. Slazdošanas un cita veida medību procesā iegūtās kažokādas atšķirībā no šiem mākslīgajiem, no naftas radītajiem izstrādājumiem ir iegūstamas no atjaunojamiem resursiem un pēc tam spēj bioloģiski noārdīties. Līdz ar to patiesībā tās ir dabai krietni draudzīgākas.
  • Caunu slazdu kastes vislabāk uzglabāt tieši mežā, nevis mājās vai māju tuvumā. Pretējā gadījumā caunas tām negribēs tuvoties.
  • Pārmērīgi intensīvas ķeršanas dēļ deviņpadsmitajā gadsimtā bebri no Latvijas teritorijas bija gandrīz pilnībā izzuduši. To reintrodukcija atsākās 1927. gadā, kad četrus no Norvēģijas atvestus bebrus palaida Stendes upē.
  • Novietojot caunu ķeršanas kasti, tā ir jānomaskē tā, lai no viena gala līdz otram kastei cauri spīdētu gaisma. Citādi cauna negribēs tajā līst iekšā.
  • Slazdošana ir kluss, neuzkrītošs veids, kā cīnīties ar savvaļas dzīvnieku klātbūtni apdzīvotu vietu tuvumā. Tiesa, slazdi jānomaskē tā, lai tajos nevarētu iekļūt mājdzīvnieki vai cilvēki.
  • Latvijā visbiežāk izmantoto rāmjveida lamatu tipa Conibear pirmssākumi meklējami Kanādā. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados sabiedrībā daudzi nosodīja tobrīd populāro kājķeramo lamatu lietošanu. Jauna slazda tipa izstrādi sāka Frenks Konibērs. Būdams mednieks, kas ar savu guvumu tobrīd nodrošināja ģimenei iztiku, viņš apzinājās, ka jaunajam slazdam jābūt vismaz tieši tikpat efektīvam kā vecajam. Pretējā gadījumā medniekiem tas nešķitīs interesants. 1929. gadā tapa pirmās trīs slazdu replikas, taču to tests beidzās ar neveiksmi. Frenks nepadevās un turpināja savu ideju attīstīt, līdz 1958. gadā beidzot izdevās lamatas pabeigt un nodot tirgošanai.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.